Vasara. Tā bija vēla vasaras pēcpusdiena. Gaiss bija pietvīcis ar smaržojošiem ziediem. Reibinoša smaržu burvība cirtās degunā kā spožas dzirksteles. Tik ļoti bija manāmi pēcpusdienas saules pieskārieni. Tie glāstīja mūsu cirtainos pakaušus un mūsu vaigi sārtojās pilni laimē. Mēs, rokās sadevušās, čalojām. Es dievināju šo sajūtu. Un tad jau arī tā likās, ka nekad šis brīdis nebeigsies. Mēs staigāsim, smiesim un kratīsim viena otrai savu sirdi, par to kas bija un par to, kas tikai būs. Tie bija tie laimīgie kopā būšanas mirkļi, kuri nekad neredz apvārsni, kuriem nekad nav malas.
Viņa iekāpa mašīnā un aizbrauca. Vienkārši aizbrauca. Neatvadījās, aizcirta mašīnas durvis un aizbrauca. Es paliku turpat, ietīta saules un smaržojošo ziedu palagā kā mazs sačokurojies pumpurs, kuram trūkst gaismas. Mans izbrīns bija neizmērojams. Tas notika. Es paliku pie vārtiņiem ar pilnu sirdi un šņupstēdama par nolādēto mirkli, tas notika tik ātri, tas notika ar mani. Brīdi man likās, ka pasaule ir apmetusi kūleni, ka dzīve sagriežas ar kājām gaisā. Es nobijos. Jutu savu elpu un sirdspukstus. Tie pukstēja tik strauji, lielām mutēm es riju gaisu, lai tos mazliet palēninātu, bet sirds kā traka trakoja. Man neizdevās apmuļķot pašai sevi.
Tā es stāvēju un mierinājumu meklēju vasarā. Vasaras smaržā un reibinošajā ziedu burvībā, kura vienmēr bija uzticīga un rāma savā plūstošajā ziedu ritmā. Viņa atgriezās un es biju laimīga. Viņa zināja, ka viņa ir vienīgā. Viņa vienmēr solīja mīlēt.
Zigurda Zaķa fotogrāfija “Zaļais. Pļava. Vasara” ir licencēta saskaņā ar CC BY 2.0
