Pasaule attīstās katru sekundi, nāk klāt jaunas tehnoloģijas, uzrodas inovācijas. Bieži tiek uzskatīts, ka viss bērniem nāk par labu, jo padara dzīvi interesantāku un atvieglo mācību procesu. Tagad pieejami dažādi 3D modeļi un interaktīvas aktivitātes. Visa šī tehnika iemācot bērniem apieties ar šīm tehnoloģijām un sagatavojot viņus darba tirgum, kur iemaņas būs vajadzīgas. Šodienas mobilie telefoni, rokas pulksteņi un tamlīdzīgas ierīces ļauj vecākam jebkurā brīdī sazināties ar bērnu, sniedzot drošības sajūtu. Visi ir kontaktā ar visiem.
Piekrītu, ka tas ir pozitīvi un noderīgi, taču uzskatu, ka ir arī ļoti daudz negatīvo aspektu tajā visā. Tehnoloģijas bērniem piedāvā vienkāršu izklaidi, kur pats var daudz nedomāt un savu radošumu neieguldīt. Bērniem rada problēmas nespēja saglabāt uzmanību un spēt koncentrēties. Ja spēlīte nav pabeigta, tad nerodas vajadzība pabeigt mājas darbus un mācīties. Nav iespēja pilnvērtīgi pildīt mājas darbus arī tad, ja telefonā visu laiku pienāk ziņas uz kurām paralēli jāatbild. Šo problēmu zinu un izjūtu arī pati.
Praktiski nācies novērot, ka arī radu bērni nespēj koncentrēties ilgstoši, ja vēlos viņiem kaut ko jaunu iemācīt.
Bērniem zūd radošums, nevis nāk klāt. Pazīstu tikai dažus bērnus, kas labprāt vienatnē spēlējas, jo spēj izdomāt notikumus, iztēloties ko darīs un var likt lietā savu iztēli. Lielākā daļa pazīstamo bērnu ikdienu pavada blakus pieaugušajiem ar nepārtrauktu jautājumu “Ko darām?”, jo paši neprot neko izdomāt, paši nespēj sevi izklaidēt. Tad, kad pieaugušais dara ko citu, tad bērns līdz asarām satraucas, ka viņam tūliņ pat vajag telefonu spēlītēm. Manai krustmeitai ir 5 gadi. Viņa sava tēta telefonā ir lejupielādējusi vairāk nekā 100 dažādu spēļu aplikāciju. Biju šokēta to redzot. Lai gan viņai šis spēlīšu laiks ir ierobežots un netiek dots katru dienu, vienalga uzskatu to par problēmu. Meitenei ir tik daudz citu izklaižu mājās. Milzums rotaļlietu un lielas leļļu mājas. Taču bērnam nav ne jausmas, ka varētu likt lietā savu radošumu. Viņa pat iedomāties nespēj, ka pati – no mājās atrodamām lietām, var sev uzcelt leļļu māju, tieši tāpat kā to bērnībā darīju es.
Vasarā reiz strādāju piedzīvojumu parkā “Tarzāns”. Katru dienu satiku un strādāju ar dažāda vecuma bērniem. Ja man bērnībā, apmeklējot šādus parkus, likās pašsaprotami, kā nepieciešams uzlikt karabīni vai kā noņemt drošības jostu, tad mūsdienu bērniem tas sagādā milzīgas problēmas un prāta piepūli. Nerunājot nemaz par to, ka liela daļa no viņiem nav fiziski attīstīti tā, lai dotos savam vecumam paredzētās trasēs. Nebija retums, kad bērni vecumā no 8 līdz 12 gadiem lūdza izmantot trases, kas paredzētas bērniem 3 gadu vecumā.
Ļoti daudzi bērni arī ietekmējas no YouTube video un influenceriem, kas tos veido. Redzētais bērniem mēdz radīt priekšstatu: “Ja viņš to var, tad es arī”. Kāda jēga kaut ko mācīties un iet skolā. Līdz ar to zūd interese par noderīgām zināšanām, lai nākotnē strādātu, jo viņš taču izaugot būs “youtuberis” un visu pratīs automātiski.
Vecāku attieksme pret saviem bērniem un tehnoloģijām ir atšķirīga, tomēr redzams, ka liela daļa labprāt bērnam nodrošina vieglo izklaidi, lai izbrīvētu brīvību laiku sev. Pati vēl neesmu mamma, taču vēlos, lai mani bērni spēlējas ar fiziskām mantām nevis braukā ar pirkstiem pa ekrānu. Lai iet sētā, izpēta dabu, visus kukaiņus un puķu dobes, un klātienē komunicē un socializējas ar vienaudžiem. Gribu, lai zināšanas viņi gūst tieši tāpat kā es. Lai uztver par vērtību tikai vērtīgas lietas un neuzskata, ka būs stilīgāks, ja būs vairāk spēlīšu telefonā.
Manuprāt, ļoti daudziem vecākiem par to būtu nepieciešams domāt un vēl svarīgāk šo visu paskaidrot bērniem. Tātad pašiem pavadīt vairāk laika kopā ar saviem bērniem, sarunāties ar tiem, mācīt viņam spēlēties. Tieši tāpat kā mums to bērnībā iemācīja mūsu vecāki.
