Ikvienam reiz pienāk tāds vecuma posms, kurā dzimšanas dienas kļūst tikai par kārtējo apjausmu tam, ka viss lielā mērā darīts nepareizi. Nepareizi izvēlēta profesija, nepārdomāta finansiālā rīcība, neveiksmes attiecībās un vēl kaut kas no sērijas “nosist čūsku, iestādīt koku, aiziet uz Romu”. Kādu vainot liekas pārāk neaptverams lielums, tādēļ atliek raudzīties pašam uz sevi. Šīs sajūtas kā likums uzplaukst ap dzimšanas dienu un skaidrs, ka sevis ķidāšanai tajā dienā galīgi nav laika. Jubilāram jārūpējas par uzkodu maizītēm, dzērieniem, jāpārvar smalkā jutekliskuma izrādīšanas kaite publiskajās sveikšanās. Tad tas viss paiet, puķes nokalst un liekas, ka saasinājums ir aiz muguras.
Ivo palika 35 gadi un pēdējās dzimšanas dienas nebija palikušas īpašā atmiņā, pateicoties pārdomām par viņa vietu pasaulē. Tomēr šoreiz bija savādāk. Ivo bija iemīlējies un dzimšanas diena nāca kā vēl viens nenosakāmas krāsas tauriņš viņa vēderā. Apbrīnojamā parādība bija pārņēmusi pēdējo mēnešu laikā un likusi sevi iepazīt kā daiļu, asprātīgu, iekārojamu personību. “No kurienes cēlies šis interesantais jaunais vīrietis?” – Ivo jautāja spoguļattēlam ik rītu un tādu pašu jautājumu vakarā viņam uzdeva iemīļotā persona. Dažos vārdos sakot, viņš bija uz viļņa. Ir tādas baltās svītras, kad vienkārši veicas. Prātā bija kāda alķīmiķa ideja, ka veiksmes posmu vajag izmantot. Ivo pie tā turējās un tas viss godam strādāja. Dzimšanas dienas rītā viņš pamodās pāris gadus jaunāks, saņēma rīta skūpstu un devās uz viņaprāt pasaulē labāko darbu pie labākajiem kolēģiem reklāmas biznesā. Starp reklāmas saukļiem skanēja tosti, lija šampanietis un Ivo saņēma dāvanas. Viena no tām kļuva par dāvanu, kas līdzinājās slepus atsūtītam spridzeklim. Kopš viņš to satvēra rokās un pateicās par pārsteidzošo dāvanas ideju no reklāmas aģentūras kreatīvākā kabineta, laiks sāka tikšķēt, tikai viņš to vēl nedzirdēja.
Pāris dienās svētku baloni bija izlaiduši gaisu, siera uzkodas zaudējušas garšu un Ivo kabinets atkal vēstīja par iemīlējušos cilvēku. To bija pamanījuši arī kolēģi, uzdāvinot mini kaktusu kolekciju, kurā katram sukulentam galā kārdinoši iekārtojies sirdsveida izaugums. Ļoti oriģināli. Tomēr tās nebija visas dāvanas, Ivo atminēdamies pavērās apkārt. Kaut kur “tikšķēja” atmiņas karte sārtā aploksnē ar uzrakstu ARHĪVS. Ņemot vērā, ka radošā mūza cīnījās ar mīlestības mūzu un bija paņēmusi pauzi, Ivo nolēma, ka ir laiks izbaudīt dāvanu. Brīdi vēlāk aizraujošas sajūsmas vadīts viņš to pievienoja datoram un atvēra mapi ar nosaukumu – Ivo_dzimtas_koks. Daudz nedomājot noklikšķināja un atvēra. “Palūkosim, no kurienes cēlies šis interesantais jaunais vīrietis!”
Dokumentu apjoms līdzinājās zinātniski pētnieciskā darba krājumam vidusskolā. Viņa vecāku un vecvecāku dzīves dati, dzimšanas vietas un māju nosaukumi, miršanas apliecības, pasu kopijas, ļoti daudz bildes un avīžu izdrukas no periodikas arhīva. Ar katra dokumenta atvēršanu viņa sajūsma un pārsteigums auga arvien lielāks, Ivo tikai klikšķināja un vēra vaļā, neiedziļinoties. Šķita, ka aiz katra nākamā slēpsies kāds atklājums, kāds pārsteigums. It viss atvērtais jau bija jaunatklājums, ja vien tas ir īsts, jo līdz šim viņš nekad nebija pievērsies savu sakņu pētniecībai. Kā jau reklāmas cilvēkam, Ivo likās, tūlīt jāseko kaut kam lielam, nu tādam, kas pozitīvo pauž pārspīlētā daudzumā un skaidrs, ka Ivo tam bija gatavs. Šis bija viņa veiksmes laiks un visticamāk, tūlīt atklāsies, ka piektajā paaudzē Ivo ir kādas bagātas muižas mantinieks. Pēdējā apakšmape ar nosaukumu dzeltenā prese nepaspēja viņu nobiedēt. Viņš atvēra un bumba uzsprāga. Starp dažādu oficiālu iestāžu izrakstiem, nodzeltējušu kartīšu kopijām un avīžu izrakstiem izkristalizējas viegli nolasāma informācija, ka kaut kur plašajā Latvijā dzīvo cilvēks, kurš ir ļoti līdzīgs Ivo. Tik līdzīgs, ka varētu būt viņa dvīņu brālis. Patiesībā Ivo likās, ka klēpjdatora ekrāns ir pārvērties par spoguli.
Ivo bija izbēdzis no biroja un aizgājis līdz 11. novembra krastmalai. Skatoties uz norādi un skaitli vienpadsmit, viņam uznāca vēmiens. Tur viņš redzēja viens un viens. Tātad viņš tomēr nav viens un tā varētu būt taisnība. Paveroties uz Akmens tiltu viens otram pretī dārdēja 1. maršruta zemās grīdas tramvaji ar saldējuma reklāmu “Raimonda pola jaunās dziesmas”. Ivo tā bija vēl viena zīme, kas dzina viņu izmisumā. Paveroties uz Vanšu tiltu viņš nobijās. “Nē, es nelēkšu!” Uz vēsturi un arhīviem balstās kaut kāds zināms pamats, bet Ivo pasaulē, tas bija krītošs lifts, kurā viņš gravitācijas ātrumā strauji krita lejā, pāris stundās piedzīvojot visas populārākās 21. gs. nervu slimību pazīmes. Svīšanu, sliktu dūšu, neciešamas galvas sāpes, vēdergraizes, baiļu trauksmes un vēlmi raudāt. Galvenais, ka nekur neredzēja glābiņu.
Un tad tas piebrauca. Balta kravas mašīna ar uzrakstu VARU AIZVEST. Ivo nolēma, ka tā ir zīme un devās pie puišiem tajā, kas gatavojās veldzēt slāpes pēc darba, pārvedot dzīvokļa iekārtas. Atstādams visus “uz pauzes” un noliekot 100 EUR naudas zīmi, Ivo izteica lūgumu: “Ja vari, aizved uz Lielajiem Muļķiem”. Tā nu sanāca, ka nevienam neradās jautājumi pēc šī lūguma un, ļaudami Ivo pāris stundu raudzīties asfalta horizontā, paši tērējot trīsciparu skaitļa honorāru, dziedāja līdzi kādam britu mūziķim, attiecīgajā vietā izsaucoties Magic! Citādāk šo notikumu un veiksmi viņi acīmredzot nespēja izskaidrot.
Pie Kokneses Ivo zvanīja cilvēks, kurš no rīta viņu noskūpstīja, sacīdams: “Nav satikts otrs tik interesants, jauks vīrietis!”. Ivo nepacēla. Pie Daugavpils viņam atrakstīja kolēģis, kurš uzdāvināja sārto aploksni ar uzrakstu ARHĪVS: “Vajag parunāt. Vari?” Ivo neatbildēja. Uzlika lidmašīnas režīmu. Kopš arhīva atvēršanas viņš tiešām lidoja un kopā ar VARU AIZVEST puišiem bija ielidojis Lielajos Muļķos tieši ap pusnakti. Te, pēc visa spriežot, pēdējos gadus pēc apcietinājuma dzīvoja viņa dvīņu brālis Igo, vasarā pļāva zāli, ziemā mežā cirta malku. Kā minēts kādā no mapes dzeltena_prese materiāliem “mēģina izdarīt pareizās izvēles, atbilstoši vecumam un situācijai”. Kad visa VARU AIZVEST kompānija izvēlās no kravas auto, gaišajā naktī sisināja sienāži. Ivo vērās pēc Igo gaišajiem logiem, viņš bija pārliecināts, ka māju te nebūs daudz un kādā no tām viņš atpazīs savu attēlu. Pārējā kompānija vērās pēc dabisko vajadzību nokārtošanas turpat pļavā, esot droši, ka nevienam netraucēs. Tik tuvu Ivo bija no Igo, un doma ieraudzīt un saprast, ka tā ir patiesība, viņu mierināja. Vienkārša griba pārliecināties, ka viss, ko viņš pirms pāris stundām ir uzzinājis ir patiesība, vēlme pajautāt: “Ko mēs ar šo visu tagad iesāksim?” Pēc tam… tad jau redzēs. Kaut vai kājām uz Romu.
Kamēr filozofiski apmaldījušās domas kūlās pa Ivo galvu un puiši piečurāja pļavu, pie uzraksta Lielie Muļķi turpat blakus pierūcināja nenosakāma modeļa auto, bet no tās, skanot saplēstām skandām izbira romi. Vismaz kādi desmit. Tā un šitā, ko tad ceļinieki sabraukuši no lielpilsētas, vai tad atradīsies kāds dolārs, tālāk netiekot, bāka tukša, vai var pavest, kādēļ pieķēza Latgales pļavas un kas ir VARU AIZVEST galvenais “jumts”. Visu absurdo situāciju pie debesīm izgaismoja neviens cits kā mēnestiņš un drīz viņa apspīdēti izkāvās ldesmit sirotāji un pieci vienkārša darba veicēji un dubultnieka meklētājs Igo. Kad kāds no romiem nāca virsū ar govs ķēdi un izsaucienu: “Tagad miesīga māte tevi nepazīs!”, Ivo atkal ieslēdza lidmašīnas režīmu.
Pamodās gaismiņā. Atkal pie Kokneses. Ceļa zīme vēstīja, ka pa kreisi ir Likteņdārzs. Iespējams, pirmo reizi mūžā viņš domāja par šo vārdu savienojumu, kurā bija negaidīti un negribēti nonācis. Liktenis kā stāvoklis, kuru viņš nespēja ietekmēt un arī izvairīties. Tikai atgriezties no Lielajiem Muļķiem pats sava spoguļattēla priekšā un risināt situāciju kā pieaugušam vīrietim pienākas. Kopš vakardienas, jautājumam par jaunās interesantās personības mistisko izcelšanos bija cits svars. Apskādētie, bet citādi pieklājīgie VARU AIZVEST puikas pacienāja ar cīsiņu mīklā un kafiju. Pirmo reizi bijuši Lielajos Muļķos. Ivo juta, ka varētu sacīt to pašu un vēl, ka jūtas kā liels muļķis, bet tam viņš nespēja atrast vietu starp sajūsmu sarunām, par to, cik aizraujošs ceļojums iznācis. Izmetis nelielu līkumu, Ivo pēc vairāk nekā divpadsmit stundām atgriezās ofisā.
Visa viņa būtība, galvenokārt vizuāli, bet arī garīgi, jo mēs savu bagāžu nēsājam līdzi dažādās formās, vēstīja skaidru atstāstu. Kur bijis, kas noticis. Pārsteigtie kolēģi pārtrauca printēšanu, sapulci, kafijas vārīšanu un fermas novākšanu draugiem.lv brīdī, kad ARHĪVAM atkal tuvojās Ivo. Vairāki acu pāri saskatījās, rādīja ar pirkstiem, daži nervozi apsēdās un saķēra galvu, oriģinālās dāvanas ARHĪVS autors nervozi aizsmēķēja savā kabinetā, iedarbināja dūmu detektoru, pēc piecām sekundēm to izšķaidīja, nodzēsa cigareti un iegāja Ivo kabinetā.
Tie kuri palika ārpus kabineta redzēja, ka kolēģis lika Ivo apsēsties, viņa priekšā pievilka papīra tāfeli, izvēlējas sarkano, tad nomainīja pret zaļo krāsas flomāsteri un uzzīmēja sirdi. Tad abi ilgi saskatījās, iespējams Ivo kaut kas tika paskaidrots, bet tad labākajā gadījumā tikai ar diviem vārdiem, kas varētu būt ‘emocionālais iespaids’. Pēc tam blakus sirdij tika ievilkts ķeksis, ko parasti atzīmē pie kāda paveikta darba. Kā saderība. Atkal saskatīšanās. Tad viņš uzrakstīja vārdu savienojumu, kurš Ivo raisīja tūlītējas trīsas, tas bija redzams pat caur kabineta stikliem un tūdaļ pat bez žēlastības to nosvītroja – dzeltenā prese.
Pāris mēnešus vēlāk Ivo izstrādāja reklāmas kampaņu, kas palīdz atpazīt viltus ziņas un dezinformāciju. Ivo joprojām bija uz radošā un mīlestības viļņa, bet par lipīgajām viltus ziņām daži runāja pat Lielajos Muļķos.
Big white lorry by Bob Harvey, CC BY-SA 2.0 <https://creativecommons.org/licenses/by-sa/2.0>, via Wikimedia Commons
