Atkūlies atkusnis gāž gar zemi kuslo tusni, slīdot tam pa trotuāra ledus bruģi, kas guļ blakus slīpai ielai. Lielais vīrs nogūlies uz muguras, bļauj, bet kājās neceļas. Laikam vienam viņam to būs izdarīt pārlieku smagi, kunga sirds pārāk spēcīgi dauza kambaru sienas, kuras no āra izklausās kā iekštelpu koncerts. Spiež sasvīdušā krekla asās pogas un ļoti biezā āda. Blakus viņam nogūlies pilnais iepirkumu maisiņš, no kura izvēlies baltmaizes klaips un margarīns, un kāda pavisam saburzīta biļete. Spīdīgās ietves vidū spīd izmisušās acis, kuras puspievērtas cer, ka kāds pienāks un palīdzēs. Bet neviens nenāk un neceļ, visi steidzīgi slidina savas kurpju zoles, apskatās, kāds nofotografē bet palīgā nedodas, jo tad jau viņi paslīdēs un nokritīs paši, turklāt nav īsti skaidrs, kā tad mazo elfiņu izkustināt, vai vilkt līdz tuvākajai sienai, tad mēģināt nosēdināt vai atstāt tur pat guļot. Visi citi tie pilsētnieki tādi vāji, maz ēduši, steigšus lavierē pa slideno ietvi. Stenot un vaidot pats bruģa lauzējs cenšas ķerties ledum pie ragiem un gatavojas pretoties gravitācijai, kad garām braucošais taksometrs apšļaksta lielo ķermeni ar pelēki brūno, sāļo, viegli vēso peļķes ūdeni, kas šļācās tieši no lodbalstiem.
Naktī laikam bija uzsalis. No rīta vēl bija pavēss, taču tagad jau pil pakšu malas. Sērīga sintezatora fonogramma. Skaistās mūziķes rokas un pēc tam arī viss pārējais augums. Šķita, ka uz to bija cerējis šis kungs, kas tagad vārtījās un nevarēja piecelties jau kādas 10 minūtes. Miegs vai nogurums tam bija licis aizvērt acis, līdz ap viņu tomēr salasījās cilvēku pūlis. Tie mēģināja to celt un modināt, taču viss velti – kā viņš gulēja, tā viņš tur gulēja un augšā necēlās. Kāds būtu piezvanījis ātrajiem, ja vien nebūtu apgūlusies arī kāda lāsteka virs viņa. Ar viegli krakšķi tā atdalījās no jumta malas un iedūrās taisni kungam sirdī.
"Icicles" by robertgeiger1 is licensed under CC BY 2.0.
