Biju pavisam mazs, kad pirmo reizi atceros sevi uz ielas. Biju nobijies, ķepiņas smeldza un kādreiz varenos rējienus aizstāja vārgi smilksti. Apkārtējā pasaule šķita liela, saulaina. Visi bija laipni. Reizēm tantiņas man sagādāja ēdienu ko gardu muti notiesāju. Taču gadījās arī nejaukie. Pavisam ļaunie paspēra mani ar kāju, kad centos atrast kaut ko ēdamu, lai vēders būtu vismaz pustukšs. Cilvēkbērni bija visļaunākie, jo mocīja mani pa rokām, meta ar akmeņiem, ņēma mani aiz čuprīša un smējās. Kad centos bēgt no briesmoņiem, viņi neatkāpās un man sekoja.
Vienu dienu šī bēgšana izvērtās pavisam nelāga. Puikas vēlējās manus ķepu spilventiņus dedzināt ar šķiltavām. Viņi to arī izdarīja. Pēc tam bēgu, bēgu, ko manas mazās kājiņas spēja. Neskatījos nekur, vienkārši muku no sāpēm un bailēm par to, ko viņi man varētu vēl nodarīt pāri. Ceļš, mašīna, sitiens un melns. Viss melns.
Attapos uz ceļa, viss smeldza, bet mani aptvēra siltas skavas. Mistiskā sieviete no lielā auto mani paņēma pie sevis. Ceru, ka nevedīs pie puikām par to, ka neskatījos kur skrienu. Viņa raud, arī es raudu, jo ļoti sāp. Katra bedre uz ceļa liek man iesmilkstēties, viss ķermenītis sāp pie katras kustības. Sieviete uzmet man aci, saka, lai turos, ka būšot labi. Saņēmu visus savus spēkus, lai nesmilkstētu, kad sieviete mani izcēla no auto. Negribu lai viņai arī sāp un lai viņai arī jāraud.
Mani noliek viscaur baltā istabā uz auksta metāla galda. Ap mani sanāk vairāki dīvaina paskata cilvēki ar maskām, ziliem cimdiem un ļoti savādiem mēteļiem. Sievietes vairs nav. Žēl, viņas siltās rokas šobrīd bija patiesi vajadzīgas. Uz purniņa man uzlika glāzi, tādu, kādā ēstuves pasniedz saldējumu, bet saldējuma nav. Uznāk dikti liels nogurums. Sabīstos, jo negribu nomirt. Sāku cīnīties pretī lielajam nogurumam, bet glāze no purniņa nekrīt, un tas aprij mani veselu.
Pamostos tik apstulbis kā ļoti karstā vasaras dienā, kad labu laiku nav izdevies padzerties. Sāpes ir mazākas, bet ķepa smeldz. Aplūkoju to – tā cieta kā akmens. Sajūta tāda, kā tad kad puikas mani iemeta piķī. Toreiz kāja smaga un pakustināt to nevarēju. Uz tās balta masa. Apņēmos to nograuzt, gluži kā ar piķi, bet atduros. Kaut kādi mistiski spēki liedz man pieliekties pie ķermeņa daļas. Nē nu forši, nepietiek, ka iespundējuši mani krātiņā, vēl kaut ko uzbāzuši ne tikai uz kājas, bet arī uz galvas. Manu neapmierinātību pamanīja kāda sieviete ar dīvaino mēteli. Viņa atvēra krātiņu, paņēma mani rokās un piespieda pie krūtīm. Pēdējās divas sievietes bija patiesi jaukas, un šis pavērsiens man gluži labi patika.
Pagāja daudz dienas, un šķiet, ka vēl vairākas naktis, pirms ieraudzīju kādu sev līdzīgo. Mani ielika lielākā krātiņā ar savu segu, savu šķīvi un, iedomājaties, man pat bija pašam sava pīkstošā rotaļlieta. Noilgojies pēc savējiem, es uzreiz sāku sarunu ar saviem kaimiņiem. Labajā pusē bija kāds pavecāks suņu puika, kas uz mani nereaģēja it ne maz, bet kreisajā – neliela auguma sunīte, kura labprāt ar mani parunājās. No viņas uzzināju, ka, laikam, te paliksim uz visiem laikiem. Viņa šeit bija ilgi, kādus divus gadus. Viņu te atstāja ģimene pirms pārvācās uz pilsētu. Jaunais mājas īrētājs neesot atļāvis suņus.
Dažreiz mēs spēlējām ķerenes, bet man tās vairs nepadevās, jo ar smago kluci uz kājas tāda klenderēšana vien sanāca. Bet viņa mani mudināja, teica, ka tas nebūšot uz ilgu laiku. Es viņai ticēju, bet ne šīm pasakām. Šis te uz palikšanu.
Visas dienas bija vienādas un šķita velkamies, līdz dienai kad ierastā kopēja vietā ieraudzīju sievieti no auto. Cik ļoti priecīgs es biju viņu satikt, teicu arī kaimiņienei, viņa pasmaidīja, bet turpināja darīt iesākto. Es neveikli lēkāju sievietei apkārt, lēcu tai klēpī, bučoju un mīļoju. Man viņa pietrūka, viņa bija tik jauka. Arī šoreiz viņas rokas bija tikpat siltas un arī viņas acis. Viņa neraudāja, tikai priecājās un bužināja mani. Mēs bijām kopā ilgi, viņai arī patika mana rotaļlieta un es to nesu viņai katru reizi, kad viņa to pameta uz manas gultiņas pusi. Bet tad viņa piecēlās, samīļoja mani un aizgāja. Tāpat kā toreiz. Laikam tikai atnāca apraudzīt, vai ar mani viss kārtībā.
Bet nē, viņa atgriezās katru nedēļu, ja ne divas reizes, tad reizi nedēļā noteikti. Es viņai parādīju savu krātiņu, iepazīstināju ar savu draudzeni. Arī kaimiņienei viņa tīri labi patika, bet viņa izturējās noslēgtāk. Sieviete vienmēr pa kluso atnesa man ko garšīgu, pacienāja arī kaimiņieni. Man patika šāda dzīve un ikdiena vairs nešķita tik drūma.
Kādu dienu šajā ikdienā pie manis atnāca vīrietis dīvainajā mētelī, paņēma mani rokās un aiznesa uz labi zināmo balto istabu ar auksto galdu. Sāku rūkt, domāju, ka atkal liks glāzi galvā un arī otru kāju sabojās. Viņš paņēma šķēres un sāka griezt masu uz kājas. Tā ar blīkšķi nokrita uz grīdas un es paliku uz aukstā galda pavisam apmulsis. Kā man tagad rīkoties? Ka tik ilgs laiks ar taisnu kāju pavadīts. Izskatījos tikpat neveikli kā pirmajās dienās ar cieto kāju. Bet tā vairs nesāpēja un kustējās arī dikti feini. Ļoti sapriecājos un sāku bučot vīrieti. Viņam nepatika.
Nākamajā reizē kad auto sieviete atgriezās es atrādīju viņai savu kāju, skrēju tur un skrēju te. Viņa tikai priecājās par manu izgājienu. Pēc kārumu saņemšanas es jau zināju, ka viņa dosies prom. Tas bija pavisam ierasts process. Bet viņa atgriezās. Ar zilu siksniņu pie kuras zaigoja liels, apaļš medaljons. Arī kaimiņienei tāda tika, tikai rozā. Šodien lielā dāvanu diena, varbūt kaimiņienei dzimšanas diena. Sievietei līdzi bija kāda meitenīte, viņa uz mani skatījās pavisam savādāk nekā citi cilvēkbērni. Sieviete paņēma rokās kaimiņieni, bet meitenīte mani un mēs devāmies ārā uz ,jau iepriekš pazīstamo, auto.
Kaimiņieni nolika aizmugurē, bet es drošsirdīgi sēdēju meitenītei klēpī. Mēs braucām ilgi, ilgi. Paspēju pat nosnausties. Ieripojām kādas mājas sētā, te bija skaisti, plašs pagalms, smilšu kaste un daudz krāsainu mantu. Tās mani uzrunāja visvairāk, bet meitenīte nesa mani mājā. Māja bija silta, te arī bija šķīvīši un gultiņas un daudz, daudz mantiņas. Es biju tik laimīgs, skrēju aplūkot katru stūri. Šī vairs nebija tikai māja, tā bija mūsu māja.
"DSC01393.jpg" by bjwhite66212 is licensed under CC BY-SA 2.0.
