Gurķi viņš pirmo reizi ieraudzīja bilžu ābecē pie burta C – “cucumber”. Divi zaļi kāti, puse no viena sagriezta ripiņās, kam vidū zvaigznes formā izkārtojušās sēklas – zvaigznes. Tā kā to zīmē multfilmās, bet ar kosmosu tām nebija nekāda saistība. Taču gurķi viņam labāk garšoja marinētie – čīzburgerā starp sieru un baltmaizi. Svaigo mamma deva tikai salātos un tie Jēkabam nemaz negāja pie sirds. Kad pirms lielā ceļojuma pāri okeānam viņš sazvanīja omi, viņa solīja mazdēlam parādīt, cik liels gurķis viņai izaudzis. “Nu jau krietni garāks par mani!”, Jēkabs klausījās un uzreiz iedomājās, diez cik varens zobens no tā varētu sanākt.
Māju Jēkabs novērtēja kā skaistu – līdzīgus skursteņus viņš bija redzējis ilustrācijās, taču tie parasti bija apsniguši, gaidot, kad tajos ielīdīs santaklauss, meklējot pienu un cepumus paklausīgo bērnu viesistabās. Viņa mamma uzskatīja, ka dzimtene visskaistākā ir jūlijā, tāpēc atvaļinājums tika ieplānots pašā knišļu un mošķu pilnbriedā. Izkāpjot no mašīnas, Jēkaba sejai uzreiz pietuvojās naga izmēra kukainis, kas skaļi sīca un ar savām kustībām radīja iespaidu par uzbrukumu. Kamēr ome bļāva, lai stāv mierā, jo tā taču tikai bite, viņš paspēja kliegdams apriņķot ap braucamrīku vismaz reizes desmit. “Skrien ābelē!”, skanēja visapkārt Jēkabam, bet viņš nezināja, kurš no visiem krūmiem tas ir, jo sarkanie augļi nevienā nekarājās. Puika tesa uz dārza pusi, ievēlās ceriņkrūmā un saskrāpēja visu pliko ādu, par ko sūdzēties sāka tikai vakarā, kad siltas vannas vietā bija jāiet pirtī izliktā bļodā.
Pēc garā ceļa no lidostas viņam dikti vajadzēja čurāt. Kad Jēkabs vaicāja, kur jāiet uz tualeti, ome paņēma viņu aiz rokas un veda garām mājai. Apjucis viņš sekoja, gāja pa taciņu līdz ieraudzīja mazu būdiņu pļavas malā. Tā īsti nesaprazdams, kāpēc viņu grib ieslodzīt koka kastē, ja reiz uzvedies pavisam pieklājīgi, Jēkabs iegāja iekšā, kur ārprātīgi smirdēja pēc mēsliem. “Nu gan moku kambaris!”, viņš nodomāja un gaidīja kā parasti stāvot kaktā. “Jēci, tu tur iesprūdi?”, prasīja ome, kad Jēkabs beidzot saprata, ka durvis nav aizslēgtas no ārpuses un viņš var tikt ārā. “Pačurāšu vēlāk ceļmalā,” puika nolēma un, aizcirtis durvis, aizskrēja no smirdīgās soda vietas.
Un tad beidzot ceļš pie gurķa! Ome ieveda Jēkabu siltumnīcā, kas viņa acīm izskatījās pēc stiklos ierāmētiem džungļiem. Pie katra auga viņa apstājās. Sākumā izstāstīja par dillēm un lokiem, parādīja salātlapas un vīnogas, kas bija apjozušas visu siltumnīcu tādos mezglos, kādus Jēkabs nekad iepriekš nebija redzējis – atgādināja Amazones mežu čūskas. “Re,” saka ome, rādot pie griestiem piesietu augu ar lielām lapām, “te ir tas lielais gurķis, par kuru tev stāstīju!” Jēkabs neizpratnē skatījās – kāds gan gurķis? Tās taču ir tikai lapas! Ome nevilcinoties sāka cilāt augu un rādīt mazdēlam mazos gurķīšus: “Šie būs gatavi pēc nedēļas! Bet te zemāk, re, skaties, skaties, te ir gatavie! Es speciāli vakardien nenolasīju, lai man tev ir ko parādīt!”. Viņa noplēsa vienu un iedeva Jēkabam tieši rokās: “Kod droši, šos var nemazgāt!” Nesaprazdams, ko darīt, viņš skatījās uz omi lielām acīm un jautāja: “Bet ome, kur tev aug marinētie gurķi? Man tie labāk garšo!”.
"pickles" by spanginator is licensed under CC BY-SA 2.0.
