Mājas ir dažādas. Mazas, lielas, apaļas un kantainas. Siltas un aukstas. Dzīvas un nedzīvas. Citiem ir pat pārvietojamas mājas, citiem vairākas mājas. Un katrs ar vārdu „mājas” saprot ko citu.
Prātā iespiedies kāds nostāsts par māju.
Jauna ģimene, nepieciešama jauna māja. Vīrs nu nolēmis uzbūvēt māju. Sievasmāte, to uzzinot, teikusi znotam:„ Vai, dēliņ, cik jauki, ka tu būvēsi māju! Cerams, ka man kāds stūrītis arī tajā atradīsies.”
Kā Jūs domājat – kādu māju znotiņš uzcēla? Apaļu. Lai priekš sievasmātes nebūtu neviena „stūrīša”.
Citiem mājas ir pamestas ēkas, krūmi, kartona kastes vai kāds zemes pleķītis zem tilta.
Citi īsti nevar saprast, kur ir viņu īstās mājas. Jo mājas ir tur, kur ir sirds.
Ūdens lāses skrien pa logu
Vakars. Viņa tikko bija iekāpusi autobusā. Apsēdās pie loga, kā ierasts, lai varētu vērot dabu. Šoreiz tā bija patiesi skaista – svaigi uzsnigusi sniega sega apsedza pļavas un laukus. Kur baltā sega bija apklājusi labības laukus, tur ganījās stirnas, grauzdamas asnus.
Skatoties laukā pa logu, viņa vēroja skrienošās ūdens lāses. „Kāpēc viņas skrien?” Tā tas dabā ir pieņemts, ka cits citu iespaido un liek skriet uz priekšu.
Ūdens lāses novērsa viņas domas no kamoliem kaklā. Vienmēr, kad viņa bija autobusā, kamoli viņas kaklā uzradās no zila gaisa. Citreiz tie nāca uz augšu, citreiz viņa bija tik spēcīga, lai tos atstātu tur, kaklā. Vai varbūt tos kaklā palīdzēja noturēt bedrainie ceļi, kuru dēļ autobuss lēkāja un trīcēja kā negurds.
Patiesībā kamoli neuzradās no zila gaisa. Tie uzradās no mājām. Jo viņa bija viena no tiem cilvēkiem, kuri īsti nesaprata, kur ir viņu mājas, kur ir viņu sirds.
Sajūtas
Mājas ir sajūtas. Mājās tu jūties labi, viegli, nepiespiesti. Mājas ir kā cietoksnis, kur var paslēpties no plašās pasaules. Tur var uzkrāt vai pazaudēt spēkus, var darīt to, ko vēlies, vai vienkārši nedarīt neko. Kaut gan – sēdēšana vai gulēšana arī skaitās darbība.
Mājas ir vieta, kur pārņem siltums. Tiklīdz sper pirmos soļus iekšā pa durvīm, pārņem patīkama smarža, siltums, gaišums, tad zini, ka esi mājās.
Bet ko darīt, ja esi mājās un nepārņem šīs sajūtas? Tad ir jādara viss, lai to mainītu.
Mājas ir intīma vieta. Tā ir vieta, kur katrs rada sev patīkamu gaisotni. Vieta, kur katrs glabā savas lietas, atmiņas, glabā savus nenotīrītos putekļus, glabā savu tīrību un spodrību.
Cilvēki ir dažādi, katram ir sava izpratne par to, kas ir mājas. Tieši šī iemesla dēļ nereti notiek tā, ka mājās, tavā cietoksnī, kāds nenovērtē „intīmās vietas statusu”, un tad atkal ir jāņem rokās visi līdzekļi, lai no jauna radītu sajūtas. Kāda izšķērdība.
Domu spēks
Mājas ir vieta, kur atpūsties. Aizvērt acis un domāt. Nedomāt. Sapņot. Domās ir spēks, domas un sapņi mēdz realizēties. Un māju sajūtu var radīt no domām. Tā arī darīja meitene, kura kratījās autobusā. Viņa gribēja visā saskatīt labo un gaišo. Kaut arī pavasaris nāca ar grūtībām, jo saulainās dienas bija ļoti maz – vēl taču ziema pie mums kavējas.
Mājās vajag puķes. Pavasara vēstnešus. Pelēkajā ziemā zaļā krāsa ļoti palīdz ienest mājās svaigumu. Un pavasari.
Jādomā par to, ka pavasaris klauvē pie durvīm. Un jālaiž viņš iekšā. Gan mājās, gan sirdī. Ja pavasaris ir sirdī, tad, liekas, visas durvis ir vaļā.
Jāļauj ziemai iet mājās. Doties vasaras miegā. Ziema ir skaista, bet visam ir savs laiks un sava vieta. Savas mājas.
Latviešiem vispār vajag daudz sauli, lai paši būtu kā saules. Priecīgi un starojoši, ar labām domām.
Ar pavasari sirdī.
Elinas Lieltīrumas fotogrāfija Liepājas pagalms ir licencēta saskaņā ar CC BY-ND 2.0
