Iepriekšējā šīs sērijas rakstā ((karakuda.net/2019/01/13/katalonijas-krizes-konteksts-2/)) apstājāmies pie 12. gadsimta sākuma Ramona Berengē III (1082-1131) karagājiena uz Maljorkas salu. Salu viņš iekaroja, bet ilgi noturēt nespēja. Mūsu stāstā šis karagājiens ir nozīmīgs ar to, ka tā sakarībā vēsturē pirmo reizi nosaukums Katalonija un katalāņi tika lietots kā apzīmējums kulturālai, etniskai un politiskai vienībai. Ramona Berengē III pēctecis Barselonas grāfs Ramons Berengē IV (apm. 1113-1162) pārdesmit gadus vēlāk noslēdza laulības līgumu ar vienu gadu veco Aragonas Peronellu, un rezultātā Katalonijas grāfiste apvienojās ar Aragonas karalisti. Katalonija iegūst karalistes statusu.
Kā tas notika? Ramons Berengē IV pārņēma no sava tēva piecas kataloniešu zemes, ieskaitot Barselonas grāfisti, kamēr viņa jaunākais brālis Provansas Ramons Berengē I no tēva saņēma Provansu. Tajā laikā nelielā iekšzemes karaliste Aragona (kura tikai 11. gs. sākumā bija no grāfistes kļuvusi par karalisti) atradās visai sarežģītā situācijā – to apdraudēja gan arābi, gan Kastīlija. Aragonas ķēniņš Ramiro II lūdza palīdzību Barselonas grāfiem, kā atlīdzību piedāvājot godu kļūt par karali, apprecoties ar 22 gadus jaunāko Ramiro II meitu Aragonas Peronellu ((attēlā raksta sākumā)). Grāfs Berengē piekrita.
Apstākļi, kuri Ramiro II noveda līdz šim lūgumam, arī ir visai interesanti. Aragonas dižciltīgie 1134. gadā nolēma pretoties karaļa Alfonsa I testamentā izteiktajai gribai atdāvināt Aragonu Svētajai zemei – Terra Sancta. Dižciltīgie tādēļ par karali kronēja pēdējo dzīvo dinastijas piederīgo, no klostera atsaukto Alfonsa brāli Ramiro. Jau 1137. gadā ar karaļa pienākumiem pārslogotais bijušais mūks kronē par karalieni savu tikko piedzimušo vienīgo meitu un noorganizē viņas kāzas ar Ramonu Berengē IV, kurš Peronellas nepilngadības laikā pārvaldītu Aragonu. Īsi pēc tam Ramiro devās atpakaļ uz klosteri.
Tā bija sanācis, ka pirmajās no arābiem neatkarīgajās kataloniešu teritorijās neviens grāfs nekļuva par karali, tajā vietā izvēloties franku aizsardzību. Tagad kļuva iespējams atgūt nokavēto. Peronellas un Ramona dēls Alfons I pirmo reizi kādā Barselonas dinastijā iegūst titulu „Senyor Rei” – karalis.
Katalonijas-Aragonas karaliste
Abas kaimiņvalstis izveido konfederāciju, kas nozīmē, ka viņas ārpolitiski rīkojās kā viena valsts, bet iekšpolitiski saglabā katra savas struktūras un institūcijas. Katras valsts īpatnības tiek respektētas, tiek saglabātas arī katras valsts valodas. Aragonā turpina lietot aragoniešu valodu, kura ir viena no piecām Ibērijas pussalā no tautā runātās latīņu valodas izveidojusies valoda. Katalonieši turpina runāt katalāņu valodā. Kā starptautiskā izglītotu cilvēku valoda tālāk tiek lietota latīņu valoda, tajā ziņā nekas nemainās. Par spāņu valodu šajās teritorijās vēl vairākus gadsimtus nekas nebūs zināms. Karaļa sēdeklis atrodas lielajā Vidusjūras tirdzniecības centrā, ostas pilsētā Barselonā. Savu Barselonas grāfa titulu karalis paturēja kopā ar karaļa titulu.
Visu šo laiku, vēl kopš 9. gadsimta, Katalonijas robeža nebija pārvietojusies tālāk uz dienvidiem. Tas lielā mērā saistīts ar ērto patronāžas praksi, kad Barselonas grāfi saņēma samaksu par teritoriju aizstāvēšanu. 11. gs. sākumā katalonieši pa retam devās karagājienos dienvidu virzienā, tāpat kā arābi regulāri iebruka dziļi kataloniešu zemēs. Tomēr īsta arābu padzīšana no Llobregatas līdz Ebro upei sākās tikai 12. gs. sākumā. 1118. gadā katalāņi pārņēma savā pārvaldīšanā Taragonu, bet laikā no 1148.–1153. g. viņi atguva Tortosu, Lleidu un visas pārējās teritorijas līdz pat Ebro upei. Vēlāk juristi un vēsturnieki šo teritoriju nosauks par „Catalunya Nova”, Jaunā Katalonija. Tā ir teritorija, kura arābu rokās atradās par 300 gadiem ilgāk nekā Vecā Katalonija, „Catalunya Vella” – teritorija līdz Barselonai, kura būtībā bija iekarota tikai nelielu, pārejošu laika posmu. Tomēr ir interesanti atzīmēt, ka līdz mūsu dienām arī Jaunajā Katalonijā nav saglabājušies nekādi pieminēšanas vērti arheoloģiskie izrakumi vai kultūras pieminekļi no arābu valdīšanas laikiem.
Katalonijas Nacionālā mākslas muzeja eksponāti/Autores personīgais arhīvs/
Kataloniešu zemju teritorijas uz Dienvidiem no Ebro, Valensijā (País Valencià) piederēja arābu ietekmes zonai simts gadus ilgāk – tas bija pietiekoši, lai arābu ietekme atstātu dziļākas pēdas. Šeit islāmticīgie kopā ar kristiešiem dzīvoja vēl līdz 17. gs. sākumam. Gan ainavā, gan arheoloģiskajos izrakumos atrodami nozīmīgi arābu laiku liecinieki. Viens no piemēriem tam ir apūdeņošanas sistēmas, kuras piegādāja no kalniem ūdeni uz sauso Vidusjūras piekrasti un pārvērta to par ziedošu dārzu. Līdzīgas apūdeņošanas sistēmas atliekas ir vēl šodien aplūkojamas Sóllerielejā Maljorkas salā.
Katalonija un Akvitānija
Vecā un Jaunā Katalonija kopā ar Aragonu 13. gadsimta sākumā pārvaldīja lielus Akvitānijas apgabalus, kā Provansu, Karkasonu un vēl dažus. 1204. gadā Katalonijas-Aragonas Perē I un Tulūzas Ramons VI noslēdza līgumu, kurš paredzēja ar Kataloniju cieši saistītas Akvitānijas izveidošanu – teritorija, kura stieptos no Alpiem līdz Garonnai un tālāk līdz Ebro. Jāatzīmē, ka neviena cita zeme nestāv kulturāli un valodas ziņā Katalonijai tik tuvu kā Akvitānija. Tas nepatika Francijas karalim, jo viņš redzēja, ka tādā veidā viņam tiek aizšķērsots ceļš uz Vidusjūru, un karalim radās plāns, kā to nepieļaut.
1208. gadā pāvests bija pasludinājis krusta karu pret albiģiešiem, kuri pazīstami arī kā katari. Šī kristīgo ķeceru grupa radās viduslaiku Eiropā maniheisma ietekmē. Viņi uzskatīja, ka šo pasauli ir radījis Sātans un viņš tajā arī valda. Cilvēki un pārējās dzīvās būtnes esot no debesīm izraidīto garu iemiesojumi. Viņi pēc nomiršanas tik ilgi pārtopot jaunās būtnēs, kamēr kataru ticība viņus būs vienojusi ar Kristu. No katoļiem katarus atšķīra vienkāršais dzīvesveids. Viņi izvairījās no jebkā, kas viņus varētu mudināt ieslīgt materiālismā. Katari ticēja reinkarnācijai un sludināja visu dvēseļu vienlīdzību, arī sievietes vienlīdzību ar vīrieti. Francijas karalis, izmantojot šo pāvesta pasludināto krusta karu, aktīvi atbalstīja masu slepkavības Akvitānijā. Ne vienā vien akvitāņu pilsētā francūži nogalināja pilnīgi visus iedzīvotājus.
Katalāņu karalis Perē I devās pie pāvesta, kurš viņu 1204. gadā Romā svinīgi kronēja, lai panāktu šī asiņainā krusta kara izbeigšanu. 1213. gadā, redzot, ka katariem draud zaudējums, Perē I nolēma iejaukties un devās ceļā ar savu karaspēku. Viņam izdevās aplenkt Simona de Monforta vadītos krustnešus dienvidos no Tulūzas. Tomēr aplenktajiem negaidīti pārrāva aplenkumu, nogalinot karali Perē I, un katalonieši atkāpās. Tas galīgi noteica Akvitānijas likteni, un Katalonija novērsās no jebkādu tālāku plānu īstenošanas, attiecībā uz izplešanos uz Ziemeļiem. Akvitānija palika Francijas sastāvdaļa. Šodien tajā valda franču valoda, tomēr tur ir izdzīvojušas arī vietējās valodas, tādas kā basku valoda Akvitānijas dienvidos. Arī oksitāņu valodas dažādi dialekti ir izdzīvojuši. Oksitāņu valodai ((web.archive.org/web/20090114070545/http://www10.gencat.net/pres_casa_llengues/AppJava/frontend/llengues_detall.jsp?id=52&idioma=5)) tuvākā radniecīgā ir katalāņu valoda, tajā runā līdz pat trīs miljoniem cilvēku.
1860. gadā, pirms Francijā tika ieviesta obligāta pamatizglītība franču valodā, oksitāņu valodā runāja vairāk nekā 39% Francijas iedzīvotāju. 20. gadsimta 20. gados šis īpatsvars saruka līdz 26–36%, 1993. gadā – līdz 7%. Visdrīzāk, ka lielākā daļa latviešu par oksitāņu valodu neko nebūs dzirdējuši, kaut gan tajā runā apmēram tikpat daudz cilvēku kā latviešu. Vēstures gājums ir izmainījis Eiropas telpu tā, ka daudzas no kādreiz nozīmīgām valodām plašai sabiedrībai īsti nav pat zināmas.
Tomēr daudzas no šīm valodām, kuras radušās laikos, kad par šodien Eiropā zināmajām valstīm neviens pat nesapņoja, ir saglabājušās līdz mūsdienām. Francijas ziemeļrietumos runā bretoņu valodā, kura nāk no ķeltiem. Dažās Alpu teritorijās runā ladīnu valodā (Itālijas ziemeļos) vai retroromāņu valodā (Šveicē). Vācijā vēl ir saglabājušies sorbiski runājošie, savukārt slikti pieejamajā Aranas ielejā Pireneju kalnos runā arānu valodā – šī valoda pieder gaskoņu valodu grupai.
Pavisam īpaša ir basku valoda, kura ir izolēta valoda. Tā nepieder ne pie vienas eiropiešu valodu saimes – ne indoeiropiešu, urāliešu, tjurku un arī ne pie semītu valodu saimes. Uzskata, ka basku valoda ir viena no nedaudzajām priekšindoeiropiešu valodām, kurās runājuši senākie Eiropas iedzīvotāji, līdzīgi kā mīnojiešu un etrusku valodas. Starp citu, vairākās augstskolās, piemēram, Berlīnes Brīvajā universitātē ((www.geisteswissenschaften.fu-berlin.de/izeus/)) var iegūt zināšanas par dažādajām Eiropas valodām.
Gan basku, gan pārējām minētajām un neminētajām mazāk zināmajām valodām ir viena kopīga īpašība – gadsimtu gaitā tās aizvien spēcīgāk nonāca zem spiediena. Īpaši tādēļ, ka teritorijas valdošo slāņu, īpaši izglītoto slāņu valoda ieguva aizvien lielāku nozīmi. Vienlaicīgi attiecīgās valodas lietošanas aizliegumi un ļoti stingrie skolu noteikumi paveica pārējo – šīs valodas pamatā vairs bija dzirdamas tikai laukos. Izmaiņas sākās vien apmēram pirms simts gadiem. Visas šīs valodas norāda uz lielo Eiropas kulturālo daudzveidību – tās ir mūsu dārgumi. Redzot šo kulturālo un valodu bagātību, kura norāda uz gadsimtu gaitā izveidotajām izmaiņām mūsu kultūrtelpā, rodas sapratne, ka runas par homogēnām nacionālajām valstīm ir realitātei neatbilstošas. Ja mēs Latvijā to tik ļoti neizjūtam, tad tomēr arī mums der izprast, ka uzskats par vienotu franču, spāņu vai itāļu nāciju ir tikai vēlmju domāšana un nevis esoša realitāte. Notikumi Katalonijā ir viens no pierādījumiem tam.
Par pašas Katalonijas vēsturi turpināšu stāstīt nākamajā rakstā par Katalonijas izplešanos un to, kā Vidusjūra kļuva kataloniska. ((https://karakuda.net.loopiadns.com/2019/02/11/katalonijas-krizes-konteksts-3/))
