Iepriekšējo stāstu par Kataloniju ((https://karakuda.net.loopiadns.com/2019/03/10/katalonijas-krizes-konteksts-katalonijas-neatkaribas-kars/)) noslēdzām ar Neatkarības karu (Pļāvēju sacelšanos). Laiku, kad Portugālei izdevās kļūt neatkarīgai no Spānijas, bet katalāņiem uz šādu izdevību nācās gaidīt tālāk.
Šķita, ka šāda iespēja radīsies pēc 1700. gada, kad nomira Kārlis II, kuram nebija mantinieku. Tiesa, savā pēdējā testamentā viņš par mantinieku nozīmēja Anžujas Filipu, Ludviga XIV mazdēlu. Tomēr šāds risinājums neapmierināja ne Austrijas Habsburgu dinastijas pārstāvjus, ne viņu sabiedrotos angļus un holandiešus. Viņi nebija apmierināti ar varas nodošanu Burboniem, apejot Katalonijas-Aragonas un Kastīlijas karalistes.
Arī katalāņi nevēlējās samierināties ar Burboniem raksturīgo absolūtismu (pārvaldes formu, kurā visa valsts vara ir koncentrēta vienas personas rokās, kuru nekontrolē kāda cita persona vai institūcija). Katalāņi uzskatīja, ka Austrijas erchercogs Kārlis būs labāks viņu patstāvības garants. Kad 1703. gadā Vīnē un 1705. gada augustā Valensijā kā likumīgais troņa mantinieks Kārlis III tika kronēts erchercogs, šķita, ka liktenis šoreiz būs katalāņiem labvēlīgs. Divus mēnešus vēlāk viņš triumfēdams ieradās Barselonā, kopā ar savu karaspēku, kura vadība atradās Katalonijā populārā Hesenes-Darmštates (Hessen-Darmstadt) Georga rokās. 1706. gadā karalis Kārlis III saņēma kataloniešu parlamentāriešu apstiprinājumu. Šo attīstību ar lielām bažām vēroja Madride, no kuras Kārlis III pieprasīja sev pienākošo Kastīlijas daļu. Visvairāk Madridē baidījās no katalāņu prasībām attiecībā uz Kastīliju.
Līdz pat 1711. gadam Kārļa rezidence atradās Barselonā. bet tad notika Katalonijai liktenīgais pagrieziens – Vīnē nomira Austrijas ķeizars, Kārļa brālis. Tagad Kārlim nācās izšķirties – palikt Barselonā un riskēt zaudēt Austrijas troni vai pamest Kataloniju un atgriezties Vīnē. Saprotams, ka karalis izšķīrās par pēdējo iespēju. Katalonijas liktenis bija izšķirts, lai arī paši katalāņi vēl cerēja uz brīnumu un darīja visu iespējamo, lai novērstu nelaimi – pakļaušanos Burboniem.
Fundamentālas izmaiņas Eiropas politikā
Iepriekšminēto iemeslu dēļ Kārlim bija jāatvelk savs karaspēks no Katalonijas un Kastīlijas. Vienlaicīgi viņš ierosināja izveidot Katalonijas republiku, kura atrastos Anglijas aizsardzībā. Tomēr angļi nevēlējās rūpēties par Austrijas interesēm Katalonijā un Kastīlijā. Angļu premjers noraidīja Kārļa priekšlikumu.
Vienīgais, par ko angļi parūpējas, ir tas, lai Utrehtas līgumā (kurā notika vienošanās par Kārļa II mantojuma sadalīšanu, tajā skaitā Gibraltāra piešķiršanu Anglijai,) tiktu garantēta amnestija katalāņiem, ja viņi nekavējoties padotos. Katalāņi vēl šodien ir pārliecināti, ka Gibraltārs angļiem tika atdots galvenokārt tādēļ, lai viņi atteiktos aizsargāt Kataloniju.
Vēl no 1711. līdz 1713. gadam Katalonijā valdīja Braunšveigas-Volfenbuteles (Braunschweig-Wolfenbüttel) ķeizariene Elizabete Kristīne, bet arī viņa devās prom no Katalonijas, atņemot katalāņiem jebkādas cerības uz aizstāvību pret Burboniem no Austrijas puses. Valensija jau 1707. gadā bija nokļuvusi Filipa rokās. Katalāņi savā izmisumā nolēma vieni paši aizstāvēt savu neatkarību.
Barselonas aplenkums
Poļu autors Jans Potockis savā romānā „Saragosas manuskripts” apraksta Barselonas aplenkumu un atzīmē grūti saprotamo katalāņu drosmi un stūrgalvību, ticot, ka viņi spēs cīnīties gandrīz ar visu Eiropu. 1714. gada 11. septembrī pēc 14 mēnešus ilga spāņu-franču karaspēka aplenkuma krita Barselona, kaut pilsētas aizstāvji līdz beidzamajam brīdim cerēja uz brīnumu. Dažas dienas pirms kapitulācijas pilsētas pārvalde simboliski tika nodota svētās jaunavas Marijas rokās. Tomēr brīnums nenotika. Vēl pēc gada padevās arī Maljorka.
Atkal, līdzīgi kā Neatkarības kara laikā, liktenis nebija labvēlīgs katalāņiem. Viss, no kā katalāņi baidījās, piepildījās. Burbonu dinastijas Filips V asiņaini atriebās katalāņiem par Habsburgu atbalstīšanu, nogalinot lielu daļu katalāņu elites. Pilsētas ielas krāsojās sarkanas – iekarotāji sarīkoja īstu slaktiņu. Galvenā sodīšanas vieta bija laukums Barselonas vecpilsētā pie Sv Marijas baznīcas.
Šodien par šo asiņaino izrēķināšanos atgādina mūžīgā uguns pie Sv. Marijas (Santa Maria del Mar) baznīcas Barselonas vecpilsētā, kur apglabāti Barselonas aizstāvji. Daudziem katalāņiem šī baznīca ir svēta vieta, šeit viņi nāk atcerēties savus varoņus un aizlūgt Dievmāti par savu nākotni. Arī manas katalāņu namamātes mani vispirms aizveda uz šo piemiņas vietu. 11. septembris un atmiņas par Filipa V vardarbību katalāņiem ir paliekoša trauma. Tamdēļ vēl jo nesaprotamāka ir Spānijas pašreizējā karaļa Filipa VI izvēle tikt kronētam tieši ar šo vārdu. Katalāņi stāstīja, ka pirms kronēšanas viņi cerējuši, ka karalis izvēlēsies kādu citu no saviem vārdiem, lai neuzplēstu šīs sāpīgās vēstures brūces. Mazticams, ka Spānijas karaļnamā nekas nebija zināms par to, kā viņu pavalstnieki valsts austrumos uztvers šo karaļa vārda izvēli. Madride par to nelikās ne zinis, vairojot katalāņu aizvainojumu. Viņi to patiešām uztvēra kā kārtējo pazemojumu no Spānijas puses, kādus viņi šajā 300 gadu ilgajā vēsturē ir pieredzējuši bieži. Vai ir jābrīnās, ka katalāņi sevi nespēj identificēt ar Spāniju un vēlas kļūt neatkarīgi? Sena paruna vēsta: „Kā mežā sauc, tā atsaucās”.
Filips V anektēja Kataloniju, atcēla visas katalāņu tiesības un aizliedza katalāņu valodu. Kopš tā laika katalāņiem bija jāpakļaujas Spānijai raksturīgajai varas vertikālei ar karali tās virsotnē, katalāņu demokrātiskās pārvaldes tradīcijas tika iznīcinātas. Burbonu valdnieki uzspieda centralizētu politiku, līdzīgu kā citās absolūtisma laika nacionālajās monarhijās. Pirmo reizi vēsturē katalāņiem bija jāpieredz savu konstitucionālo institūtu iznīcināšana – ar Filipa dekrētu tie visi tika atcelti un Katalonijai tika uzspiesti Kastīlijas likumi. Filips rīkojās kā īsts okupants – vienā no viņa dekrētiem arī skaidri ir rakstīts, ka viņš pastāv uz „iekarotāja tiesībām”. Viņa mērķis bija panākt, lai visa viņa impērijā kļūtu homogēna. Viņš slēdza piecas katalāņu universitātes un atvēra vienu vienīgu jaunu universitāti netālu no Taragonas, kura darbojās saskaņā ar viņa norādījumiem. Visās institūcijās kā tiesā, pārvaldes iestādēs, vēlāk arī skolās Filips cenšas ieviest spāņu valodu. Sakarā ar to, ka katalāņi toreiz neprata spāniski, šis solis tikai atsvešināja Katalonijas iedzīvotājus no valsts. Tai vairs nebija nekāda sakara ar ierasto demokrātiju – šī bija svešas varas uzspiesta centralizēta vara.
Atmiņas par Katalonijas demokrātiju palika dzīvas tikai katalāņu prātos un sirdīs. Pagājušajā gadsimtā, kad Barselonas rajonā El Born agrākā tirgus vietā gribēja būvēt bibliotēku, nejauši tika atklātas ēku drupas no Barselonas aplenkuma laikiem. Tagad tur ir izveidots Kultūras centrs, kurš atgādina par Katalonijas zaudēto valstiskumu un traģisko lappusi pilsētas vēsturē.
Tieši El Born kultūras centrā katalāņu koris ierakstīja katalāņu neatkarības alkas izsakošo „Ir laiks pateikt” ar Mārtiņa Brauna mūziku.
Katru gadu 11. septembrī katalāņi atzīmē nacionālo atceres dienu Diada, kura atgādina par viņu zaudēto valstiskumu. Cerības atgūt savu neatkarību katalāņi nav zaudējuši arī šodien – ar katru gadu 11. septembrī prasības pēc neatkarības kļūst jo skaļākas, jo augstprātīgāka kļūst spāņu attieksme pret katalāņiem. Kopš Spānija 2017. gadā apcietināja katalāņu politiķus un sabiedriskos darbiniekus, visās demonstrācijās un arī ikdienā blakus Katalonijas neatkarības simboliem katalāņi nēsā dzeltenās lentītes – kā solidaritātes simbolu ar katalāņu politieslodzītajiem.
Kā tālāk veidojās Spānijas un Katalonijas attiecības – par to stāstu turpināsim nākamajā sērijas rakstā. ((https://karakuda.net.loopiadns.com/2019/03/24/katalonijas-krizes-konteksts-grutais-cels-lidz-katalanu-nacionalas-apzinas-atjaunosanai/))
