„Ak, cik gards kliņģeris! Tik sen tāds nav ēsts. Varbūt uz vārda dienu arī sev tāds jāpasūta,” – nodomāju. Domāšana notika tantes dzimšanas dienā. Jā, garša bija pirmais idejas izraisītājs.
Tas notika pirms trim gadiem. Sajutusi uz mēles lielisko kliņģera garšu, nolēmu izcept pati. Tā kā tuvojas mana vārda diena, tad es arī gribu sev tādu kliņģeri. Aizejot mājās, iekritu gultā, un roka uzreiz stiepās pēc telefona, lai izpētītu, kur var kliņģeri pasūtīt. Kādas ir piedāvājums? Cik kliņģeri maksā? Ak, nebiju domājusi, ka vidējā cena ir piecpadsmit eiro kilogramā! Man vajag vismaz trīs kilogramus! Četrdesmit pieci eiro? Dārgi. Ļoti iekārotā vēlme tagad kļuva apdomas vērta.
Pēkšņi radās jauna ideja. Tik drosmīga, ka zibenīgi aizsper projām pirkšanas ideju. Nē, kliņģeri pamēģināšu uzcept pati! Toreiz vēl dzīvoju pie vecākiem un steidzos uzreiz izklāstīt šo ideju mammai. Lecot ārā no gultas, samežģīju potīti. Tālākais ceļš uz blakus istabu, aizritēja klibojot. Taču smaids sejā par pašai šķietami grandiozo ideju nemainījās. Ar lielu entuziasmu, rokas plātīdama, acis šaudīdama, sāku stāstīt. Tātad vēlos pamēģināt izcept kliņģeri uz savu vārda dienu. Klusums. Skatiens no adīkļa pievēršas man: „Linda, tas nenozīmē biskvītu izcept! Kliņģeris ir augstāka latiņa… Nu nezinu vai Tev izdosies..”
Šeit jāpiebilst, ka mammai vienmēr mēdz būt taisnība. Lai kā iegrozītos mūsu diskusija, vienmēr gala rezultātā viņai ir bijusi taisnība. Tāpēc iepriekšējā Māmiņdienā uzdāvināju viņai t-kreklu ar uzrakstu „Mammai vienmēr taisnība”.
Samierinos, ka nebūs viegli. Tas, ka mamma vienmēr ir laicīgi un pareizi mani brīdinājusi, ka kaut kas var noiet griezi, ir labi. Kliboju atpakaļ uz savu istabu un domāju, ka varbūt svētku diena tiešām nav piemērota eksperimentiem virtuvē. Vispirms kliņģera cepšana jāpamēģina kādā brīvā dienā. Bet līdz vārda dienai brīvu dienu nav… Nu nekas, gan citu reizi izmēģināšu. Vēlreiz pārskatu kliņģera piedāvājumus veikalos. Nē, četrdesmit piecus eiro neesmu gatava maksāt.. Nāksies cept ierasto biskvīta kūku. varbūt siera kūku? Varbūt biezpiena mājiņas? Nē, es gribu kliņģeri!
Trīs dienas es mammai (vai laikam drīzāk sev) centos ieskaidrot, ka es varēšu izcept šo kliņģeri. Brīdī, kad pati esmu tam noticējusi, arī mamma piekrīt: „Labi, cep! Taču, ja neizdodas, tad zvani. Nākot no darba, nopirkšu kūku.”
Beidzot vārda diena ir klāt. Māja ir sakopta, rasols sagriezts jau vakar. Šodien laiks ķerties pie tā kliņģera. Ideja ir. Tālāk vajag recepti. Protams, ka internets pilns, bet kā lai es zinu, kuru izvēlēties? Ņemšu vienu un viss. Pirmo. To, kas meklēšanas sarakstā ir augšgalā. Atveru, pierakstu, kas jānopērk veikalā. Kad viss iegādāts, tad pārvelku ērtas mājas drēbes, uzsienu priekšautu, sasienu matus copītē, fonā ieslēdzu savu Spotfy playlisti, nomazgāju rokas un ķeros pie darba.
Sadrupinātam raugam jāpievieno silts ūdens, cukurs un milti. Tas jānoliek siltā vietiņā, lai sāk darboties. Tikmēr jāsakuļ sviests ar cukuru, jāpievieno olas dzeltenumi, krējums, piens un šķipsniņa sāls. Jāpievieno raugs. Jāpiesijā milti. Tagad tas viss jāsamīca. Ātri noņemu gredzenus un sāku šo nodarbi, ko pilnīgi noteikti var pielīdzināt kārtīgam roku treniņam. Tad mīklu saveļ bumbā, liek bļodā un pārkaisa ar nedaudz miltu. Un katrai mīkliņai, kuru liek raudzēties, jāievelk krustiņš, lai maizīte ir svētīta, tā man mamma vienmēr saka. Uzgriežu krāsnī 30 grādus, un ar tīru linu dvielīti pārklājusi bļodu, kurā guļ mīklas piciņa, lieku raudzēties. Recepte saka, ka jāraudzē stundu pusotru. Kamēr mīkla rūgst, jāsagatavo pildījums. Jāsagriež žāvētie augļi, es izvēlējos aprikozes un dzērvenes, tad tiem jāuzlej silts ūdens, lai izmērcējas. Jāsagriež marmelāde, izņemu arī no ledusskapja vārītā iebiezinātā piena bundžiņu, pagrabā atrodu mammas vārīto aliču ievārījumu. Ievārījums gan nav receptē paredzēts, bet man šķiet, ka labi iederēsies. Sajaucot miltus, cukuru un sviestu, pagatavoju arī drumstalas.
Ir pagājusi stunda, es veru vaļā cepeškrāsns durtiņas, lai paskatītos, kā mīkliņai sokas ar rūgšanu. Nē! Tā gandrīz vispār nemaz nav pacēlusies! Nervozi sāku skatīties receptē, visu taču izdarīju kā rakstīts. Galvā jau nesmuki nolamāju internetā atrastās receptes, nodomāju, ka mammai atkal taisnība. Tas nav tik vienkārši! Taču, par spīti manām dusmām uz interneta receptēm, meklēju, ko citu varētu pagatavot no tā, kas ir. Diez vai es atradīšu recepti, kurā vajadzēs puskilogramu žāvētu augļu! Ak… būtu labāk cepusi to, ko māku un likusies mierā, neesmu taču nekāda konditore! Te, plēšot matus no galvas un panikojot, pagājusi vēl pusstunda. Ņemu ārā no krāsns mīklu, taču uz to nedusmojos, maizīte jau nav vainīga, ka es tāda nepraša… Ko, lai tagad iesāk ar to neuzrūgušo mīklu? Noņemu bļodai dvieli un tavu brīnumu! Pa šo pusstundu mīkla kārtīgi sarūgusi. Nu ja stunda vai pusotra, manai vajadzēja pusotru! Optimisms ir atgriezies, es turpinu cept savu vārda dienas kliņģeri. Varbūt es tomēr neesmu tāda nepraša!
Sadalu mīklu divās daļās, izrullēju un sāku likt pildījumu. Abas strēmeles aizloku ciet un saviju tās kopā. Tagad kliņģeris jāuzceļ uz pannas. Saprotu, ka šķēršļi nav beigušies. Divas, kopā savītas, trauslas, ar lielu daudzumu pildījuma pilnas mīklas desiņas jāieceļ pannā. Ar nagu pārduru mīklu, sāk suloties ārā ievārījums. Ai, velns! Varbūt nevajadzēja to likt iekšā. Pannā izklāts cepampapīrs. Tas saburzās, kliņģera vēl viena mala ieplīst. Nevaru salikt taisnu kliņģeri! Cepampapīrs burzās un traucē. Nav smuki, nepatīk. Vajag vienādas puses! Apmēram divdesmit sekundes nikni nolūkojos kliņģerī, paskatos uz sevi no malas un nokauninu par to, ka tas perfekcionisms vienreiz jāliek nost, nu nekas nenotiks,ka viena puse nedaudz ovālāka par otru.
Ielieku kliņģeri krāsnī, ieslēdzu. kamēr krāsns sildās, maizīte vēl nedaudz uzrūgs. Kad krāsns uzkarsusi, izņemu pannu, uzsmērēju kliņģerim sakultu olu un pārberu ar drupačām. „Lūdzu, esi garšīgs!” – saku, pannu stutējot atpakaļ krāsnī.
Recepte saka, ka jācep apmēram trīsdesmit minūtes. Tā nu es to pusstundu sēdēju pie plīts un runājos ar kliņģeri. Mēģināju tam iestāstīt, ka jābūt garšīgam. Pusstunda paiet, kliņģeris izskatās gatavs un smaržo ellīgi labi. Tikai šķībs. Ņemu ārā un pārberu ar pūdercukuru. Līdz viesu atnākšanai pusotra stunda. Tieši laiks, lai sakoptu virtuvi, pārģērbtos un piepūderētu sarkanos vaigus. Mamma zvana, prasa, vai kūka jāpērk? iesmeju, bet nepārliecināti atbildu, ka nevajag. Mamma saka, ka tad viņa nāks uzreiz mājup. Nolieku telefonu un domāju, ka varbūt atzvanīt un tomēr teikt, ka vajag to kūku. Ja nu vidus nav izcepies? Ja nu nav garšīgs? Ja nu kaut kas cits?
Svinību laiks ir sācies un notiek kliņģera iznāciens. Nosveram. Gandrīz trīs kilogrami. Četrdesmit piecus eiro vērts. Par izejvielām veikalā samaksāju piecpadsmit. Taču pusi savu nervu un enerģijas pārdevu velnam. Iegriežu, griežas smuki. Izvelku pirmo gabaliņu, izskatās labs. Nogriežu pa gabaliņam katram. Laiks nogaršot. Puse no atnākušajiem domā, ka es jokoju par to, ka pati cepu. Tā ir laba zīme! Jo garšo kā no konditorejas. Man izdevās! Ir sajūta, ka par šo lielo izdošanās prieku velns daļu atņemtās enerģijas atdod man atpakaļ!
Jautāju: „Kādam vēl gabaliņu?”
„Jā, man, lūdzu!” Atskan četri saucieni reizē!
"Kliņģers ar X svecītēm" by Ausekļa Limbažu teātris is licensed under CC BY-NC 2.0.
