Tuk, tuk, tuk! Klak, klak, klak! Drrrrrrr!
Līdz ar pirmo pumpuru sprāgšanu jau nedēļām ilgi uzkalnā pie vecās mājas kaut kas notiek. Urbj, rok, gāž, slīpē un taisa visādu citādu troksni. Smilšu kalni te parādās, te pazūd. Smagās mašīnas te piebrauc, te pazūd, vīri zaļos darba kombinezonos parādās, pazūd. Tam visam pa vidu staigā Cilvēks, viņš ir aktīvs un uzbudināts, žestikulē ar rokām, brīžiem valdās, lai nekliegtu, pēc mirkļa atkal ir mierīgs un smaidīgs un apmierināts tērzē ar citiem cilvēkiem, kas uzkalnā strādā.
Vecā māja uz to visu noraugās ar pretrunīgām jūtām. Viņa jūt gan ziņkāri, gan uztver lielo darbošanos kā traucēkli ierastajā dzīves ritmā. Vecā māja te stāv jau piecdesmito gadu un nekur netaisās doties. Viņa ir redzējusi neskaitāmu daudzumu ļaužu, sanākšanu un darbošanos un zina, ka galu galā visi pazudīs un viņa atkal varēs stāvēt viena un lepna. Tikai Cilvēks regulāri pie viņas atbrauc, izkurina, izmēž putekļus un ielaiž saules siltos starus pasildīt Vecās mājas ribas. Cilvēks ir labs, Vecā māja redz, ka tā viņam rūp.
Tāpēc Vecā māja ir ļoti pārsteigta, kad ap Jāņu laiku ierauga uzkalnā slejamies kaut ko līdzīgu mājas apritēm. Viņa neticīgi turpina raudzīties uz uzkalnu visu atlikušo vasaru, līdz reizē ar vēlajiem āboliem saprot – uzkalna galā ir izaugusi jauna divstāvu māja. Vecā māja pēkšņi saprot, ka viss ir pa īstam. Viņa neticīgi raugās uz savu Cilvēku un jūt sirdī gruzdēšanu. Kaut kur dziļi iekšā, starp mājas ribām maza, asa uguntiņa uzsāk savu dzīvi.
Iestājoties pirmajām salnām, Jaunā māja pavēra savas lielo logu acis un ar platu skatu pavērās apkārt. Kur vien redzēja, visur stiepās pļavas un meži, nedaudz pa labi no kalna lejā vijās ceļš, bet pa kreisi mazliet zemāk atradās kāda būda. Kārtīgāk ieskatoties, Jaunā māja saprata, ka tā nav būda, bet vēl viena māja. Tiesa gan, tā izskatījās diezgan noplukusi – apmelnējušiem sāniem un nespodru jumtu. Vienīgi acis šai būdai dega savādi košas. Uz mirkli Jaunajai mājai pat kļuva bail, taču tā kā viņa bija jauna un gaiša, briesmas viņa nepazina un tūlīt pat aizmirsa redzēto. Turpmāk Jaunā māja nogāzē stāvošajai būdai vairs nepievērsa uzmanību, viņa bija aizņemta ar sevi – izbaudīja Cilvēka rūpes, ko tas tai veltīja. Jauni aizkari palīdzēja ēkai izskatīties pievilcīgākai no ārpuses, elegantas lampas izgaismoja tās vēdera dobumu un pie ārdurvīm piekārtie vēja zvani patīkami aijāja miegā. Ja Jaunā māja vēl ko varētu vēlēties, tā būtu lielāka Cilvēka klātbūtne. Lai arī Cilvēks, katru reizi ierodoties apciemot Jauno māju, atveda pa kādai jaunai dāvanai – traukus, paklāju un pat dīvānu – un pavadīja daudz laika mājā, tomēr tai bija sajūta, ka Cilvēks ne vienmēr ir klātesošs. Jaunā māja visādi centās iepriecināt cilvēku, tā stāvēja, izslējusies stalta un skaista, aicinoši smaidīja un uzturēja sevi lieliskā formā. Ikreiz ierodoties, Cilvēks daudz laika pavadīja Jaunajā mājā. Tomēr laiku pa laikam viņš kaut kur pazuda. Tikai vēlā rudenī, kad vakari agri satumst, Jaunā māja saprata, ka viņš nogājis lejā uz būdiņu – tās logos mirdzēja gaisma. Jaunā māja par to nebēdāja, viņa zināja, ka sniedz savam Cilvēkam labāko un viņu starpā valda saticība.
Visu ražas laiku nolūkojusies, kā uzkalnē stāvošā Jaunā māja tiek aprūpēta, Vecā māja juta sevī briestam neapmierinātību. Sākumā viņa neticēja, ka tāda gāzbetona bloku svilpaste varētu ietekmēt Vecās mājas attiecības ar Cilvēku; precīzāk – Cilvēka attieksmi pret to. Tomēr, laikam ejot, Vecā māja skaidri saprata, ka nu viņas vietu Cilvēka sirdī ir aizņēmusi cita. Viņa taču redz, kā Cilvēks skatās uz to, nepārtraukti ved Jaunajai mājai dāvanas un pavada laiku kopā. Tas, ka Cilvēks arī Vecajai mājai atveda jaunu grīdsegu un nomainīja spuldzes, neko nenozīmē. Vecā māja zina, ka viņš to darīja tikai aiz žēluma. Arī tas, ka rudens drēgnajos mēnešos Cilvēks neaizmirst iekurt Vecās mājas krāsnis, neko nenozīmē. Viņš tikai izliekas, ka viņam rūp, to Vecā māja droši zina. Galu galā Jaunā māja vienmēr pirmā tiek pie iekura. Krāsnij sprakšķot arvien skaļāk, Vecā māja jūt sevī kāpjam arvien lielākas dusmas. Kā gan Cilvēks pēc visiem kopā pavadītajiem gadiem varēja viņu piekrāpt!
Decembra vidū uzsnieg sniegs un īsu mirkli Vecā māja un Jaunā māja izskatās pēc divām vienādām sniega čupām. Taču jau pēc neilga brīža sniegs no Vecās mājas ir nokusis – karstas domas riņķo tās jumta spārēs un pārvērš sniegu ūdens tērcītēs. Pagājušajā nedēļā uz īsu brīdi bija ieradies Cilvēks, kaut ko paņēma no Jaunās mājas un prom bija. Vecajai mājai neuzmeta pat ne skatu. Jau sesto dienu Vecā māja nav gulējusi, domājot par to, un dusmas kāpj vēl augstāk.
Nākamajā vakarā ierodas Cilvēks. Piebraucis pie Jaunās mājas, izkāpj no mašīnas un, apkārt neskatoties, dodas iekšā. Jaunā māja nojauš, ka Cilvēks nejūtas labi, viņš uzreiz dodas uz gultu, neiekurinājis krāsni ietinas segās un aizmieg.
Vecā māja redz starmešu gaismas un saprot, ka Cilvēks ir klāt. Līdz pat vēlai naktij viņa gaida, kad viņš atnāks. Ilgas un dusmas sajaucas kopā, Vecās mājas logi sāk zaigot arvien spožāk, temperatūra tās vēdera dobumā kāpj arvien augstāka un drīz no nokaitētā gaisa sāk dūkt skurstenis. Drrrrr! Sāk drebēt koka grīdas. Klak, klak, klak! Atsprāgst vaļā logi. Tuk, tuk, tuk! Izbalējušie jumta apdares dēlīši pa vienam vien birst nost. Vecā māja vibrē un rūc, parādās dūmu vērpetes un tad jau arī uguns mēles izšaujas no visiem stūriem. Vecā māja deg rībēdama.
Jaunā māja, sargādama Cilvēka mieru, ir pievērusi acis un nedzird zemāk piekalnē notiekošo. Tikai no rīta reizē ar Cilvēku viņa ierauga melno pleķi. Cilvēks iekliedzas un basām kājām skrien pa sniegu lejup. Pēc tam ilgi sēž uz pussadeguša baļķa vietā, kur vēl vakar stāvēja būda, un slauka acis. Jaunā māja uztraucas, vai Cilvēks nenosals, bet šķiet, ka viņš nejūt aukstumu. Pēc ilga laika Cilvēks stīviem, lēniem soļiem pārrodas atpakaļ pagalmā pie Jaunās mājas. Viņš iedarbina automašīnu, brīdi sēž tajā ar tālumā vērstu skatienu un tad aizbrauc, pat neizslēdzis mājas durvis.
Līdz pavasarim Jaunā māja Cilvēku vairs nesatiek. Viņa gan sargā neaizslēgtās durvis, bet neviens te nenāk. Vieta, kur atradās nodegusī ēka, sāk lēnām apaugt ar zāli. Līdz ar pirmo pumpuru sprāgšanu ierodas Cilvēks. Kopā ar viņu atbrauc vēl otra mašīna ar svešiem cilvēkiem. Jaunā māja sagatavo savu visjaukāko sejas izteiksmi, lai sveicinātu Cilvēku, taču viņš uz to pat nepaskatās. Brīdi parunājis ar svešajiem, Cilvēks paspiež tiem rokas, iedod mājas atslēgu un kāpj atpakaļ savā mašīnā. Pirms durvju aizciršanas viņš vēl brīdi skatās uz vietu, kur stāvējusi Vecā māja. Tad noslauka vaigu, aizcērt durvis un ir prom.
