Intervija ar Liepājas universitātes profesori un „Karakudas“ tuvu draugu Lindu Lauzi

Kāds bijis šis divu gadu pašizolācijas laiks? Jums pašiem privāti? Ģimenei, draugiem?

Linda Lauze: Nu jau vairākus mēnešus attālināmies no pašizolācijas laika, tomēr savus nospiedumus tas ir atstājis. Man šis laiks nebija viegls, tas nozīmēja daudz mazāk īstas komunikācijas klātienē gan darbā, gan privātajā dzīvē.

Kā tas ietekmējis radošo darbu?

L. L.: Manā gadījumā radošais darbs ir zinātniskie pētījumi, t. i., referātu un rakstu rakstīšana. Mainījās iespējas apspriest kādu jautājumu ar kolēģiem, jaunums bija sarunas tiešsaistē. Privātajā dzīvē atgriezos pie agrāk pieredzētas sajūtas, novērtējot, cik īpaši ir saņemt ar roku rakstītu un radoši noformētu vēstuli un rakstīt atbildi.

Kādas smagas vai vieglas atziņas tas devis?

L. L.: Pandēmijas laiks ir parādījis, ka cilvēki spēj pielāgoties jauniem apstākļiem un saskatīt to priekšrocības. Piemēram, nav jātērē laiks un nauda, lai dotos uz darbu vai pasākumiem citā pilsētā vai valstī.

Kā ietekmējis darbu ar studentiem?

L. L.: Kaut arī studenti ir pieauguši un apzinīgi cilvēki, pietrūka pārliecības, vai apgūstamā viela viņiem ir saprotama, vai studijām pie datora tiek veltīta visa uzmanība vai traucē blakuslietas.

Ko vislabāk izdevās šajā pandēmijas laikā paveikt?

L. L.: Izdevās izveidot jaunus studiju materiālus.

Ko pandēmija traucēja izdarīt?

L. L.: Traucēja vadīt lekcijas un tikties ar kolēģiem un draugiem klātienē, braukt uz konferencēm Latvijā un ārzemēs, piedalīties Erasmus programmā utt.

Kādas atziņas pandēmijas periods veļ sev līdzi?

L. L.: Manuprāt, pandēmijas laiks un neskaidrā ekonomiskā situācija ir mainījuši cilvēku uzvedību par labu pragmatiskiem apsvērumiem un par sliktu iepriekšējām tradīcijām. Šobrīd domājam par rudenī gaidāmās 27. starptautiskās zinātniskās konferences “Vārds un tā pētīšanas aspekti” formātu. Ja piedāvāsim iespēju piedalīties gan klātienē, gan attālināti, cik dalībnieku būtu gatavi braukt uz Liepāju, referēt un izbaudīt iepriekšējo laiku tradīcijas ar diskusiju vakaru. Nesen vadīju vienu citas konferences sekciju, kurā četri referenti uzstājās tiešsaistē, bet divi – auditorijā. Sajutos kā tukšā kinoteātrī, kurā sēž tikai daži skatītāji, kaut klausītāju Zoom platformā netrūka.

Vai būs viegli atgriezties atpakaļ pirmspandēmijas sliedēs?

L. L.: Domāju, ka nebūs viegli. Pirmais sajūsmas vilnis par plašajām iespējām satikties, ceļot lēnām plok, un, tuvojoties rudenim, cilvēki kļūst piesardzīgi.

Ukrainas karš kā pandēmijas turpinājums nav nekas patīkams. Kā tas ietekmē jūs privāti?

L. L.: Ļoti spilgti atceros 24. februāra rītu, kad ziņa par karu Ukrainā pāršalca pasauli. Milzīgs satraukums un apjukums, kā kaut kas tik briesmīgs mūsdienu attīstītajā pasaulē ir iespējams. Tad apdomāju praktiskas lietas, vai būtu, kur glābties, kas ir pirmās nepieciešamības lietas, piemēram, sagādāju kabatas lukturīti un baterijas radioaparātam. Nolēmu atbalstīt Ukrainu, kā varu. Esmu pārliecināta, ka ļoti daudz cilvēku Latvijā ziedo, palīdz un par to skaļi nerunā. Tomēr saliedētība varētu būt vēl lielāka. Ir gandarījums par veikaliem, kuri apņēmās netirgot Krievijā ražotās preces. Tomēr ne visi. Kad vienā veikalā paņēmu sāls paciņu un izlasīju, ka tā ražota Krievijā, uzreiz atliku atpakaļ, it kā būtu roku apdedzinājusi. Manās acīs tā ir asiņaina nauda, vēlos, lai neviens cents no maniem ienākumiem nenonāktu Krievijas bankas kontā.

Vai šis karš mūs ietekmēs arī vasarā un rudenī?

L. L.: Ļoti gribas, lai karš ātrāk beigtos. Vasara ir iesākusies, bet diemžēl tam gala vēl nav. Ļoti gribas, lai sabiedrība nepierod pie kara ziņām, lai pietiek apņēmības un spēka turpināt atbalstīt Ukrainu.

Kā tas ietekmēs darbu?

L. L.: Situācija rudenī ir grūti prognozējama. Zinu, ka Liepājas Universitātes studentu un pētnieku pulkam pievienosies pārstāvji no Ukrainas.

Kādas atziņas šis grūtais laiks ir devis mums visiem?

L. L.: Šis grūtais laiks ir parādījis, kāda milzīga nozīme ir ukraiņu valodai kā valsts valodai, kurā Ukrainas prezidents uzrunā visu pasauli. Velkot paralēles ar valodas situāciju Latvijā, novērojumi rāda, ka latviešu valodas lietojums saziņā ar cittautiešiem palielinās. Sociālajos medijos ir aktivizējusies kustība “Atkrievisko Latviju!”, kuras mērķis ir pievērst uzmanību latviešu tiesībām savā valstī lietot valsts valodu un apšaubīt krievu valodas prasmju pieprasīšanu darba tirgū, īpaši apkalpojošajā sfērā. Ceru, ka tā liks aizdomāties un mainīt daudzu latviešu ieradumu ar cittautiešiem viegli pāriet uz saziņu viņiem ērtā valodā un ka latviešu valoda kļūs par patiesu Latvijas sabiedrības vienotāju. Turpināsim pētīt latviešu valodu sociolingvistiskā aspektā Valsts pētījumu programmas “Letonika latviskas un eiropeiskas sabiedrības attīstībai” apakšprojektā “Mūsdienu latviešu valodas lietojums un attīstība”.

Kas notiks tālāk?

L. L.: No šīs atbildes atturēšos, cerot uz vislabāko.

"Woman's hand holding a pen writing" by Beta Soluciones Empresariales is licensed under CC BY-NC 2.0.