Kādā mazā būdiņā pašā meža viducī dzīvoja meitene vārdā Elīza. Kopā ar savu pāragri novecojušo tēti. Bija zināms, ka mammas viņai nekad nebija bijis, tāpēc meitene velti netērēja laiku, lai to uzmeklētu. Arī viņas tētis laiku (pirms astoņiem gadiem) nekad nepieminēja. Elīza savas dienas vadīja dauzoties pa mežu. Kāpa kokos, ēda svaigas ogas, košļāja priežu pumpurus un sacentās pati ar sevi tālspļaušanā tuvējās upītes krastos. Katru rītu meitenes tētis pa garu meža taku devās pilsētas virzienā un ik vakaru atgriezās ar nosvīdušu pieri, bet smaidīgām acīm. Ritēja saules pielietas dienas un mēneši līdz Elīza bija kļuvusi par spēcīgu, gan nedaudz nevaldāmu sešpadsmitgadīgu meiteni, kas visu dzīvei nepieciešamo bija iemācījusies no dabas.
Kādā pavisam parastā dienā Elīza sēdēja pie galda un notiesāja rīta brokastu putru. Pēkšņi pie durvīm atskanēja stipra klaudzēšana. Meitene sarāvās kā dzīvnieks un steigšus aplaida skatu apkārt istabai, meklējot bēgšanas izeju, bet durvis spēji atsprāga vaļā un būdiņu piepildīja saldi salkans aromāts. Nācēja bija brīnumskaista sieviete, kuras drēbes mirdzēja zeltā un sudrabā. Elīza nekad neko līdzīgu nebija ne redzējusi, ne saodusi. Svešiniece nāca viņai tieši virsū ar ieplestām rokām. Pirkstos tai mirdzēja krāsaini akmeņi un koši rozā nagi bija garāki kā nesen priedē redzētajam ērgļu tēviņam.
“Manu brīnišķīgo meitiņ!” teica svešā un ierāva apstulbušo Elīzu savās skavās. “Beidzot esmu tevi atradusi! Cik tu esi skaista! Tas noteikti tev ir no manis. Tavs tēvs nekad nebija īpaši glīts. Nu, tad te tevi slēpa no manis, ja? Tagad, kad esi sasniegusi kārtīgu dāmas vecumu, mēs padzīvosim zaļi. Nu, nestāvi taču tā! Kravā aši mantas, braucam prom no šī ūķa!” Kā pa miglu Elīzas acis noskatījās kā viņas niecīgā kaudzīte drēbju, matu suka un dažas grāmatas paklausīgi salec iepriekš neredzētā koferī, kas, paklausīgi sekodams sievietei, ripinājās pa durvīm ārā pagalmā. Tad, sajutusi nagus nedaudz par stipru iespiežamies savā pakausī, Elīza klupšus ievēlās automobiļa aizmugurējā sēdeklī.
Motors rēca kā visniknākais meža dzīvnieks. Tāču atšķirībā no zvēra rūkoņas, mašīnas troksnis bija biedējošs. “Es no tevis iztaisīšu īstu dāmu. Zini, es vadu slavenāko bērnu skaistumkonkursu visā valstī, tavs tēvs droši vien tev neko par to nav stāstījis, skaudīgais velns! Esmu spējīga no jebkura izveidot skatuves zvaigzni, arī no tāda mežonēna kā tu, haha! Nu tas jau tāds jociņš, pasmaidi taču! ”- sieviete smējās ilgi un skanīgi, bet Elīzas ausis šķita kā ar vati piebāztas un galvā dunēja no trokšņa. Paskatījusies aiz muguras, viņa pēdējoreiz redzēja un apmīļoja ar acīm meža ieskauto būdiņu un visiem spēkiem centās savaldīt asaras.
Pēc trim mēnešiem Elīzas mati bija zīdaini blondi un krita gar seju elegantās šķipsnās. Zobi žilbināja smaidā. Augstpapēžu kurpēs tērptās kājas nesa īpašnieci šķietami dabiski vieglā solī. Viņa visu darīja pareizi, klausīja uz vārda kā konkursa šunelis. Elīzas dienas ritēja sēžot grimētāju gaismu apspīdētā krēslā, pamazām sarodot ar pūdera kairinošo aromātu un spīguļiem, kas tika bērti dāsnām riekšavām viņas matos, acīs, uz drēbēm un kurpēm. Reizēm viņai šķita, ka pati ir kļuvusi par vienu vienīgu spīguli, kas atšķirībā no starmešu krāsām varēja atstarot jebkādu toni, kas nepieciešams tās dienas šovam.
“No meža gulbja par princesi” saucās viņas “stāsts”. Elīzas māte ar asarām acīs klāstīja par meitenes sūro likteni, dzīvojot sabrukušā būdā kopā ar alkoholiķi tēvu. Līdz visbeidzot pēc ilgiem meklējumiem māte atradusi savu bērnu nosmulējušos kā ubadzi un paņēmusi savā paspārnē. Tik daudz reižu dzirdējusi šo pastāstu, Elīza ar laiku pieķēra sevi noticot savas mammas beznosacījumu mīlestībai kā patiesajam šī publicitātes cirka iemeslam. Taču ilgas pēc iepriekšējās dzīves upes malā pie mīļā tēta arvien uzdzirkstīja viņas acīs no jauna.
Bija pienācis kārtējais šova priekšvakars. Elīzas kliedzoši rozā tērps karājās uz pakaramā un rādīja meitenei mēli. Viņas mati bija savīti mezglā, lai netraucētu defilēt pa skatuvi, vienlaicīgi vicinot nūjiņas, kuru galā iesietas daudzkrāsainas lentes. Viss bija salikts, uzposts, “uzfrišināts”. Tā patika teikt Elīzas mātei.
Meitene sēdēja pie izgaismotā spoguļa un raudzījās sev acīs. Par laimi, tās nebija mainījušās, joprojām skatienā liesmoja spēcīga uguns, kas nebija nodzēšama ar pūdera kārtām. “Šis būs mans pēdējais priekšnesums priekš viņas. Pēc šova es viņai pateikšu.” Aizdomājusies, Elīza nedzirdēja kā atveras ģērbtuves durvis. “Meit…” viņa izdzirda sakām klusu balsi. Durvīs stāvēja tētis. Viņas tētis! Viņas mīļais tētiņš, tikpat mīļš, lai gan šķita novecojis par kādiem gadiem desmit! “Kā tu mani atradi?” Elīza iekliedzās un skrēja apskaut tēti. “Es tevi meklēju katru dienu, katru minūti, ikkatrā pretimnācējā sejā, ikvienā izskanējušā smieklu trellī. Tad ieraudzīju tavu mīļo seju rotājam bērnu šampūna reklāmas plakātu. No sākuma nespēju noticēt, ka tā patiešām varētu būt tu. Nudien, te nu tu biji manā priekšā. Centos sazināties ar tavu māti, bet veltīgi. Tad nu nācās izplānot ceļu pie tevis bez viņas starpniecības.” “Tēt, cik labi, ka tu esi šeit! Es neiederos, lai cik ļoti mamma to vēlētos. Man ir slikti no šīm smaržām un krāsām, es gribu savu upi un meža āres. Ved mani prom!”
Ejam!
