Kā krāsaina sega septembra rakstā ieaužas svītrainie āboli, dāliju krāsas, kļavlapu oranžais spēks. Rudens ir gaisma, saule un dzīvības pilnbrieda prasme. Migla pārklāj pēdējā zaļuma piepildītos rītus. Rudenī viss kļūst rāmāks, piepildītāks, dodošāks. Lauki uzarti, raža glabājas apcirkņos, viss sasniedzis augstāko dabas došanas spēku. Gaisma kļūst rāmāka, saule bālganāka. Viss saplūst vienā rakstā.
Viena no rudens dāvanām ir sēnes, kas manā sirdī ienes prieku. Kā es gaidu šo laiku! Iziet cauri rudens mežam. Smagam, pielijušam, pilnam zeltainas gaismas un spēka. Redzēt maināmies krāsas un smaržas. Pacelt galvu uz augšu, sekot dzērvju kāsim vai gulbju klaigām un domāt, kāds ir viņu galamērķis. Nogulties sūnās, un vērot, vērot, lai mākoņi aizpeld, lai saule noriet aiz koku galiem, lai lietus uzdzirkstī un noskalo visu lieko prom. Lai saule atnāk, pasēž uz vaiga, un tālāk, lai aiziet. Uz citu gaismu, uz citu sauli, uz citu palikšanu.
Neskatoties uz šogad šķietamo sēņu nabadzību, atradām citu kaifu šai lietā – lasīt arī tādas sēnes, kas līdz šim uzskatītas par neēdamām – jo „no bērna kājas” ierasts, ka „šīs mēs nelasām – tās ir suņu sēnes. Fui!” Tieši šogad no jauna atklāju, ka sēņošana ir ļoti ģimenisks un komunikāciju veicinošs pasākums – fakts, ka dažām sēnēm ir ļoti mainīga cepurītes krāsa, rosināja ne vienu vien diskusiju – vai tā ir tā pati sviestbeka, jeb tomēr kāda cita beka.
Staigājot un pļāpājot padalījos arī savās bērnības atmiņās – mana vecmamma ir aizrautīga sēņotāja un labprāt ņēma mani līdzi. Atceros reizi, kad vecmammas entuziasms un cītīgā sēņošana ieveda viņu tik dziļi mežā, ka pēc laika saprotot, ka vairs nedzird mūsu čalas kaut kur tuvumā un ir apmaldījusies. Vai tas viņu satrauca? Noteikti nē! Jo satraukušies bija visi pārējie: vectēvs, kas stundām gaidīja viņu savā speciālajā meža džipā, gan es, kas īsti nesaprata notikušo, jo kas diez ir tā apmaldīšanās? Uztraukta bija mana mamma, kas savā ašumā bija gatava izskriet cauri visam mežam. Pēc vairāku stundu maldīšanās, viņa bija radusi ceļu līdz mašīnai. Vecmammas sejā nebija nedz satraukums, nedz vainas sajūta pa to, ka viena aizgājusi tik tālu. Par to, ka apmaldījusies. Nē, viņas sejā vizēja prieks, jo rokās taču ir divi dzelteni spaiņi pilni sēņu. Par ko gan satraukties, ja tagad varēs mazmeitai pastāstīt cik zaļās un mīkstās sūnās viņa atradusi brūnās cepurītes?
Žēl, ka sēņu sezona beigusies. Tās bija jaukas nedēļas nogales. Ļoti skaistas. Kā brūklenes zaļā sūnā. Dzenis, kas kaļ un kaļ, žagata klaigā vienā klaigāšanā, melna vārna nosēžas tuvējā priedē un klusēdama vēro apkārtni. Pa priedes mizu tekalē skudras, vākdamas krājumus ziemai. Visur rosās dzīvība. Daiļš rudens.
"Little Group of Mushrooms" by jennifer.stahn is licensed under CC BY-NC 2.0.
