Iepriekšējā rakstā aplūkojām laiku, kurā sākās Katalonijas uzplaukums, kad 12. gs. Barselonas grāfs Raimunds Berengē IV noslēdza laulības līgumu ar vienu gadu veco Aragonas Peronellu, kā rezultātā Katalonijas grāfiste apvienojās ar Aragonas karalisti. ((karakuda.net/2019/02/03/katalonijas-krizes-konteksts-katalonija-klust-karaliste/)) Tam sekoja viens no ekonomiski veiksmīgākajiem laika posmiem Katalonijas vēsturē, par kuru būs runa šajā rakstā – par laiku, kad katalāņi pārvaldīja Vidusjūras baseinu, kad tās teritorija stiepās līdz pat Sicīlijai un Ziemeļāfrikai, kad viņi atkaroja no mauriem gan Baleāru salas, gan Valensijas karalisti.
Karaļa Perē dēls Jēkabs (Jaume) I, ar pievārdu „Iekarotājs“ (Jēkabs I ir redzams raksta sākumā ievietotajā attēlā no Katalonijas Nacionālā mākslas muzeja) turpināja valsts ekspansijas politiku. Kā jau zinām no iepriekšējā raksta, sakarā ar neveiksmēm karagājienā uz Akvitāniju katalāņi pilnībā atteicās no teritorijas paplašināšanās ziemeļu virzienā. Katalonijas-Aragonas izplešanās turpmāk notika virzienā uz dienvidiem, uz Vidusjūru. Laikā no 1229.–1235. gadam Jēkabs I iekaroja Baleāru salas Maljorku, Ivisu (Evisu) un Formenteru, kuras bija atradušās islāmistu rokās gandrīz 330 gadus. Menorka sākumā ir spiesta tikai maksāt meslus Katalonijai-Aragonai, bet 1287. gadā arī tā tika pilnībā iekarota. Laikā no 1232.-1245. gadam Jēkabs I iekaroja arī Valensiju. Visi uzskaitītie Jēkaba I iekarojumi veido teritoriju, kura nosaka kataloniešu realitāti līdz pat šodienai – šeit izkristalizējās katalāņu valodas robežas. Vienlaicīgi šīs robežas nosaka arī katalāņu nācijas robežas – lai kādi vēsturiskie pagriezieni sagaidīja Kataloniju, katalāņi sevi kā nāciju apzinās šajās, Jēkaba I izveidotās teritorijas robežās. Šo teritoriju mēs šodien apzīmējam kā katalāņu zemes.
Sicīliešu vakarēdiens
Jēkaba I dēls Perē II pievieno Katalonijas kronim jaunas Vidusjūras teritorijas. Īpaši interesants ir stāsts par Sicīliju. Tas saistīts ar 13. gs. dramatiskajiem notikumiem – sicīliešu neatkarības cīņu pret franču okupantiem. Par 1282. gada 30. marta, Lieldienu pirmdienas vakarēdiena laika notikumiem ir sarakstītas grāmatas. Tie ir iedvesmojuši gleznotājus un mūziķu. Pazīstamākais mākslas darbs ir Džuzepes Verdi opera „Sicīliešu vakarēdiens”. Lai arī tā nav pati slavenākā Dž. Verdi opera, tā tomēr tiek atkal un atkal izrādīta. Piemēram, 2017./2018. gada sezonā tā piedzīvoja uzvedumu Minhenes nacionālajā operā. ((www.diena.lv/raksts/kd/muzika/milestiba-mus-neglabs.-dzuzepes-verdi-_siciliesu-vakarediens_-minhene-14201852)) 2018. gada sākumā operu uzveda Vircburgas „Mainfranken” teātris. ((www.youtube.com/watch?v=8VeO2UdksfE)) Tautas nacionālās atbrīvošanas cīņas ir temats, kurš aizrauj arī šodien. Itāļu vēsturē un nacionālajā apziņā 1282. gada 30. martam ir liela nozīme, Sicīliešu vakarēdiens ir pieminēts pat Itālijas valsts himnas ceturtajā pantā. ((www.youtube.com/watch?v=edUiRbUHDl4))
Kas ir „Sicīliešu vakarēdiens”? Zem šī nosaukuma pazīstamā sacelšanās sākās Palermo un ātri izplatījās visā Sicīlijā – asiņainajos notikumos tika nogalināti daudzi francūži. Rezultātā karalis Kārlis I un Anžū dinastija no Sicīlijas tika padzīta. Ar to izbeidzās ilgais strīds par Sicīlijas karalistes piederību, par kuru bija cīnījušies gan Svētās Romas impērijas karaļi un Štauferu dinastijas ķeizari, vairāki pāvesti, līdz Francijas Kārlim I 1265./1266. gadā izdevās pārņemt valdīšanu Sicīlijā. Anžu dinastija nespēja ilgi noturēties salā, tāpēc, ka sicīlieši pēc veiksmīgās franču padzīšanas, varu nodeva Katalonijas-Aragonas karaļa Perē II rokās. Katalāņu karalis jau kopš 16 gadiem bija precējies ar sicīliešu karaļa Manfrēda meitu. Manfrēdu savā laikā franči padzina no Sicīlijas, tagad caur katalāņu Perē II, kurš vienlaikus ir arī Aragonas Perē III un Valensijas Perē I, Manfrēda dinastija 1282. gadā atgriezās Sicīlijā.
Piecus gadus vēlāk Perē dēls Alfons II iekaroja Menorku. Nākamā katalāņu karaļa laikā 1323.-1324. gadā tika iekarota Sardīnija. Šeit katalāņi apmetās uz dzīvi pilsētiņā L’Alguer, kurā vēl šodien runā katalāņu valodā.
Almogàvers – katalāņu vienība nokļūst līdz Mazāzijai
Jau 14. gs. sākumā katalāņu karavīru vienība devās ekspedīcijā uz Konstantinopoli. Tā ilga vairāk nekā 20 gadu. Tajā piedalījās apmēram 4000 karavīru, kuri Rodžera Puķes vadībā 1303. gadā ar 36 kuģiem uzsāka ceļojumu uz austrumiem. Rodžers Puķe (vācu karaļa, vēlākā ķeizara Frīdriha II piekūnu dresētāja dēls) apprecējās ar Bulgārijas cara un Bizantijas ķeizara meitu, saņēma lielhercoga titulu. Viņš vairākos karagājienos sakāva turkus un nokļuva līdz pat „Dzelzs vārtiem” – sašaurinājumu Donavas gultnē starp serbu Karpatiem un Banatas kalniem uz Serbijas un Rumānijas robežas.
Savā laikā tā skaitījās kuģošanai pati bīstamākā Donavas vieta, kuru nebija iespējams izbraukt bez vietējo loču pavadības. Tomēr Rodžers Puķe dzīvs vairs Katalonijā neatgriezās, jo Bizantijas ķeizara dēls lika viņu nogalināt. Katalonieši to nepiedeva un, saņēmuši papildinājumu no Katalonijas, devās atriebties kungam Egejas jūras ziemeļos. Šis gājiens ir iegājis vēsturē kā „Venjança Catalana“ – Katalāņu atriebība. Cīņās bija iesaistīta arī Venēcija un Dženova. Kad Atēnu hercogs kaujās pret venēciešiem lūdza katalāņu palīdzību, viņam nācās 1311. gadā atdot Atēnas un 1319. gadā Jaunpatriju (Atiku un Vidusgrieķiju), kuras kļuva par kataloniešu hercogisti. Katalāņi savu varu Vidusjūras austrumos noturēja līdz pat 1390. gadam, visu šo laiku grieķu pilsētas tika pārvaldītas saskaņā ar Barselonas pilsētas konstitūciju.
Kopumā 14. gadsimtu var apzīmēt kā laikmetu, kad svarīgākais spēks Vidusjūrā bija katalāņu-aragoniešu kronis. Tas turpinājās arī 15. gs., kad Alfons IV Augstsirdīgais iekaroja Neapoli un Dienviditāliju, un līdz pat 1458. gadam pārcēla uz Neapoli savu sēdekli. Viņš iegājis vēsturē kā liels kultūras un zinātnes atbalstītājs. Starp citu, Neapole, tāpat kā Sicīlija un Sardīnija palika kalatāņu-aragoniešu kroņa (vēlāk Habsburgu dinastijas) sastāvā līdz pat karam par Spānijas mantojumu.
Kataloniešu tirdzniecības nozīme
Tomēr pati nozīmīgākais katalāņu klātbūtnes aspekts ir tirdzniecība visā Vidusjūras baseinā, ko veica Katalonijas pilsoņi. Tirdzniecība balstījās apmēram uz 80 konsulātiem, kuri atradās visā Vidusjūras teritorijā. To varētu salīdzināt ar Hanzas savienību Eiropas ziemeļos, kurā toreiz ietilpa arī Rīga. Vidusjūras Hanza bija katalāņu konsulāti, visa tirdzniecība, uzņēmējdarbība Vidusjūrā balstījās uz katalāņu likumiem.
Paralēli politiskajai un ekonomiskajai ekspansijai, uzplaukumu piedzīvoja visa katalāņu sociālā dzīve, kultūra, literatūra un māksla. Neilgi pēc Maljorkas iekarošanas salā piedzima filozofs un rakstnieks Ramons Ļuļs, kurš savus galvenos darbus sarakstīja katalāņu valodā. Arī visa sarakste kataloniešu galmā notika katalāņu valodā. Katalonijas, Maljorkas un Valensijas katedrāles tika būvētas īpašajā katalāņu gotikas stilā.
Arī karaļu pilis, tirdzniecības biržas un klosteri tika celti šajā īpašajā gotikas stilā. 14. un 15. gs. šī katalāņu gotikas arhitektūra un glezniecība izplatījās arī Sicīlijā, Sardīnijā un Neapolē.
Šajā laikā Katalonijā bija ne vien ekonomiski, bet arī politiski attīstīta valsts – tās pārvaldes formas bija aizsteigušās priekšā savam laikam. Vēlīnajos Viduslaikos attīstījās katalāņu institūcijas, kurās skaidri ir saredzamas parlamentāro struktūru iezīmes. Par tām runa būs nākošajā šīs sērijas rakstā. ((https://karakuda.net.loopiadns.com/2019/02/24/katalonijas-krizes-konteksts-katalonijas-parlamentaras-tradicijas/))
