Krievijas taktika Azovas jūrā un Rietumu reakcijas iespējas

Jau pirms vairākām nedēļām neatkarīgie krievu žurnālisti brīdināja no iespējamas Krievijas agresijas Azovas jūrā, lai iegūtu pilnīgu kontroli pār to, jo Putina reitings valstī ir nokrities līdz 2014. gada sākuma līmenim. Krimas okupācija lika krieviem izjust lepnumu par savu valsti un saliedēties ap prezidentu. Normālā pasaulē cilvēki nebūtu sajūsmināti par valdības veiktu uzbrukumu citai valstij, bet Krievijai, kā mēs zinām, līdz normalitātei vēl tāls ceļš ejams.

Tā šonedēļ pasaule uzzināja par kārtējo Krievijas agresiju pret Ukrainu. Jāpiezīmē, ka šāvieni bija tā mērķēti, lai nogalinātu ukraiņu karavīrus. Tomēr ukraiņiem paveicās un uzbrukuma rezultātā ir tikai daži ievainotie, mirušo nav.

Nepieteikta ekonomiskā blokāde

Tomēr izskaidrot agresiju pie Kerčas jūras šauruma ar Putina vēlmi celt savu reitingu vien, nebūtu pareizi. Krievija kopš Krimas okupācijas cenšas visādi kaitēt Ukrainas pilsētām, kuras atrodas Azovas jūras krastā – īpaši lielākajām ostas pilsētām Mariupolei un Berdjanskai. Pašā kara sākumā Krievijai uz īsu brīdi bija okupējusi Mariupoli, bet bataljona „Azov” brīvprātīgajiem izdevās atbrīvot pilsētu no okupantiem. Īsajā okupācijas periodā mariupolieši, kuri, kā jau daudzi Austrumukrainā, nemaz tik negatīvi noskaņoti pret Krieviju nebija, pieredzēja spēcīgas „krievu pasaules” izpausmes kā vardarbību, aplaupīšanas un tamlīdzīgus notikumus. Tagad viņi, neskatoties uz šī brīža grūto ekonomisko situāciju, tomēr vēlas palikt uzticīgi Kijevai. Runā, ka sava nozīme šai noskaņojuma maiņai bijusi arī oligarha Renata Ahmetova pārejai Ukrainas pusē. Katrā ziņā separātistu laika haosu un bailes neviens vēlreiz piedzīvot nevēlas. Īpaši tādēļ, ka, atrodoties netālu no Luganskas un Doņeckas „republikām”, viņiem ir skaidrs priekšstats, kāda ir dzīve okupētajās teritorijās.

Ukrainas Azovas jūras piekraste šobrīd patiešām piedzīvo grūtus laikus – Krievija pieliek pūles, lai grautu tās ekonomiku. Mariupoles un Berdjanskas ostu apgrozījums ir krities vismaz uz pusi. Kuģus, kuri vēlas tajās iebraukt, krievi aiztur uz vairākām dienām un kontrolē. Katra dīkstāves diennakts īpašniekiem izmaksā 15 000 eiro. Kāds brīnums, ja aizvien mazāk kuģu dodas ceļā uz Ukrainas Azovas jūras piekrasti. Saskaņā ar 2003. gada vienošanos Krievijas un Ukrainas starpā, Azovas jūrā būtu jānotiek brīvai kuģu kustībai. Bet vai tad Krievija daudz uztraucās par pašas parakstītajiem līgumiem?!

Ukrainas atkarība no Rietumu reakcijas, kura aprobežojas ar morālo atbalstu

Atliek secināt, ka situācija Ukrainas austrumos šobrīd pasliktinās vēl vairāk. Daudzi jau ir samierinājušies ar „iesaldēto konfliktu” Donbasā, kur karadarbība gandrīz katru dienu nes jaunus upurus, tomēr frontes līnija ir daudzmaz stabila. Šobrīd Krievija konfliktu turpina Melnās jūras baseinā – bruņojoties un de facto pārņemot Krimas teritoriālos ūdeņus savā īpašumā. Ukrainai nav nekā, ko likt Krievijas agresijai pretī – ne stratēģisko objektu būvniecībai kā Kerčas tiltam, ne Ukrainai piederošo objektu kā gāzes platformu okupēšanai. Ukraina ir lielā mērā atkarīga no Rietumu rīcības attiecībā uz Krieviju.

Tomēr Rietumi šobrīd aprobežojas ar morālas solidaritātes izpausmēm, bez konkrētiem soļiem tiesiskuma nodrošināšanai reģionā. Rietumu iespējas ir ierobežotas. Velti cerēt, ka NATO izšķirsies par militārām akcijām Azovas jūrā, lai nodrošinātu līgumā paredzēto brīvo kuģu kustību. Pārāk liels ir nekontrolēts situācijas saasināšanās risks.

Ko Rietumvalstis varētu darīt spriedzes samazināšanai?

Lai arī „slikta” diplomātija ir vērtīgāka par „labu” karu, tad tomēr Rietumi nedrīkst pieļaut, ka Krievija realizē savas ambīcijas visā Melnās jūras baseinā. NATO ir jāatrod iespēja atbalstīt Ukrainas centienus nosargāt savas intereses Melnajā jūrā. Ukrainai ir jāsniedz militārs atbalsts. Nedrīkst aizmirst, ka arī Bulgārija un Turcija, kuras ir NATO dalībvalstis, robežojas ar Melno jūru un šīs valstis vienas pašas nez vai spēs ierobežot Krieviju.

Pats galvenais nosacījums miera saglabāšanā ir daudz enerģiskāka un noteiktāka Rietumvalstu rīcība, uzņemoties līdera lomu Krievijas agresijas ierobežošanā. Tieši Rietumu nedrošība, neskaidrā nostāja un vienotības trūkums ir tas, kas burtiski izaicina Krieviju pārbaudīt, cik tālu tā var iet savā agresīvajā ārpolitikā. Ja Rietumi nenovelk skaidras sarkanās līnijas un neizrāda gatavību tās aizstāvēt ne tikai ar vārdiem un skaļiem paziņojumiem vien, tad tieši tas var pieliet eļļu ugunī un novest pie vēl nopietnākas Krievijas agresijas. Maskava, kā zināms, asarām netic. Tukšiem vārdiem ne tik!