(laika posms: 05.02.2019.-12.02.2019.)
Pirmā nakts (no 5. uz 6. februāri) – pārdomu nakts
Ne pirmdienas, bet gan otrdienas varētu izpelnīties nedēļas visgrūtākās dienas titulu. Vismaz tāda ir mana pieredze. Modinātājs otrdienu rītos sāk trakot jau pulksten sešos. Jāceļas. Jāmazgājas. Jāskrien pie studentiem. Savukārt šī otrdiena – 6. februāris – solās būt kolosāls izņēmums, jo manas ķīniešu studentes svinēs Jauno gadu. Šķiet, viņu pasniedzējai tas nozīmēs mierīgu nakti, bez stresa un bailēm pamosties pa vēlu un nokavēt, taču nekā. Ciešā miega vietā pārdomu pilnas stundas: diez, kāds tu būsi, Jaunais gads? Ko ar tevi iesākt?
Otrā nakts (no 6. uz 7. februāri) – nakts ar Rahmaņinovu
Ne tikai sestdienās un svētdienās, šad tad arī nedēļas vidū mēdzu aizbraukt uz veco ārpilsētas vasarnīcu un pārnakšņot tur. Mūsu vasarnīcai, atšķirībā no daudzām citām, ir divi īpašnieki, tāpēc sienas otrā pusē dažkārt dzirdama klusa grabināšanās, dažkārt arī ne. Ir pierasts, ka šad tad vēlu naktī kāds, kurš dzīvo aiz sienas, tikko pārnācis mājās, sāk spēlēt klavieres. Izjusti. Ar iedvesmu. Profesionāli. Šī nakts, šķiet, nebūs izņēmums. Savādi gan, – iešaujas prātā. Ne es viena ziemas mēnešos meklēju mieru vasaras mājā! Veros tumsā platām acīm, mēģinādama uzminēt, kas tur skan aiz sienas. Prokofjevs? Nē, nebūs vis. Rahmaņinovs? Jā, Sergejs Rahmaņinovs! Mūzikas skaņas domās aizved līdz Šveicei, Lucernai. Netālu no tās atrodoties grezna villa. “SENARA” – Sergejs un Nataļja Rahmaņinovi. Aiz sienas viss apklust. Iedomu sapņus nomaina veselīgs miegs.
Trešā nakts (no 7. uz 8. februāri) – esības meklējumos
Rīt esmu uzaicināta uz teātri, turklāt uz pirmizrādi! Latvijas Nacionālajā teātrī beidzot iestudēta luga par vācbaltiešiem – iestudēts Zigfrīda fon Fēgezaka darbs “Baltiešu gredzens”. Ap pusnakti, grozoties gultā, iedomājos, ka esmu viena no pavisam nedaudziem mūsdienu cilvēkiem, kurus šī vēstures lappuse patiesi aizrāvusi. Nav arī brīnums – baltvāciete ir mana tante. Vecātēva vārds bija Otto, vecāmātes – Eleonora Šarlote. Kas esmu es pati?
Ceturtā nakts (no 8. uz 9. februāri) – teātra mākslas varā
Kāds gan šonakt miegs? Izrāde bija tik laba, ka sarunas par un ap to nerimst vēl vairākas stundas pēc atgriešanās no teātra. Labs aktieru tēlojums, savukārt Riharda Vāgnera mūzika – vienkārši izcila. Lielisks arī pianists Aldis Liepiņš pie koncertflīģeļa. Domas gan dalījās saistībā ar Viestura Kairiša režisora darbu, taču pārējā esam vienisprātis. Knibinādami vienu apelsīnu pēc otra un piedzerdami kūpošu augļu tēju, gulēt nedomājam doties vēl ilgi. Kāpēc gan? Rīt sestdiena. Varēs izvaļoties pēc sirds patikas.
Piektā nakts (no 9. uz 10. februāri) – komponistu namiņš
Sestdiena dāvina lielisku iespēju apmeklēt komponistu namu Lielupē, 19. līnijā, kur ilgus gadus dzīvojis komponists un mūzikas kritiķis Jānis Zālītis kopā ar savu kundzi ticības mācības skolotāju Mildu Zālīti. Kopš 1981. gada šī mazā vasarnīca nonāca Komponistu savienības īpašumā, pārtopot parJāņa Zālīša Komponistu jaunrades namu, kur bieži uzturējušies mūziķi Arturs Maskats un Pēteris Vasks.
Rakstot šo naktsgrāmatu, saprotu pavisam skaidri: nakts ir dienas atspulgs. Tā ir kā spogulis. Nakts nav un nevar būt vien truls bezsapņu miegs, ne naktstauriņu medības, ne arī naktsvijoļu – šo mazo orhideju, kuras vāciski dēvē par meža hiacintēm – plūkšanas sacensības ne… Tā ietver sevī ko vairāk. Ko daudz pamatīgāku.
Diez kāda būtu nakts mazajā komponistu namiņā uz dīvāna? Kāda tā ir rakstnieku namā, zināms it labi. Komponista Zālīša namā mums stāstīja, ka šeit mēdzot spokoties: naktīs čīkst koka kāpnes, no vissiltākās istabas nomoda stundās dzirdamību sasniedz īpatnas skaņas. Ne biedējošas, vien īpatnas, it kā te rosītos sieviete.
Sarunu iespaidā šonakt klausos, vai arī mūsu vecajā vasarnīcā sadzirdēšu kāpņu čīkstēšanu vai klusu rosību. Klusums. Klusē pat klavieres aiz sienas.
Sestā nakts (no 10. uz 11. februāri) – pārdomas par pirmdienas iesākumu
Atkal aizvadīta viena īsti piepildīta diena. Koncerts Dzintaros. Domas un izjūtas riņķo tikai ap to. Arī naktī, kaut nākamā diena ir pirmdiena, un sāksies viss no gala. Kopš bērnības piekopju “politiku”, ka tieši svētdienu vakaros jādodas ārpus mājas un jābauda māksla, tad parasti pirmdiena iesākas vieglāk. Gadu gadiem kopā ar kaimiņieni gājām uz Liepājas Teātri. Viņa tur strādāja, tāpēc iespēja skatīties visas izrādes pēc kārtas man šķita pašsaprotama. Dažas no tām pat vairākas reizes. Piemēram, “Nezinīti” ar talantīgo aktieri Ēriku Vilsonu titullomā tiku redzējusi patiesi daudz reižu. Kas no Liepājas Teātra laikiem vislabāk palicis atmiņā? Protams, Ēriks Vilsons un Nezinītis.
Septītā nakts (no 11. uz 12. februāri) – jūras aukas klausoties
Arī šo nakti izlemju pavadīt vasarnīcā. Mazliet vieglprātīgs lēmums, ņemot vērā, cik nemīlīga bijusi diena, kaut vasarnīcā jāsalst nav vis. Nakts klusumā klausos, kā netālu trako jūra. Varena simfonija! Vējš tracina ne tikai jūru, bet arī kokus. Zari aiz loga ne tikai lokās kā lunkani vingrotāji, bet arī lūzt. Spocīgi! Klausoties šajās skaņās, aizmigt izdodas it ātri.
"vor dem Schnee, Paul Klee, 1929" by Kotomi_ is licensed under CC BY-NC 2.0
