Mazā, valšķīgā Lola, viņas neatkārtojamais šarms un sievišķīgā pievilcība Jozefa fon Šternberga (Josef von Sternberg; 1894-1969) režisētajā mākslas filmā “Zilais eņģelis” (Der blaue Engel) ir viens iemesliem, kāpēc ļaudis no visas pasaules, ierodoties Vācijas galvaspilsētā Berlīnē, labprāt apmeklē Vācu sinematēku jeb filmu un televīzijas muzeju (Deutsche Kinemathek – das Museum für Film und Fernsehen). Nenoliedzami, lielākais dzinulis varētu būt interese par Lolas atveidotāju – leģendāro vācu kinoaktrisi un dziedātāju Marlēnu Dītrihu (Marlene Dietrich; 1901-1992). Tikai pēc muzeja apmeklējuma apmeklētājs tikai sāk apjaust, kādu “pērli” nupat skatījis. Otrs, bet ne mazāk nozīmīgs atklājums ir fakts, ka Vācu sinematēkai ir saistība ar Latviju.
Vēl viens iemesls, kādēļ iesakāms apmeklēt muzeju, ir tā izdevīgā atrašanās vieta – Potsdamas laukums. Vācijas galvaspilsētā pirms Otrā pasaules kara tas bija viens no elegantākajiem rajoniem izsmalcināto restorānu, kafejnīcu un viesnīcu dēļ. Potsdamas laukumā 1924. gadā uzstādīja pirmo luksoforu Eiropā; šodien varam aplūkot tikai tā kopiju. Pēc Vācijas atkalapvienošanas 1992. gadā Potsdamas laukuma izskats mainījies par 180 grādiem: tas ieguvis jaunu spozmi, tādejādi atkal kļūdams par vienu no modernākajām vietām galvaspilsētā. Tā centrā slejas milzīgais koncerna “Sony” centrs – no stikla un tērauda celtās biroju ēkas, kinoteātri un iepirkšanās centri, savukārt par nesenu, bet drūmu pagātni vēstī Berlīnes mūra fragments.
Filmu un televīzijas muzejs iekārtots daudzstāvu ēkas četros stāvos un pārsteidz ar vērienīgumu. Vairākās ekspozīciju zālēs apmeklētājs var “spoguļoties” – spoguļu sienas un grīdas rada sirreālu iespaidu; rodas izjūta, ka tūlīt apreibs galva, pazudīs līdzsvars un būs jākrīt. Paskatoties lejup, šķiet, ka esi pietuvojies bezdibeņa malai. Iespējams, tieši šādu efektu arhitekts Hans Dīters Šāls (Hans Dieter Schaal; 1943) vēlējies panākt, jo viņa iecere saistībā ar Vācu sinematēkas projektu bijusi attīstīt formas valodu un ar kustības ilūzijas palīdzību apmeklētāju fascinēt.
Kādā no šīm “spoguļu telpām” vienas sienas garumā un platumā cits citam blakus novietoti daudzu televizoru ekrāni. Pa katru no tiem tiek raidīts kas cits; apmeklētājs vienlaikus var vērot reportāžu no vietas, kur risinājušies traģiski notikumi, piemēram, 2001. gada 11. septembra teroristu uzbrukumu Pasaules tirdzniecības centra dvīņu torņiem ASV, tad ikvakara ziņu raidījuma vai iemīļota seriāla fragmentus, sarunu šovu un vēl citu viegli atpazīstamu pārraižu fragmentus. To visu vērojot, ir grūti, pat neiespējami sadalīt uzmanību, turklāt daudzo spoguļu dēļ šķiet, ka telpa ir vismaz desmit reižu lielāka, bet televizoru ekrānu – daudz vairāk nekā to ir īstenībā. Daļā ekrānu attēls ir melnbalts, bet daļā – krāsains. Viens no ekspozīcijas veidotāju mērķiem, izmantojot kontrastus, ir bijis akcentēt atšķirības, kādas pastāvēja starp divu valstu televīzijām, kuras ilgus gadus šķīra Berlīnes mūris. Otrs mērķis ir ar ekrānu palīdzību apmeklētājam saistošā veidā pavēstīt par Vācijas televīzijas vēstures sešiem gadu desmitiem.
Ieejot muzeja ēkā, laipni sagaida tā darbinieki, iesakot, uz kuru no ekspozīcijas telpām doties vispirms un kuru “pataupīt” apmeklējuma noslēgumam. Ceļojums kino un televīzijas pasaulē sākas ar 2. stāva zāli un pāris pavisam īsu melnbalto filmu noskatīšanos. Uzmanību piesaistīja Apvienotās Karalistes un britu aizjūras domīniju karalienes Elizabetes II Vindzoras (Queen Elizabeth II; 1926.) kronēšana 1953. gada 2. jūnijā, kas kino skatāma vien pāris minūšu īsā sižetā. Uzliekot austiņas, kas novietotas blakus ekrānam, dzirdams arī skaņas ieraksts. Citā ekrānā, kas atrodas šai zālē, tiek raidīta reportāža, uzņemta bijušajā Vācijas Demokrātiskajā Republikā. Tajā “iemūžināta” kāda valdības sēde. Pats par sevi tas nebūtu nekas īpašs, ja vien reportāžas titros nepamanītu latvisku uzvārdu – R. Balodis. Diemžēl smalkāka informācija par šo personu nebija pieejama.
Turpinot vēstīt par ļaudīm, kuri saistīti ar Latviju, jāpiemin Rīgā dzimušais vācu kinorežisors, scenāriju autors un Vācijas geju kustības aizsācējs Roza fon Praunheims (Rosa von Praunheim, īstajā vārdā – Holger Radtke; 1942). Viņa fotogrāfija, lakonisks dzīves apraksts, pāris režisoram rakstītu vēstuļu un attēli no R. fon Praunheima slavenās dokumentālās filmas “Ne homoseksuālis ir perverss, bet gan situācija, kādā viņš dzīvo” (Nicht der Homosexuelle ist pervers, sondern die Situation, in der er lebt; 1971) skatāmi zālē, kas veltīta Vācijas Federatīvās Republikas kinematogrāfijai pēc Otrā pasaules kara.
Vēstījums par Vācu sinematēku nebūtu iedomājams, ja ne ar vārdu nepieminētu divas Berlīnē dzimušas un pasaules slavu guvušas mākslinieces – slaveno aktrisi un dziedātāju Marlēnu Dītrihu un kinorežisori, fotogrāfi Leniju Rīfenštāli (Leni Riefenstahl; 1902-2003).
Pirms došanās uz Vācijas galvaspilsētu raksta autore bija uzzinājusi, ka muzejā apskatāmi Marlēnas Dītrihas tērpi un dažādi sadzīves priekšmeti, kurus pēc mākslinieces nāves sinematēkai novēlējuši viņas piederīgie. Kostīmi, kleitas un pat vīriešu uzvalki, ko Dītriha valkājusi vai nu ikdienā vai filmējoties, uzvilkti manekeniem, turklāt pie katra novietots neliels apraksts ar tērpa dizainera vārdu, no kāda auduma konkrētais apģērbs ticis pašūts un kādam nolūkam. Iespējams, kinofani kādu no Dītrihas smalkajiem kostīmiem vai kleitām varētu atpazīt. Turpinot par aktrises personīgajām lietām, pieminēšanas vērtas ir aiz īpašas stikla sienas novietotās lielākas un mazākas ceļasomas, kopā astoņas, un apavi – pārsvarā smalkas, dārgas dāmu kurpītes.
Subjektīvi vērtējot, vislielāko uzmanību piesaista Dītrihas fotogrāfijas, kur kinodīva redzama kopā ar tādām slavenībām kā rakstnieki Ērihs Marija Remarks (Erich Maria Remarque; 1898-1970), Ernests Millers Hemingvejs (Ernest Miller Hemingway; 1899-1961) un daudziem citiem, kā arī viņai adresētās vēstules. Muzejā var izlasīt vācu rakstnieka Ēriha Kestnera (Emil Erich Kästner; 1899-1974) ar rakstāmmašīnu rakstīto vēstulīti, kuras sākumā, zem sūtītāja adreses, seko vāciešiem pieņemtā uzruna: “Liebe Frau Dietrich!” (tulk.: “Cienītā Dītrihas kundze!”).
Citā telpā ekrānos var noskatīties kadrus no dažādām kinofilmām, kurās Dītriha filmējusies. Atmiņā palicis melnbalts fragmentiņš no mākslas filmas “Zilais eņģelis” (1930) uzņemšanas. Tajā redzams, kā galvenā varone Lola, mazliet paniekojusies ar cigareti, apsēžas uz klavierēm tādā pozā, lai viņas slaidās kājas atrastos pianistam apmēram pie deguna, un koķeti nodzied dziesmiņu.
Vēstījuma noslēgumā vēl nedaudz vārdos par kinorežisori Leniju Rīfenštāli. Muzejā galvenā uzmanība pievērsta viņas meistardarbam – dokumentālajai filmai “Olympia” (1938), kas atspoguļo 1936. gadā Vācijā notikušās Vasaras Olimpiskās spēles un kinokritiķu aprindās novērtēta, izmantojot epitetu “ģeniāla”. Filmas tapšanas laikā kopā nofilmēts 400 kilometru garš materiāls, un tā uzskatāma par slavas dziesmu cilvēka spējām un ķermeņa kultam. Savukārt pašu Leniju Rīfenštāli var raksturot kā sava darba fanātiķi, apveltītu ar apskaužamu drosmi, enerģiju un talantu. Viņa bija sieviete, kura Trešā reiha laikā baudīja nedalītu vadoņa uzmanību un labvēlību.
Lai uzzinātu daudz vairāk par šo un citām pasaules slavu iemantojušajām personībām, viņu veikumu kinematogrāfijā, kā arī dzīves stāstu, kas šādiem ļaudīm parasti ir romāna vērts, atliek apmeklēt filmu un televīzijas muzeju jeb Potsdamas laukuma “pērli” pašiem.
Post Scriptum:
- Par Marlēnas Dītrihas attiecībām ar Ērihu Mariju Remarku var lasīt Vilhelma fon Šternburga grāmatā “It kā viss būtu pēdējoreiz. Ē.M. Remarka biogrāfija” – R.: Zvaigzne ABC, 2010. – No vācu valodas tulkojusi Silvija Ģibiete.
“Marlene Dietrich 1901 – 1992” by oneredsf1 is licensed under CC BY-NC-SA 2.0
