Lietussargi patīk māksliniekiem, rakstniekiem, dzejniekiem un instalāciju radītājiem. Tas novērojams, sākot no Čārlza Dikensa 120 uzskaitītajiem „lejširmjiem” (kas sastopami viņa darbos) un beidzot ar Šerbūras lietussargu spridzinošo drāmu, kas neiziet no prāta pat saulainā dienā. Starp citu, novelē „Bovarī kundze” lietussargs spēlē galveno lomu un gandrīz vai nosaka vēstījuma attīstību. Širmji pret lietu un sauli likās valdzinoši arī Kitavam Utamaro (1754–1806) ((Hideyoshi and his Five Wives Viewing the Cherry-blossoms at Higashiyama
By Kitagawa Utamaro – Museum of Fine Arts, Boston, via ukiyo-e.org (archive), Public Domain, https://commons.wikimedia.org/w/index.php?curid=54109170)) un pašam Viljamam Š. Protams.
Izrādās, ka lietussargs ir kas vairāk par rezerves jumtu virs galvas. Par to savā jaunajā grāmatā Brolliology: a history of the umbrella in life and literature (Melville House) raksta Mariona Renkine (Marion Rankine), uzsverot, ka lietussargi paši nemanāmi iesprūk literārajos tekstos un filmu kadros. Tikpat veikli tie arī pazūdot, atstājot aiz sevis mīklainas, miklas pēdas. Ovīdija „Mīlas mākslā” un Daniela Defo „Robinsonā Krūzo” lietussargs spēlē lomu kā elements, bez kura sižets un katra (sevi cienoša persona) tajā nevar iztikt. Vils Selfs (Will Selfs) darbā „Lietussargs” (Umbrella, 2012) cilvēkus nomaina tikpat ērti un viegli kā veikala lietussargus. Kur nu vēl Džordžs Rodvels (George Herbert Buonaparte Rodwell) ar saviem „Kāda lietussarga memuāriem” (The memoirs o fan Umbrella, 1845).
Izpētīt lietussarga misiju literatūrā nav viegli. Širmji var dekorēt ainu un cilvēku, taču nereti tie aizsargā vai atmasko lietotāju. Tas, kā cilvēks lieto savu lietussargu, daudz pastāsta par viņu pašu. Šerloks Holmss nav vienīgais, kas to konstatēja un izmantoja savā izmeklēšanas procesā. Flobēram lietussargs stāsta stāstu, bet Eduarda Morgana Forestera (E.M. Forsters) autors liek lietussargam nodarboties pat ar šķiru cīņas problēmām Edvarda laika Anglijā (Howards End, 1910).
Kinokadrā lietussargs mēdz būt zieds, varavīksne, baznīca vai ala. Tas uzplaukst, un pasaule kļūst krāšņāka pat visdrūmākajā dienā, jeb paslēpj varoni no laika šausmām un līdzpilsoņu skatieniem. Iespējams, ka tieši šī krasā ainavas pārvērtība (brīdī, kad lietussargs tiek aizvilkts un atvērts) padara to par neaizstājamu atribūtu dejā un skatuves mākslā.
Starp citu, lejširmim ir pašam sava iekšējā maģija un estētika. Sākot no „Šerbūras lietussargiem” un beidzot ar leģendāro tēlu, kurā Džīns Kelijs (Gene Kelly) dejo lietū ar lietussargu rokās.
Tātad lietussargs ir protesta forma. Ar to rokās var dejot un dziedāt lietū, nepiemērotās situācijās un vietās. To var uzdāvināt pretimnācējam vai izmantot kā dejas partneri.
Ar to var arī lidot. Mērija Popinsa (Mary Poppins) šādi rīkojas visai bieži, ja rodas vajadzība. Savukārt citi ar to nobur vietas un personas, kā to dara Hagrids „Harijā Poterā”.
Vēl lietussargi noder laika prognozes ietekmēšanai. Piemēram, Roberts Lūiss Stīvensons savā 1853. gada esejā pavisam nopietni apgalvoja, ka lietussarga nēsāšana sev līdzi somā esot pats drošākais veids, kā izvairīties no lietus.
Tā tas ir. To zina visi.
Vēl 100 % skaidrs, ka tieši lietussargiem ir nejēdzīga tendence pazust. Nepiemērotās vietās un brīžos. Šķiet, ka viņi regulāri pulcējas kādās tikai sev zināmās konspiratīvās, mīklainās sapulcēs, kuras nokavēt nedrīkst nedz tavs, nedz mans lietussargs. Tā viņi pazūd.
Japāņi ir pārliecināti, ka veci, nolietoti lietussargi pārvēršas par spokiem (kasa-obake – ‘lietussarga spoks’), bet zviedriem šķiet, ka slapjš, atvērts lietussargs ir „uz ļaunu” un var nest nelaimi, ja to atstāj atvērtu žāvēties uz grīdas.
Pirmo grāmatu par lietussargu vēsturi 1855. gadā jau uzrakstīja Viljams Sengsters (William Sangster. Umbrellas and their history). Tur plaši aprakstīts, kā lietus širmis ir atnācis pie mums no Mezopotāmijas, caur Ķīnu, Indiju un Ēģipti. Tas nozīmē, ka savā bērnībā lietussargs ir tomēr bijis saulessargs. To signalizē vārda etimoloģija: parapluie. Parer (‘sargāt’) un pluie (‘lietus’), lai gan daudz pazīstamāks ir jēdziens parasol un krievu zontik. Angļu umbrella cēlies no latīņu ēnas (umbra).
Kāpēc lietussarga vēsture tomēr ir stāsts par varu un statusu? Hinduismā un budismā saulessargs bija debesu Dievu simbols. Lieli saulessargi aizsargāja karaļus, faraonus, ķeizarus un pārcilvēkus. Rankine savos tekstos norāda, kādi noteikumi reglamentēja, piemēram, Minu dinastijas saulessargu krāsu un formu feodālajā Japānā. Arī Eiropā saulessargs un lietussargs ienāca pa bagāto un ietekmīgo cilvēku durvīm.
Antīkajā Romā vīrieši baidījās izmantot lietussargus vai saulessargus. Tas skaitījās nevīrišķīgi. Šis aizspriedums lielā mērā ir spēkā arī šodien. Nereti tepat Rīgā vai Valmierā ir tieši tāpat. Jau 18. gadsimta Londonā kungi tika izsmieti par to, ka izmanto lietus laikā lietussargus. Baznīca neskopojās arī ar reliģijas argumentiem, lai atturētu iedzīvotājus no lietussargu lietošanas. Ja reiz no debesīm tek ūdens, tad Dievs gribot, lai cilvēks paliek slapjš. Tam tad nu nevajadzētu pretoties. Tā toreiz domāja Baznīca.
Britu džentelmeņi kapitulēja lietussarga priekšā tikai 19. gadsimta vidū. Tobrīd šis priekšmets piedzīvoja krasas pārvērtības. No širmja tas pārvērtās spieķī ar grezniem rotājumiem. Vislabāk šo pārtapšanu raksturo Emilijas Dikinsones (Emily Dickinson) dzejolis par saulessarga un lietussargu radniecību (The parasol is the umbrella’s daughter). No šī brīža lietussargs kļūst noteiktam dzimumam piemērots vai nepiemērots. Melns vai rozā, ar rotājumiem vai bez tiem. Zeltā, sudrabā, ziloņkaulā – vai tomēr dvīņubrālis slotas kātam.
Lietussargs ir piedalījies sieviešu emancipācijas cīņā kā ierocis, rasu kaujās kā balto propagandas svira un darbojies kā filozofijas akmens (brīdī, kad Nīče pazaudēja savu lietussargu).
Čekisti izmantoja lietussargu, lai injicētu indi bulgāru disidentam. Arī Kenedija slepkavības kadrā klaiņo mīklains „lietussargu vīrs”. Artūrs Nevils Čemberlens (Neville Chamberlain) tik ļoti mīlēja savu lietussargu, ka tas kļuva par neatņemamu viņa personības izpausmi. Vēlāk šādus garus, melnus un masīvus kungu lietussargus daudzi sāka dēvēt par „čemberleniem”, kas nāciju aizsargās pret Hitlera gaisa flotes uzlidojumiem otrā pasaules kara laikā. Brīdī, kad vācieši bombardēja Birmingemu (premjera dzimteni), viņi kaujas uzbrukumam bija devuši simbolisko nosaukumu „Operācija lietussargs”.
Riannas (Rihanna) dziesma „Lietussargs” kļuva par vasaras mocību brīdī, kad dziesmas popularitātes laiks sakrita ar pašu lietaināko vasaru valsts vēsturē. Avīze The Sun šo situāciju izskaidroja ar „Riannas nolādējumu”. Interesanti, ka pēc šī hita atskaņošanas un popularitātes kāpuma Jaunzēlandē un citur nekavējoties ieradās vasaras lietus un sabojāja atpūtas mēnešus vasarā.
Šodien turpinām lauzt lietussargus vētrā, likt tos mākslas instalācijās un rīkot Lietussargu revolūcijas Vecrīgā. Izdomāt un improvizēt. Viss mums vēl priekšā.
