Katrā valstī vienmēr ir valdījis kāds noteikts “izredzēto” ļaužu pulks. Protams, ka citviet tas atšķiras ar saviem nosaukumiem, nozīmi, uzskatiem, darbību vai lēmumiem, bet tomēr to darbību virziens ir visur līdzīgs. Šoreiz, dārgais lasītāj, es runāšu par mūsu ļaužu mūžīgo jautājumu. Proti, kādēļ latvieši neprot krēslos iesēdināt pareizos valsts vadītājus!
Kā jau zināms, tad Latvju zemes pagātnes stāsti un piedzīvojumi ir visai sūri. Tomēr šobrīd mūsu valsts cenšas zelt, plaukt un kļūt par visskaistāko Dieva radīto nostūrīti uz pasaules. Tikai mūsu zemē ir tik debešķīgi saulrieti un saullēkti, kuri vijas kopā ar agru vasaras rīta miglu. Saule vizuļo un patālākā pļavā ganās govis.. Tikai mūsu zemē latvis ar īstu mīlestību pret savu darbu spēj izaudzēt visgardākos kartupeļus… Tikai mūsu latvju zemē katru gadu stārķi laižas prom pār mūsu galvām un tad atkal atgriežas atpakaļ. Līdzīgi kā arī dzērves, kuras katru rudeni kliedz savas ardievas projām lidojot, taču pēc tam – atkal ir klāt. Taču, ja rodas jautājums: ”Kāpēc „cenšas kļūt“?”, tad atbilde ir gaužam vienkārša:” Tuvojas lielkungu krēslu maiņas svētki!”. Pašos politikas pirmsākumos (1918) šī amata darītāji bija pārliecināti par to, ka latvji spēs korekti vadīt savu valsti un pienācīgi par to pastāvēt. Diemžēl mūsdienās šie kungi vairs nav pienākumu augstumos. Dažubrīd šķiet, ka šiem kungiem „batonu spraušana ausīs“ ir kā lielākais amata uzdevums un pienākums, lai apsolītu šīs zemes ļaudīm to, ko viņi paši nekad nespēs pildīt. Kādēļ tā notiek?
Varbūt jau vaina ir tajā apstākļi, ka, lai ieņemtu šo amatu, nav nepieciešams sasniegt augstāko zināšanu plauktu? Var iztikt vispār bez zināšanām un iemaņām politikas darbā.
Vai mūsu valsts politikā ir iesaistījušies tādi ļaudis, kuri ne visai vēlas atbalstīt mūsu latvju vajadzības un intereses? Vai viņi valsts vajadzību vietā domā par savu labumu? Jā, tā notiek.
Varbūt šī ir tikai mana (kā latvieša) gudrā muldēšana un mūžīgi nosodošais domu gājiens, bet tomēr dažreiz tāds skatījums ir nepieciešams, lai saprastu un izvērtētu to, ka ne vienmēr tas, ko mums sola ir patiess un mūsu uzmanības vērts. Ļaudīm ir jāiemācās izsvērt labu no ļauna.. Ne jau atšķirot eņģeli no bubuļa, bet gan kritiski izvērtējot to, ko uztver mūsu spicās ausis, kuras ir iemācītas klausīties visu par otru latvieti, lai to pēc tam noēstu bez sāls!
Mums ir jāmet prom šis niķis. Ja mūsu ausīm kaut kas nepatīk, tad mēs to nemaz neuzklausām. Varbūt šī arī ir latvieša kļūda, kura tiek pieļauta ietiepības dēļ! Ir jāsaprot, ka katram Latvijā dzīvojošam tautietim ir jāprot ieklausīties un iemācīties saprast mūsu valsts lielkungu amata piešķirtos pienākumus un saprast to, ka tauta ir tā, kura lemj par savu nākotni. Šajos “Lielkungu krēslu maiņas svētkos” (jeb vēlēšanās) izlemsies lietas par kurām vēstures grāmatās tiks rakstīts par Latviju.
Būsim vienoti un apsolīsimies viens otram palīdzēt izprast šo mūsdienās tik sarežģīto politikas rēbusu! Apņemsimies nenosodīt, nepakļauties tukšiem solījumiem un nepatiesai harizmai! Atcerēsimies to, ka, lai arī meliem ir īsas kājas, taču ar to pietiek, lai šie kungi tieši tik īsā laikā sprīdī nonāktu tur, kur viņi vēlas nokļūt nesakot taisnību…
Tas ir briesmīgi. Tik komplicēts ir šis politikas mūžīgais jautājums.
