Kira pārdod šujmašīnu

Literārā publicistika Sleja

Kiras veikals ir iedzīvojies skaļas ielas malā. Pa bruģakmeņiem, rībinādams sliedes tur joņo nervozs tramvajs. Pa ietvi šaudās gājēji kā skudras ar dažādas krāsas sejas maskām uz deguniem. Cenšoties ieturēt 2 metru distanci uz 1,5 metrus platas ietves. Trotuārs ir slīps, nokarens. Pa to jāčāpo kājas ieliecot noteiktā leņķī, kas nav nedz ērti vai patīkami. Reizēm pat sāpīgi. Pa labi no veikaliņa izvietojusies cukura dzērienu bode, bet pa kreisi nesen uzceltā neglītā viesnīca ar gigantisku uzrakstu SAS Radisson Hotel.

Kiras veikals kā ala noslēpies ēkas dziļuma pirmajā stāvā. Tajā pustumsā pārdod šujmašīnas. Lētas un dažādas. Reizēm pagadās arī pa kādai dārgākai mašīnai, kuru nopērk vai nu „bagātu vīru sievas un mīļākas“ vai vienkārši muļķes.

Šī bija tā diena, kad Kirai vajadzēja atrast reālu muļķi. Zoja bija atnesusi atpakaļ dārgu šujmašīnu, kuru sīkais bija salauzis jau pirmajā dienā. Notriecis ar koka āmuriņu mehānisko diega vērēju, kas tagad karājās pie adatas kā ļengans karogs. Nedarbojās arī mašīnas elektronika un ierīci vajadzēja pārdot kādam, kurš šīs lietas nesaprot, bet naudu samaksās.

Kira atmaksāja draudzenei un gaidīja pircēju, idiota izskatā.

Bija pagājušas piecas dienas kopš 1000 eiro Pfaff šujmašīna tupēja uz centrālā plaukta muļķi gaidīdama. Taču cerētais pircējs nerādījās. Veikala direktors un īpašnieks „Sīkais Kretīns“ jau divus mēnešus nebija pamanāms pie horizonta, jo (bailēs no pandēmijas) tupēja savā „dāčā“ pie ezera un tāpēc nezibsnīja acu priekšā. Mehāniķis Dima varēja salabot vismaz mehānisko daļu, taču 10 eiro arī ir nauda un šajā gadījumā Kira to varēja nopelnīt pati sev. Pandēmija deva viņai ilgi kāroto brīvību – neviens neaiztika, nepamācīja, lika mierā, bet pircēju bija pamaz. Zojas krāmu noteikti vajadzēja pārdot. Uz to ātrāko.

Muļķe ienāca veikalā pusdienlaikā, pēc piecām dienām. Ar smaidu uz sejas un gatavību nopirkt dārgo mašīnu. Viņa jau sen esot to izpētījusi un tālāk sekoja garš verbāls izvirdums, kuram Kira nepievērsa uzmanību, lai iemidzinātu pircējas modrību. No jautājumiem par to, ka atvērta prece esot jāpārdod lētāk, viņa atgaiņājās kā no mušām, jo neko tādu nezināja un nebija dzirdējusi.

Tad abas pievērsās mašīnas apskatei. Pašuva mazliet. Diegs nebija jāver, jo tas jau vizēja adatas acī ievērts. Tāpēc muļķe defektu nepamanīja. Pēc tam pārbaudīja spolītes, rīkus un detaļas, kas piederas šujmašīnai. Pēc tam visu sapakoja kastē, izrakstīja garantijas kvīti, čeku un muļķe izgāja pa durvīm, laimīgi stiepdama smago kasti uz savu auto.

Veikala apgrozījums bija glābts un Kiras peļņa arī. Kas notika pēc tam?

Muļķe piezvanīja pēc divām nedēļām un sūdzējās par defektiem. Kira pieprasīja atvest mašīnu un samaksāt. Mehāniskie bojājumi netiekot iekļauti garantijas remontā.  Sieviete strīdējās pretī, taču pārdevēja neklausījās. Vienīgais Pfaff serviss Latvijā bija viņas pārziņā un viņa (nevis pircēja) te diktēja noteikumus. Tā nu tas ir, ar to jārēķinās.

Kad muļķes mašīna atgriezās veikalā, abi ar Dimu vēl nedaudz pačakarēja šujmašīnas mehānismu un nomainīja esošo ar sliktāku adatu. Lai muļķei vēl ilgi mašīna „pabojā nervus“  un dzīve kļūst grūta.

Kāpēc? Vai nezināt kādi tagad laiki? Kuram godīgam cilvēkam varētu pietikt naudas, lai nopirktu sev šujmašīnu par 1000 eiro? Nevienam. Tikai blēžiem vai maitām. Par to viņi visi ir jāsoda, tāpēc Kira un Dima izrēķinājās šādā veidā. Skarbi un nežēlīgi – pārdodot šujmašīnas kā „iekodētus lādiņus“ vai mīnas ar detonatoru.

Katrs var būt cīnītājs par taisnību, ja vien vēlas.

Tā nu tas ir.

(No krājuma “Sliktie cilvēki”)

 

Tagged

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.