Tveicīgā pēcpusdiena spiež pie zemes katru sastapto ķermeni. Pat zvirbuļi pārtrauc deju ar savām ēnām un sīkajiem piebraucamā ceļa akmentiņiem. Zane pavada dienu valstoties mauriņā un ļaujoties ultravioletā starojuma sarkanajam pieskārienam, pamīšus urbjoties fizikas pierakstos un skaitot lidmašīnu pārlidojumus. Čerkstošs radio signāls atbaida dundurus, tā Zanei labpatīk domāt. Viņa pabīda radio antenu pa milimetru turp vai šurp, ik reiz, kad signāls mēģina iztaisnot frekvences. Caur čerkstoņu nolasītā laika prognoze izskan sevišķi draudīgi. Nebeidzams karstums un tveice turpināsies mūžīgi. Globālā sasilšana pārņems katru šīs zemes kvadrātmetru. Iznesīs jūras no krastiem un izēdīs laukus. Āfrikā saruks ūdens resursi. Milzīgas bēgļu plūsmas un… – Pietiek, – Zane aizkaitināti noņurd un izslēdz radio, jūtot milzīgu vēlmi izbēgt no šīs pārmēru saulainās svētdienas panīkuma. Nošķind verandas sarkanzaļie stikliņi. Zane novērš acis no lidmašīnu astēm. Toms iznāk pagalmā. Nav vajadzības sekot skatiena leņķiem un risināt domu vienādojumus. Viņš pateiks ko mierinošu. Tas ir skaidrs. – Man šķiet būs negaiss, – Toms mazliet bažīgi nosaka. Zane pamāj, taisnība, negaiss ir mierinošs. Negaiss ir mierinošs un izglābs no gatavošanās fizikas eksāmenam.
Kaut kur atmosfērā nogrand vēl viens sprādziens, bet debesis aizvien ir skaidri zilas. Smaržo ziedi. Elpa sitas ciet no liliju lipīgajiem putekšņiem. – Vajadzētu nogriezt pāris skaistākās. Pirms ziedus sakapā krusas graudi brāļa solītajā negaisā, – Zane nodomā. Viņš lilijas sauc par tipiskajām kapu puķēm un nemaz neskumtu. Turpretī viņa nemēdz ieklausīties absurdās piezīmēs un noliks ziedus vāzē uz ēdamgalda.
Zane strauji pietraušas kājās. Pasaule sagriežas sarkani – oranžā karuselī. Spēja doma pārtrauc pēcpusdienas pusmiegu. – Es izbraukšu līdz centram, – viņa nokliedz jau virzoties pie sētas pieslietā velosipēda virzienā. Nav ne iemesla, ne vajadzības, tik vien kā pēkšņa urdoņa izrauties. Toma neizpratne un atgādinājums par karstumu, par saules dūrienu, par negaisu un fizikas eksāmenu noslēdzas ar aicinājumu zvanīt, ja tomēr uznāk negaiss un vajag savākt.
Pēc 30 minūšu minieniem, pār muguru līstošu sviedru straumju pavadījumā, Zanes velosipēds ievalsē koku paēnā, piestājot parka oāzē ar izkārtni “Saldējums. Dzērieni. Popkorns”. Gaidot pasūtījumu čalojošajā kafejnīcas balsu murdoņā izceļ divas. Neesot pieticis laika. Kam tieši vēl nav iespējams saklausīt. Zane atver maku un ar pirkstu galiem caurskata krāsainās plastikāta kartītes, it kā meklējot kredītkarti, lai gan viņa skaidri zina, kurā maka nodalījumā tā ir. Viņa mēģina ieklausīties sarunā, novilcināt laiku, lai piefiksētu svešās dzīves notikumus.
Nu re, Zane sasprindzina dzirdi, laika nav pieticis, lai paspētu uz kino seansu, tas ir nokavēts un vainīgs ir Ģirts, kuram runātāja vispār nerūpot. Viņam vienalga un tā bijis vienmēr. Blakus Zanei rindā mīņājas jau vairāki nepacietīgu sandaļu un kedu pāri. Acis pārslīd kafejnīcas zālei meklējot brīvu galdiņu. Palikt nebija plānots. Patiesībā nekāda plāna jau nemaz nebija, bet ķildīgais pāris nejauši bija kļuvis pārāk saistošs, kā dažkārt mēdz gadīties, iegrimstot domās un aizskatoties svešinieka sejas vaibstos. – Paldies, atvainojiet, – Zane velta vainīgu smaidu puisim, kurš aizkaitināts par gaidīšanu ar dusmīgu skatienu svilinājis meitenes pakausi pēdējās trīs minūtes. Brīvu vietu nav. Plus 30 grādu karstumā cilvēki meklē patvērumu kondicionieru vēsās elpas klātbūtnē. – Lai svētīts 21. gadsimts un pilsētas komforts, – Zane nočukst, piespiežot ledus kafijas glāzi sakarsušajam vaigam. – Nē, mēs nevaram rīt. Kāpēc? Jo rīt, kā tu labi zini, tu tiecies ar to maitu! – strīds uzņem pagriezienus kafejnīcas tālākajā malā. Zane ievelk dziļu elpu un caur galdiņu un krēslu labirintu lavierē uz strīdnieku pusi. – Atvainojiet, vai šeit ir brīvs? – viņa vaicā, pārtraucot jauniešus pusvārdā, – redziet, te ir tik pārbāzts, terase tieši saulē…es gaidu kādu draugu, sarunājām tikšanos tieši šeit… izlādējies telefons… saprotiet…vienīgā brīvā vieta….
Zane jau kafijas glāzi nolikusi uz galdiņa, nesagaidot apstiprinājumu. Ar brīvo roku atbīdot krēslu savā virzienā, viņa jau otro reizi šodien mēģina izlīdzināt saspīlējumu, veltot svešiniekiem nevainīgu smaidu. Meitene, un kā nojaušams pēc strīdā sagrābstītā sižeta, Ģirts, īsi pamāj ar galvu. Apstiprinot Zanes klātbūtni. Varbūt tas pat nav pārsteidzoši, jo šodien ir savāda diena.
Drāma pieklust. Rudmatainā meitene izvelk telefonu un velta tam dusmīgu izelpu. Ģirts dusmīgu izelpu velta logam un tveices nomocītiem apstādījumiem aiz tā. – Paskaties, Salvadora Dali gleznu mēģinājuši sašķaidīt musulmaņi tajā galerijā, kur bijām ceļojumā, atceries? – pēc 10 minūšu klusuma pauzes rudmatainā meitene, it kā nekāda strīda nebūtu bijis, pastiepj telefonu Ģirta acu augstumā, rādot kādas ziņas virsrakstu un vebkameru noķertā vandālisma foto. Zane ar salmiņu baksta vēl neizkusušos ledus kubiņus glāzē, priecājoties par savu zibensnovedēja lomu. Izskatās, ka negaiss laikam arī paies garām.
