Norvēģu dramaturģijas klasiķa Henrika Ibsena (1828-1906) luga „Leļļu nams“ pirmo reizi publicēta 1879. gadā. Tās tirāža (8000 eksemplāru) tika izpārdota jau pirmajās nedēļās pēc teksta iespiešanas uz papīra. Gandrīz vienlaicīgi to varēja noskatīties uz skatuves Kopenhāgenā. Tolaik skaitījās populāra luga, jo piedāvāja publiski aktuālu problēmu, kas daudzus satrauca. Vēlāk to uzveda arī karaliskajā dramatiskajā teātrī (Dramaten) Stokholmā un tikai pēc tam paša Ibsena Oslo, Helsinkos, Londonā, Parīzē , Pēterburgā un citur. Uz latviešu skatuves luga pirmo reizi izrādīta 1897. gadā Pētera Ozoliņa režijā ar Daci Akmentiņu galvenajā lomā. 1910. gadā luga uzvesta Jaunajā Rīgas teātrī un vēlāk vairākkārt atgriezusies arī uz mūsu skatuvēm daudzas reizes.
Ibsena pieraksti liecina, ka ideju šai lugai viņš ieguvis pēc tikšanās ar kādu Lauru Kīleru Vācijā. Viņa esot bijusi „jauna, daiļa un bezrūpīga būtne“, kas ievietota psihiatriskās slimnīcas stacionārā, tikai tāpēc, ka aizņēmusies naudu un viltojusi dokumentus sava vīra dēļ. Laura esot apmeklējusi Ibsenu Drēzdenē. Laikā, kad dramaturgs tur bija apmeties kopā ar ģimeni un kādu brīdi strādāja vācu teātriem. Ibsena sievai savādā Laura esot izstāstījusi par savas dzīves likstām. Proti par to, ka esot aizņēmusies bankā lielu naudas summu, lai viņas slimais vīrs varētu aizbraukt uz Šveici un Itāliju izārstēt tur savu slimību. Pēc gada siltajās zemēs dzīvesbiedrs veiksmīgi izveseļojies. Taču viņai nav pieticis naudas ar ko samaksāt bankai par aizdevumu līdz beigām, un šī iemesla dēļ Laura viltojusi vekseli. Brīdī kad vīrs uzzinājis par notikušo, viņš palicis tik ļoti dusmīgs uz savu sievu, ka Laura no bailēm nonākusi šokā. Pēc tam viņa ievietota slimnīcā kā garīgi slima un pēcāk laulība tikusi šķirta.
Šāds ir reālais stāsts, uz kura bāzes Henriks Ibsens izveidoja lugu. Taču viņa versija par šo notikumu ir nedaudz citāda. „Leļļu namā“ daudz savādu varoņu un galvenās personas vārds ir nevis Laura, bet Nūra (latviešu tulkojumā Nora), kuras fināla lēmums – pamest turīgā baņķiera ģimeni, daudziem tolaik un tagad šķiet nepiemērots un apšaubāms solis. Sievietes tā nedara. Tās mēdz pakļauties, ciest un piedot. Nūra neko nepiedod un aiziet no ģimenes pati. Daudziem viņa tāpēc šķiet ļoti nesaprotama un savāda personība. Vai feministe?
Te jāatgādina, ka sieviešu autoru lugas uz Ziemeļeiropas skatuvēm tolaik bija izplatīta lieta. Sieviešu ierobežoto tiesību jautājumi bija populāra tēma. Alfhilda Agrela, Anna Šarlote Leflera un Frīda Stenhofa bija atzītas autores un viņu feminisma satura lugas tika spēlētas uz skatuves daudz un plaši. Ibsena „Leļļu nams“ iekļāvās šajā kontekstā, jo apskatīja sieviešu tiesību un brīvības jautājumus citā kontekstā.
Protams, ka lugā apskatītie jautājumi rosināja publiskas diskusijas. Kāpēc Nūra pamet ģimeni? Kā viņa uzdrošinās šādi rīkoties? Galu galā ir taču māte! Kaislības sita augstu vilni un nebija apklusināmas. Kādā pusdienu ballē Kopenhāgenā ielūgumā tika ierakstīts, ka nav ieteicams maltītes laikā apspriest lugas „Leļļu nams“ iestudējumu. Norvēģu Morgenbladet pat sarīkoja „tiesu“ šim sižetam un galu galā Nūra tika attaisnota. Vācijā šo lugu nepieņēma vispār, un Ibsens bija spiests rakstīt citu sižeta versiju, kurā viss notika tā kā vācu sabiedrībai bija nepieciešams. Kāds vācu tiesu medicīnas ārsts pat veica pētījumu (saistībā ar Nūras tēlu) un secināja, ka šādi rīkojas vienīgi slima sieviete un viņas „lieta“ esot jāizmeklē līdz galam (!)
Ibsens pats neesot sevi uzskatījis par feministu vai sieviešu tiesību sludinātāju. Nē, viņš tā neesot domājis. Ibsenam esot svarīga katra cilvēka brīvība. Tiesības domāt un rīkoties pēc saviem ieskatiem. Īpaši apstākļos, kad sekot savam domu gājienam ir grūti baznīcas, valsts un likumu spiediena ietekmē. Vēl grūtāk to izdarīt sievietei, no kuras sabiedrība pieprasa pilnīgu pakļaušanos vīrietim.
Jā, „Leļļu nams“ ir populāra izrāde arī šodien, jo risina tos pašus vecos jautājumus laikmetīgā interpretācijā. Pavīd ziņa, ka šo lugu pasaules teātri esot līdz šim uzveduši biežāk nekā Šekspīra „Hamletu“.
Tieši šī iemesla dēļ nolēmu izmantot brīvu vakaru Stokholmā, lai apskatītu, kā šo lugu režisors un aktieri interpretē šodien. Zinot, ka „Leļļu nams“ uz zviedru akadēmiskā teātra skatuves ir bijis uzvests jau 1889., 1886., 1925. (ar Augusta Strindberga trešo sievu Harietu Busi galvenajā lomā)., 1962., 1972., 1989., 2007. un 2012. gados. Tātad šajā teātrī – 8 reizes.
Jaunais uzvedums ir piedzīvojis pirmizrādi šī gada 26.oktobrī un jau iedzīvojies pa diviem mēnešiem uz akadēmiskā, karaliskā teātra skatuves.
Tātad – Annas Petersones režijā tiek piedāvātas trīs stundas Ibsena pasaulē. Pārveidojot klasisko naratīvu jaunā versijā, burleskas stilā. Notikumu gaita, līdzīgi detektīvam, sākas kulminācijas brīdī. Tūrvalds ir jau nosēdies bankas direktora amatā un Nūra (Nora) priecājas, ka nauda beidzot „nāks gubām“ un par savu eksistenci ģimenei vairs nebūs jācīnās, taupot un ierobežojot izdevumus.
Režisore izvēlējusies interesantu pieeju lomu sadalījumam: Nūru spēlē viena pati aktrise Manuela Gotskozika Bjelke, bet viņas draudzeni Lindas kundzi trīs aktrises (Hulda Linda Johansdotira, Melinda Kinamana un Anna Marija Kela) un arī dzīvesbiedru Tūrvaldu 3 aktieri vienlaicīgi (Hannes Meidals, Pērs Svensons un Joels Valois). Tas nozīmē, ka dialogi veidojas kā kolektīva diskusija, kas lielā mērā pierāda personību pretrunīgo dabu un piešķir vēstījumam spraigumu.
Tēli apzināti hipertrofēti un reizēm balansē uz absurda robežas, apgalvojot, ka sieviete tērē, bet vīrietis pelna, sieviete šķiežas, bet vīrietis taupa utt. Interesanta ir lugas uvertīra, kurā visi trīs „Tūrvaldi“ runā vienu un to pašu tekstu ar Nūru trīs reizes pēc kārtas. Radot ļoti nomācošo iespaidu par naudas tikumības loģiku ģimenē un sievas pienākumiem pret ģimeni un tautu. Pirmais Tūrvalds ir cienījama vecuma vīrietis – bankas vadītājs, kurš zina savu statusu sabiedrībā un to nenogurst manifestēt un deklarēt. Otrais ir pusmūža kungs ar ambīcijām, bet trešais – gados jauns Tūrvalds, kura attieksme pret Nūru ir pirmās mīlestības apdvesta un tāpēc laipna un saprotoša. Iespējams, ka režisore ar šo vēlas pateikt, ka viens un tas pats cilvēks dažādos sava mūža periodos reaģē atšķirīgi arī uz mīlestību.
Lugas sākumā labi parādīta liekulība, kas ir visai izplatīta arī mūsu ikdienā. Tajā laulātie pāri spēlē laimīgu kopdzīvi un demonstrē ideālu laulības dzīvi apkārtējiem. Kā perfekti ietērptas un izvietotas lelles senā pasaku grāmatā jeb leļļu mājas skapī. Tāpēc aktieri staigā pa skatuvi palēkdamies, pozējot un uzrunājot mīļvārdiņos. Nūra šajās epizodēs ir pakārtota sava vīra noteikumiem un to demonstrē galvenokārt naudas diktāts: Tūrvalda pārmetumi, viegls izsmiekls, naudas zīmju tirināšana un apgalvojumi, ka sievietes vieglprātīgā daba neļauj saprātīgi tērēt un izdot naudu. Proti – sieviete nav cilvēks, bet gan nesaprātīga rotaļlieta. Kas piemērojas saimnieka noteikumiem. Nūra piespēlē sava vīra piezīmēm ar padevību un rotaļīgu pārvēršanos par „cīruli“ vai „vāveri“, tēlojot mīļas, amizantas, taču bezgala neloģiskas un nesaprātīgas būtnes. Burleskas stils atļauj režijā izmantot attiecību pāreksponējumu, un tas rāda absurdo sievas pakārtotības loģiku, kas patriarhālajā ģimenes modelī ir aktuāla daudzās ģimenēs pat šodien.
Lūzumu šajā naratīvā nodrošina mobilo telefonu izmantojums ainu spilgtināšanai. Pašiņu un grupas bilžu filmēšana un projicēšana uz liela ekrāna fonā, rada lielāku mizanscēnu emocionālo efektu, sasaucoties ar filmas montāžu, kurā emocionālos imperatīvus spilgtina ar kadra tuvplāniem. Arī šajā izrādē režisors rīkojas līdzīgi – lieto ekrāna tuvplānus emociju akcentēšanai. Bērni tiek iepazīti tikai mobilā telefona ekrāna palielinātajā kadrā. Reaģē nosacīti vai neatbild nemaz. Tieši tāpat kā šodien, kad vecāku – bērnu komunikāciju nosaka mobilā telefona ekrāns.
Protams, ka lugas kulminācija ir 4200 kronu lielā aizņēmuma noslēpuma atklāšana. Režisore labi izmanto skaņas. Naža švīkstēšana pa šķīvjiem, kalpoņu deja ar slotām, kuru sinhronizētās kustības atgādina flamenko ritmisko improvizāciju un ievada naratīvu kauna smacīgajā tvanā. Nūra ir aizņēmusies naudu un nav saskaņojusi šo soli ar vīru. Šo situāciju izmanto šantažētājs. Vīrietis, kurš nežēlos ieročus, lai sagrautu ideālo baņķiera ģimenes dzīvi, pagriežot situāciju sev par labu. Viņš mēģina izmantot Nūru, taču spiediens neizdodas. Sievietei būtu jāsalūst viņa priekšā, taču cerētais sabrukums nenotiek. Tad tiek izmantota ūdeņraža bumba vēstules izteiksmē. Tūrvalds (bankas direktors un Nūras vīrs) saņem vēstuli, kura ziņo par viņa mīļotās sievas „finansiālajām palaidnībām“, un eksplodē kā mīna. Skaidrs, ka visi trīs Tūrvalda lomas tēlotāji auro unisonā, ir vienbalsīgi nikni un pārskaitušies. Dusmu strūklaka šļaksta nežēlīgi. Tā varēja būt vēl dramatiskāka, jo Tūrvalds necieš parādus un šādas lietas nepiedod pat savai bezgala daiļajai sievai. „Kā varēji!“, „kā uzdrošinājies!, „kā nav kauna!“ utt.
Vai šis parāds nav atmaksājams? Ir atmaksājams. Vai sievas rīcība ir sagrāvusi baņķiera reputāciju? Nē, nav sagrāvusi. Kāpēc Nūra aizņēmās naudu? Lai nodrošinātu sava vīra izveseļošanos. Tas tika darīts viņa dēļ. Vai šim solim ir panākumi? Jā, ir. Vīrs ir izveseļojies un kļuvis par lielas bankas direktoru. Slimam šāds amats nebūtu piešķirts.
Tad iznāk, ka Nūra ir rīkojusies ļoti drosmīgi un pašaizliedzīgi? Jā, gudri un tālredzīgi. Bez šādas drosmīgas sievas rīcības Tūrvalds varēja arī aiziet viņā saulē.
Protams. Taču patriarhālā sabiedrībā nav pieņemts, ka sieviete rīkojas tik tālredzīgi un riskē drosmīgi. Tā sievietes nedara. Pat Latvijā 2022. gadā kāds deputāts publiski pieprasa sievietēm dzemdēt vairāk un čaklāk, jo viņas taču ir „tikai dzemdēšanas mašīnas“ un viss. Starp citu, „tik mazām tautām kā latviešiem“ neesot pieļaujams, ka sievietes sāk nodarboties ar zinātni un strādā intelektuāli, jo pats galvenais esot bērnu dzemdēšana, lai latvju tauta kļūtu lielāka un tāpēc visi būtu laimīgi. Lielajām tautām tas esot citādi. Tur sievietes drīkstot arī domāt par Nobela prēmiju. Latvijā nē. Te sievietēm jādzemdē un viss. Nekādu citus pienākumus tās uzņemties nedrīkstot, jo viss jāziedo galvenajam pienākumam – tautas brāļu dzemdēšanai. Šo domu man uzrakstīja pirms mēneša kāds lasītājs. Viņam likās, ka šāds domu gājiens ir loģisks un akceptējams arī 2022. gadā. Kāpēc brīnīties, ka pirms 100 gadiem sievietes uzdrošināšanos izglābt savu vīrus sarežģītu finansiālu darījumu rezultātā, tiek novērtētas kā trakas, slimas un nepieskaitāmas?
Nūru soda ar kaunu. Sods kauna ģenerēšanas veidolā kā gigantisks kokteilis palo pār skatuvi, un aktieri visiem spēkiem tiecas vai nu peldēt emociju paisumā, vai izkļūt no tā ārā. Kauns ir redzēt patiesību. Tāpēc galvā var uzmaukt grozu un izlikties, ka nekas nav pamanīts. Kaunu var ģenerēt draudzene, kura trīs aktrišu attēlojumā svaidās starp draudzību un nodevību. Var iedomāties, ka klavieres kopā ar visu pianistu nolaižas no debesīm un saliks visu pa vietām tā, lai māte saprastu savus pienākumus un „paliktu pie ratiem“ (bērni, baznīca, virtuve). Skaidrs, ka tēvs Tūrvalds pratīs Nūrai to paskaidrot. Galu galā tikai vīrieši zina, kā šajā pasaulē pareizi dzīvot, un sievietēm neatliek nekas cits kā no viņiem to mācīties, piekārtoties un laboties.
Ninas Sandstromas kostīmi ievada stāstu zaļos toņos, dramatiskam brīžos pārejot uz melnbaltajiem. Interesants gaismas izmantojums (Maksis Mitle) un kustību plastika (Osa Lundvika Gustavsone).
Bija, protams, dažas epizodes, kas šķita liekas un pat traucējošas. Proti – tieksme pievienot izklaidējošo elementu, bez kura šodienas teātra publika nevēlas iztikt. Piemēram, dejošana kā ainu montāžas elements, trīs „Lindes kundzes“ lomas atveidotāju deja ar kailām krūtīm, pārspilgtinātas dekoratīvās pozas dialogu fonā (Tūrvalds kā lelle klēpī trijām Lindes kundzēm), un pārāk ilgs tukšas skatuves izmantojums, kā pāreja no vienas ainas uz nākamo. Traucēja arī vecais Ibsena teksta tulkojums, kas prasījās pēc jaunākas valodas izmantojuma korekcijas.
Par ko tad bija šī luga? Šis „Leļļu nama“ uzvedums?
Par vilšanos savā vistuvākajā cilvēkā un draudzenē. Par to, ka kritiskos brīžos no vistuvākajiem tiek gaidīta sapratne un atbalsts. Taču nereti notiek pretējais – dzīvesbiedrs un draudzene nevis saprot un atbalsta, bet impulsīvi uzbrūk skarbāk par publisko sodītāju ordām. Tādējādi pļaukājot ekstrēmi sāpīgi un nepiedodami skarbi. Īpaši labi šo nepatīkamo lietu var pamanīt kritiskos brīžos un ārkārtas situācijās. Tādās kā Nūras šantažēšanas ainās un vēstules organizēšanas epizodēs. Atbalsta un izpratnes vietā viņa saņēma draudzenes un vīra nosodījumu. Tikai daži no mums (līdzīgās situācijās) šo faktu vēlas pamanīt, un ir gatavi uz to reaģēt. Lielākā daļa izliekas neko neredzam un tēlo, ka nekas nav noticis. Dzīvo tālāk savu leļļu nama dzīvi. Ar pazemojuma traumu smadzenēs un izdedzinātu sirdi krūtīs. Nūra tāda nav. Viņa redz un reaģē godīgi. Aiziet no lugas ar troksni, saplēšot sava „leļļu nama“ ārsienu. Projām no Tūrvalda, draudzenes un saviem trīs bērniem.
Vai šāds solis ir akceptējams?
To lai izlemj skatītāji.
Video un fotogrāfijas Press
1 thought on “Lēciens brīvības virzienā”