Atkal parādījās. Saule. Iespiedās logā. Bieza, karsta, spīdīga roka ar dūri atkal iesit pierē. Spilgti, asi stari skrāpē acis. Tādēļ jānovēršas no tiešā sitiena. Slikta doma. Palags ir slapjš, plāns dvielis, kurš kalpo par segu, arī ir slapjš. Acis slapjas. Tek sviedri. Visur līst sviedri. Tā sākas vēl viens rīts.
Nez, kas notiek? Vai esam sodīti par sliktu uzvedību un pārnesti uz Merkūru cepties Saules tveicē? Māte Zeme! Cik vēl šādu karstu Saules pļauku spēsim pārdzīvot? Vai esam savārījuši „tik lielu putru“?
Darbu neviens nav atcēlis, tāpēc jāturpina kustēties. Jāceļas.
Kur ūdens? Pilna pudele uz nakti pie gultas bija nolikta. Dzer vai nedzer – nevar saprast, kur tas ūdens paliek.
Ventilators, kur mans ventilators? Virtuvē nebūs saules, uzpūtīšu kārtīgi. Tad varēs kaut ko iekost un zobus iztīrīt pirms iziešanas no mājām. Vēl pāris rezerves kreklu iemest somā. Ar autobusu šodien nebraukšu. Ņemšu velosipēdu. Gar krastu braucot atslābināšos vējiņā…
Agrs rīts ir mans mīļākais vasarā. Izejot ārā, drēgni sulīgs, ar mitrām zāļu un ziedu smaržām piesātināts gaiss kairina visus maņu orgānus. Plaušas to dzer alkatīgi. Ar katru ieelpu. Mīksts un silts ķermenis ienirst šajā dzestrajā plūsmā. Patīkami uzmundrināts. Tāpēc piepildās ar enerģiju un dodas pretī nākošai dienai. Kur tu esi – vasaras rīts?
Labi, ka riteni atstāju lejā. Tagad nebūs jāsāk svīst jau kāpņu telpā to stiepjot lejup. Braukšu šodien caur centru. Varbūt satikšu Mariju pa ceļam. Kafiju iedzeršu viņas kafūzī – tur ir vēsi!
Cik man vēl ir laika? Ak Dievs! Atkal sviedri acīs un mans pulkstenis peld. Dārgais Salvador, apsveicu Tevi – manas uztveres un atmiņas nepārtrauktība dezintegrējas, apmaldās …. Vēl divi kvartāli atlikuši. Jāpaspēj tikt līdz telpai ar kondicionieri. Pirms iestājas galīgā realitātes sakausēšanās!
Bladāc! – skaļa skaņa atskan aiz stūra. Šķind stikli.
– Bļ….! Maita tāds! Jāni, tas sūds tomēr uzsprāga!
Vai tā ir Marijas balss? Nekad neesmu dzirdējusi viņu lamādamies.
– Bāc! Marija, tu tikai neej iekšā – tur ūdens uz grīdas. Es tūlīt elektrību izslēgšu! – Jāņa balss lēni pazūd kaut kur tālos dziļumos.
– Marija! Marija! Kas te notika? Ar tevi viss kārtībā?!
– O, čau Silvij! Ar mani viss kārtībā, bet mēs palikām bez elektrības, bez loga un … bez kondicioniera!
– Fū! Es domāju te musulmaņu teroristi kaut ko spridzina!
– Nē, kādi teroristi? Pie velna teroristi! Šādā karstumā pat viņi sēž kaut kur ēnā apskaujot ventilatoru vai ledus gabalu!
Rīta cēliena noslēguma aina nav iedvesmojoša: es palieku bez kafijas un mans pulkstenis tomēr aiztecēs kopā ar realitāti. Tālu, tālu projām. Klimats, klimats ir pie vainas. Mēs esam kārtīgi nošmugulējušies. Šī ir klimata revolūcija.
– Marija, klausies, nu šis viss taču nav normāli. Laikam runas par klimata pārmaiņām tomēr nav tukša gaisa satricināšana. Vajag kaut ko darīt. Var būt Greenpeace iestāsimies vai kaut ko tādu?
– Ak Dievs! Ko es bez Tevis darītu! Mana dzīve būtu bezgala drūma un vienmuļa. Klausies, vai palīdzēsi tos stiklus no ielas novākt? Pēc tam varam kolektīvi iestāties tavā grīpisā.
– Ai, labi. Sapulce vienalga būs bezjēdzīga. tur atkal gaisa pietrūks un nebūs gāzētā ūdens. Tu cimdus iedosi?
– Nāc, iedzersim kafiju un ķersimies pie klimata veiktā revolucionāra terorakta seku novēršanas. Man vēl daži vakardienas cepumi palika. Piekodīsim klāt pie kafijas. Tāpat šodien tos vairs neviens cits neēdīs.
