Autobuss kavē. Ka tikai atkal nebūtu jāstāv kājās divarpus stundas līdz pašai Valmierai! Tas nav mans adventes svētdienas sapnis. Vajadzēja braukt uz autoostu, Juglā tomēr ir risks attapties pēdējam rindā uz sēdvietām virs slikti amortizētiem riteņiem. Tad kareivīgās tantes, kuru artrīts un operētās gūžas tiek mirklīgi izdziedētas, kad jāpagrūž pārējie pasažieri malā no trajektorijas uz sēdvietu, vienmēr pie autobusa parādās pirmās. Tās mirklī ir klāt neticamā skaitā, lai gan pirms brīža tuvākajā apkārtnē nav bijis nevienas sirmas galvas.
Nepārprotiet, man nav nekas pret tantēm ar asiem elkoņiem un lieliem maisiem. Man vienkārši ir interesanti. Vērot. Ne runāt. Es nerunāju. Esmu iemācījies kļūt patiesi neredzams. Man nepatīk, ka cilvēki vēršas pie manis triviālās situācijās – gribot uzzināt pulksteņlaiku, adresi vai transporta maršrutu. Kad parādu, ka nedzirdu un nerunāju, viņi pēc pāris sekunžu smadzeņu šoka mani parasti saprot, bet mirklis līdz šai atklāsmei ir man mokošs. Kamēr viņi apstulbuši blenž uz manu smaidošo, mēmo seju, redzu viņu acīs emociju gammu, kas sākas ar pārsteigumu, tad aizslīd līdz kaunam, bieži – pretīgumam, tad atsitas pret pēkšņu vainas apziņu, līdz izzūd līdzjūtībā kā pret invalīdu, garīgi slimo vai noklīdušu suni. Nevaru to ciest. Tāpēc „izdzēšos” no pasaules.
Tā nu stāvu trešais rindā, piebraucot „Valmierniekam”, protams, noslīdu uz 12. vietu, jo materializējas tantes. Attopos, ka mēs visi mēmi vērojam situāciju pie autobusa, kurš apstājies pirms mūsējā. Melnā (un par spīti mums – tukšā) transporta līdzekļa durvis ir atvērtas, un pie tām rindas nav, bet kāds vājredzīgais kūļājas pār sacietējušo sniega valni gar pieturas malu, taustot melno metālu ar nūju, lai atrastu ieeju. Viņš nezina, ka viņam nav jāsteidzas, viņš nezina, ka tas ir cits maršruts, nekā viņam vajadzīgs, jo mūsu dēļ šis buss bija spiests apstāties tālāk no oriģinālā pieturas punkta. Viņš arī nezina, ka zem viņa kājām ir izkustējies apledojis sāļā sniega gabals. Mēs klusi vērojam, kā viņš krīt, ceļas, atvainojas tukšam gaisam un kārpās tālāk. Vārnas zaros skatās, kioska pārdevēja skatās, rindas uz citām pilsētām skatās, bet viņš mūs neredz. Viņš neredz arī mani. Es tāpēc vien gribētu būt viņa draugs un tāpēc vien to nekad nevarēšu.
