Kādā jūnija sākuma rītausmā pamodos ar nepārprotamu vēlmi doties makšķerēt. Nekad iepriekš neko tādu nebiju jutusi, un agros rītus aizvadīju, lai netraucēti palasītu vai izmestu līkumu pa tuvējiem grants celiņiem, ieelpojot dzestro Latvijas rīta gaisu un sakārtotu domas.
Ja iekšējā balss un daba aicina makšķerēt, tad intuīcijai jāklausa. Sacīts – darīts.
Uzrāvu kājās kombinezonu, pārvilku pār galvu iemīļotāko jaku ar kapuci, apliku ap pleciem lietusmēteli, ieāvu kājas puķainajos dārza gumijniekos un uzliku galvā lietus cepuri. Nav sliktu laika apstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs, es nodomāju, un ieliku kabatā sviestmaizi pēkšņa bada remdēšanai. Neko jau nevar zināt.
Tad verandā atradu pašu galveno – ķīniešu ražojuma makšķeri, uz kuras auklas galā jau bija uzsiets neliels āķis. Protams, es zināju, ka uz āķa kaut kas ir jāliek virsū, tāpēc nodrošinājos ar burku un devos uz dārza galu, kur leknākā melnzeme. Lai saraktu sliekas. Zināju, ka zivīm tās garšo. Tikai tad es vēl nezināju, ka man ne visai patīk sliekas turēt rokās. Vai tas varētu būt man par grūtu? Nē taču! Mazais dārza kaplis no šķūņa un milzīga apņēmība. Vasarīgam lietutiņam smalki rasinot, sparīgi kaplēju mitro un smago zemi, līdz pamanīju tajā ko lokāmies. Te viņas bija – viena pie otras, lielas ‒ resnas un mazākas – tievākas. Ar pirkstu galiem salasījusi vienu pēc otras (šos netīkamos radījumus), jutos gandarīta, ka pirmais stafetes kociņš – ēsma – ir sasniegts.
Joprojām rītausma, migliņa un netālais meža ezeriņš mani gaidīja kā idilliska vecmeistara glezna. Dziļi ievilku elpu un biju patiesi gandarīta par savu ideju. Bez gārņiem pārskatāmā attālumā nebija nevienas dzīvas dvēseles. Idille.
Iekārtojusies pēc manām domām vispiemērotākajā vietā, atvēru burku, lai uzliktu uz āķa pirmo slieku. Nu!? Caurdurot glumo un kustīgo radījumu, man gandrīz fiziski palika nelabi. Noriju siekalas, noskurinājos un cerēju, ka šī būs mana rīta visnejaukākā daļa. Nākamais posms bija nogādāt šo mānekli tieši zivju guļamistabā. Vismaz manā iztēlē es redzēju lielu zivju saimi, kas miegaini un slinki kūņojas tepat – netālu no krasta, gaidot smalki servētas brokastis.
Labi, ka bērnībā Lauronkulis bija mani apmācījis makšķeres mešanas mākslā. Viņš savulaik tās galā piesēja vecu, nosūbējušu tējkaroti, lai es, izjutusi tās smagumu, saprastu lidojuma trajektoriju. Rokās šī prasme joprojām bija saglabājusies un es, plaši atvēzējusies, palaidu to ezera virzienā. Nekā. Slieka spirinājās tepat man pie kājām, ūdeni nesasniegusi. Satinusi spoli atpakaļ, apņēmīgi metu vēlreiz. Šoreiz jau labāk – slieka jau bija tikusi līdz pirmajām ūdenszālēm. Trešajā reizē slieka beidzot iekrita ūdenī. Ne pārāk tālu no krasta, bet lai! Tagad jāgaida. Nokoncentrējusies uz pludiņu, stāvēju, mazliet mīņājoties, jo pēkšņi sapratu, ka visā savā sagatavošanās epopejā biju aizmirsusi pirms iziešanas no mājām atbrīvoties no rīta kafijas, kas nu jau spiedīgi prasījās uz izeju.
Nez, vai man ilgi šeit būs jāstāv? Cik dzirdēts, makšķernieki ir izturīgi, un reizēm visa cope paiet, hipnotizējot ūdeni. Nekādas kustības. Mīņājos arvien nervozāk, mēģinot saprast, vai tagad man makšķere uz mirkli jāsatin, vai tomēr varu to atstāt ezera krastā, cerot, ka mana milzu zivs vēl nav pamodusies. Tālu jau neiešu, cilvēku tāpat tuvumā nav. Tikai pavasara putni, kuru iekšējais pulkstenis vēstīja, ka ir saullēkts, tāpēc kliedza kā traki.
Pēkšņi atvilkās bija sajūta, ka ne minūti vairāk neizturēšu. Metu kātu pie malas un aiz cieņas pret gārņiem un zivīm dzidrajā ezera ūdenī, skriešus metos tuvējā krūmā. Ā! Beidzot! Atvieglojumā skaļi ievaidējos. Tajā pašā mirklī sapratu, ka ezermalā kaut kas notiek. Tikai ne to! Vai tiešām mana pirmā zivs pieķersies, man esot nolaistām biksēm? Ātri, ātri! Rāvos augšā, skrēju, pogājot lencīti. Jā, makšķerauklas galā tiešām bija skaidri redzama kustība, pludiņš raustījās kā traks. Urrāāāā, paspēju! Ķēru rokās makšķeri un drudžaini tinu spoli. Iiiiiiiiiiiiiiir! Auklas galā spirinājās sprīdi garš grundulītis, ielocījis savā necilajā vēderā visu garo tārpu. Ak, vai!
Labu brīdi ņēmusies ap šo sīksīciņo ezera iemītnieku, beidzot nodabūju to nost no āķa.
Uzdurt otru slieku vairāk nebija drosmes. Te pēkšņi es atcerējos par sviestmaizi. Biju dzirdējusi, ka arī tā zivīm tīri labi iet pie sirds. Nokniebu nelielu gabaliņu, savirpināju lodītē un uzdūru uz āķa. Šoreiz metiens izdevās ar pirmo reizi, un es, vairāk nekādu neatliekamu vajadzību netraucēta, apsēdos mitrajā zālē. Tikai tagad varēju kā nākas novērtēt apkārtni, papriecējot acis par netālu esošajām ūdensrozēm, ezeram tik raksturīgo dūņu smaržu un košo vasaras zaļumu. Rīta stundai zelts mutē, es pie sevis nočukstēju. Miers un harmonija.
Nezinu, cik ilgi es tur tā sēdēju, līdz manu līdzsvaru izjauca klusas šļakatas. Tagad es nesteidzos. Šķita, ka nākamais kaķa loms tāpat nekur neaizbēgs, taču ar acs kaktiņu pamanīju ezera virspusē parādāmies spīdīgu zivs muguru. Tā taču ir īsta zivs! Viss mans lēnprātīgais noskaņojums tika izjaukts vienā momentā. Es sapratu, ka man ir jārīkojas. Pielecu kājās un nervozām kustībām tinu auklu uz spoles. Izskatījās, ka zivs nemaz nedomā padoties, tai bija tāds spēks, ka biju pārliecināta – tā nolēmusi man kā nākas atriebties par zaudēto kolēģi. Tinu un tinu, bet zivs deva man pretsparu, un prasmju trūkums man liedza to veikli izvilkt no ūdens. Tajā apjukumā man šķita, ka manas rokas varētu būt stiprākas par spoli un es sāku makšķerauklu vilkt ar rokām. Aukla sāpīgi iegriezās mazā pirkstiņa pamatnē, un es nožēloju, ka man neienāca prātā uzvilkt cimdus. Bet kurš gan uz makšķerēšanu ņem līdzi cimdus? Tā nu es turpināju cīņu ar stingro makšķerauklu, bet arī zivs, izskatījās – negrasās padoties. Vai esmu ar sviestmaizi pievilinājusi ezera briesmoni? Turpināju auklu tīt ap pirkstiem. Sāpes kļuva neciešamas. Nu, kur man bija prāts salīdzināt spoli, kas darbojas pēc fizikas likumiem, ar savu maigo roku ādu. Bet nožēlai bija par vēlu, aukla jau bija satinusies ap abām manām rokām kā rokudzelži, bet vēlme izcelt zivi bija lielāka par sāpēm un loģiskā saprāta.
Ezera skaistule jau plakšķināja ar asti pašā krasta malā, un es aptvēru, ka man to no ūdens būs jāizvelk ar šīm pašām makšķerauklā savažotajām rokām. Krasts bija diezgan stāvs, lai arī ūdens pie tā nebūt nebija dziļš. Piņķerējoties ap auklu un liecoties tuvāk spožajam zivs sānam, es jutu, ka zaudēju līdzsvaru. Tā kā rokas bija aizņemtas, bet puķainie gumijas zābaki mitrajā zemē zaudējuši saķeri, es burtiski uz deguna uzkritu tieši virsū manam lieliskajam lomam. Ak, diez! Es biju slapja no matu galiņiem līdz piesmeltajiem zābakiem. Nonākot ūdenī es aptvēru, ka rokas nu ir brīvas no makšķerauklas, un es mierīgi ar tām paņēmu jau nogurdināto zivi un izmetu krastā.
Sakāve. Pilnīga sakāve. Sēdēju aukstajā ezera ūdenī un par visu visvairāk man gribējās raudāt. Lai arī karpa pusdienās būs garda, mani pārņēma sajūta, ka savu pirmo makšķerēšanas izaicinājumu es esmu zaudējusi. 1:0 Grundulītis bija godam atriebts. Pamatīgā karpa, gardo sviestmaizi apēdusi, mira varoņa nāvē.
"Juvenile Bighead Carp" by Asian Carp Regional Coordinating Committee is licensed under CC BY 2.0.
