Katalonijas krīzes konteksts – Katalonijas autonomija un Spānijas Pilsoņu karš

Šoreiz stāstu turpināsim no 1931. gada, kad notika vēlēšanas, kurās uzvaru guva republikāņi, un karalis Alfonso XIII bija spiests doties trimdā. Par to bija runa iepriekšējā šīs sērijas rakstā. ((https://karakuda.net.loopiadns.com/2019/03/24/katalonijas-krizes-konteksts-grutais-cels-lidz-katalanu-nacionalas-apzinas-atjaunosanai/))

Divas dienas pēc vēlēšanām, 1931. gada 14. aprīlī Katalonijā pārliecinošu uzvaru izcīnījušais Fransesks Masija (Françesc Macià) Barselonā pasludināja Katalonijas Republiku. Dažas stundas vēlāk Madridē tika proklamēta Otrā Spānijas republika. Jau pēc pāris dienām Katalonijā ieradās trīs Spānijas pagaidu valdības ministri, lai piedāvātu F. Masija atteikties no neatkarīgas republikas izveidošanas, tajā vietā kļūstot par Katalonijas Ģeneralitātes (Generalitat de Catalunya) prezidentu. Tas nozīmēja kataloniešu reģionālās valdības – autonomijas izveidošanu, kura balstītos uz 1714. gadā likvidētajām katalāņu institūcijām. F. Masija, kurš bija atkarīgs no Madrides, lai varētu aizvietot provinces amatpersonas, bija spiests pieņemt Madrides noteikumus. Tādējādi neatkarīgā Katalonijas Republika noturējās tikai deviņas dienas.

1932. gadā stājās spēkā Katalonijai piešķirtais autonomijas statuss – kompromiss, kurš nomierināja iekšpolitisko situāciju Ibērijas pussalā. Pirmajās Katalonijas parlamenta vēlēšanās atkal pārliecinošu uzvaru guva F. Masijas partija. Katalonijā atjaunojās skolas katalāņu valodā, tajā tika izdotas daudzas grāmatas, 27 dienas avīzes un pāri par 1000 žurnāliem. Tomēr tik cerīgi uzsāktā Katalonijas nacionālā atjaunošanās tiek pamazām bremzēta un ierobežota, kad 1933. gadā Madridē vēlēšanās uzvar labējie. Katalāņi ar mainīgiem panākumiem cenšas turēties tam pretim. Tomēr situācija kardināli mainījās līdz ar 1936. gada 18. jūliju, kad Spānijas fašistiskā partija – falangisti ar armijas atbalstu sāka militāru sacelšanos ar ģenerāli Fransisko Franko priekšgalā. Tā, kā zināms, noveda pie Spānijas pilsoņu kara.

Spānijas pilsoņu karš un katalāņu vajāšana

Lai arī Spānija pagājušā gadsimta vidū bija vairāk tāda Eiropas nomale un bija jau zaudējusi savu impērijas statusu, tomēr Spānijas pilsoņu karš bija notikums, kurš Spānijai pievērsa visas Eiropas uzmanību – tas kļuva par republikānisma un fašisma sadursmi, kurā tiešā vai netiešā veidā dalību ņēma praktiski visa Eiropa. Falangistus atbalstīja gan konservatīvie, katoliskie spēki, gan Vācija un Itālija, arī Portugāle, bet republikāņus – PSRS un Meksika. Hitleram piedalīšanās karā deva iespēju izmēģināt savu militāro tehniku, arī lidmašīnas. Tā 1937. gada 26. aprīlī Vācijas aviācija bombardēja Gernikas pilsētu Basku reģionā. Šis notikums ir ieguvis traģisku vietu vēsturē kā pirmais gaisa uzbrukums civiliedzīvotājiem Eiropā. Tas deva ierosmi spāņu gleznotāja Pablo Pikaso slavenajam darbam „Gernika”.

Republikāņi saņēma militāro atbalstu no PSRS un Meksikas – tika piegādāti tanki, bruņumašīnas, lidmašīnas un ieroči. Lai arī citas Eiropas valstis un ASV paziņoja, ka tās paliks neitrālas, tomēr daudzu valstu brīvprātīgie iebrauca Spānijā, lai cīnītos republikāņu pusē. Veidojās internacionālās brigādes, kurās cīnījās daudzu valstu pilsoņi. No PSRS vien aptuveni 3000 cilvēku. Arī no Latvijas uz Spāniju devās atsevišķi komunisti. Viens no tiem bija Žanis Grīva, kurš sarakstīja vairākus darbus par Spānijas pilsoņu karā piedzīvoto, piemēram, stāstu krājumu „Viņpus Pirenejiem”. Internacionālajās brigādēs cīnījās vairāki pazīstami rakstnieki un mākslinieki – jau minētais P. Pikaso, čīliešu dzejnieks Pablo Neruda, arī Ernests Hemingvejs (Ernest Hemingway) un romāna „1984” autors Džordžs Orvels (George Orwell), kurš savā 1938. gadā izdotajā grāmatā „Mana Katalonija” spilgti aprakstīja Spānijas pilsoņu kara iespaidus.

Starp citu, republikāņi paši nebūt nebija vienots spēks – viņu starpā valdīja nopietnas pretrunas, jo republikas ideju atbalstīja gan centristi, kuri vēlējās izveidot Spāniju par kapitālistisku valsti ar liberālo demokrātiju, gan sociālisti un revolucionāri anarhisti. Šīs pretrunas, kuras brīžiem pat pārauga savstarpējās sadursmēs, vājināja republikāņu spēkus pilsoņu kara laikā. Viņi spēja apvienoties vien tad, kad fašisti jau bija sasnieguši nopietnus panākumus šajā karā.

Pretstatā Katalonijas vēsturei, par Spānijas pilsoņu karu ir pieejami samērā plaši materiāli latviski. ((https://www.delfi.lv/news/versijas/dainis-cipulis-spanijas-brinums.d?id=47677159))

Par to (pilsoņu karu Spānijā, kas ilga gandrīz trīs gadus…) saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar vēsturnieku Edgaru Engīzeru.

Tāpēc plašāk pievērsīšos tieši Katalonijas liktenim pilsoņu kara laikā – kārtējā traģiskā lappuse viņu vēsturē sākās 1939. gada janvārī, kad falangisti ieņēma Barselonu. Tieši katalāņi ģenerāļa Franko acīs kļuva par ļaunākajiem ienaidniekiem – demokrātijas un republikāniskās idejas galvenajiem pārstāvjiem. Viņš atcēla Katalonijas autonomiju un uzsāka nežēlīgu katalāņu apspiešanu. Sākās īsta vajāšana pret katalāņiem un visu katalānisko. Februārī apmēram pusmiljons katalāņu un Katalonijas valdība devās trimdā uz Franciju. Tomēr Francijā Gestapo apcietināja Katalāņu prezidentu un izdeva to ģenerālim Franko, kurš 1940. gada 15. oktobrī viņu sodīja ar nāvi nošaujot.

Iestājās tumšākais un traģiskākais periods Katalonijas vairāk nekā tūkstošgadīgajā vēsturē – dzīve Franko diktatūras un viņa visu kontrolējošā un apspiedošā policejiskā režīma varā. Tikai pēc kāda laika F. Franko nācās samazināt savu antikatalānisko politiku, lai radītu iespaidu, ka Spānija ir kļuvusi par valsti, kurai nevar atteikt diplomātisko atzīšanu. Rezultātā 1955. gadā Spānija kļuva par ANO dalībvalsti.

F. Franko centās, cik iespējams, ierobežot katalāņu ekonomiku, bet tas negatīvi atsaucās uz visas Spānijas saimniecisko stāvokli, līdz ar to ģenerālim nācās arī šos ierobežojumus daļēji atcelt. Franko neizdevās apturēt katalāņu saimniecisko darbību, tādēļ viņš ļāva katalāņiem attīstīt saimniecību un pārdalīja savā labā katalāņu nopelnīto. Neskatoties uz Franko policijas pretdarbību, katalāņi cītīgi strādāja pie savas kultūras un valodas saglabāšanas. Sākot ar sešdesmito gadu beigām, viņiem izdevās izveidot bāzi savu politisko struktūru attīstīšanai. Atlika gaidīt uz kārtējo vēsturisko iespēju, kura pavērās pēc diktatora Franko nāves 1975. gada novembrī. Par tālāko runāsim nākošajā šīs sērijas rakstā. ((https://karakuda.net.loopiadns.com/2019/04/08/katalonijas-krizes-konteksts-jauna-autonomija-pec-generala-fransisko-franko-naves/))

Foto: Iveta Buiķe
«Evacuation», c. 1938, José Luis Bardasano, 
Museu Nacional d Art de Catalunya, MNAC, Barcelona