Jau pagājis vairāk nekā mēnesis, kopš krāšņi nosvinējām savas valsts – Latvijas simto dzimšanas dienu un vēlējām tai plaukt un zaļot vēl vismaz simts gadus. Pirmajā simtgadē liktenis mūsu tautu nav saudzējis. Piedzīvojām 50 okupācijas gadus, divas reizes vienā gadsimtā kļuvām par neatkarīgu valsti.
Tomēr valsts nav kaut kas abstrakts, pats par sevi pastāvošs. Valsts – tie ir cilvēki, kuri veido tās pilsoņu un iedzīvotāju kopu un nosaka, kāda šī valsts ir un būs.
Pirms simts gadiem mūsu tēvu tēvi – drosmīgi, patriotiski, godīgi cilvēki par asins cenu, neiedomājamās grūtības izcīnīja dārgāko, kas latviešiem jebkad ir piederējis – savu neatkarīgo valsti. Sekoja vairāk nekā 20 gadu, kuros sūrā un neatlaidīgā darbā šī paaudze no drupām uzbūvēja valsti, kura kļuva par vienu no attīstītākajām zemēm Eiropā. Jā, ne visi dzīvoja pārtikuši. Sociālā aizsardzība nebija tāda, kāda tā ir šodien vecajās demokrātijās. Tomēr arī citās Eiropas zemēs toreiz valdīja daudz lielāka nevienlīdzība nekā šodien. Var visādi vērtēt 1934. gada 15. maiju, var pārmest Ulmanim autoritārismu, tomēr, vērtējot to laiku kontekstā, Latvija bija brīva zeme. Represijas, kādas piedzīvoja daudzas Eiropas valstis, Ulmaņa Latvijai nebija pazīstamas. Neviens nevarēs apgalvot, ka Ulmanis vai toreizējā Latvijas valdība, būtu izmantojusi savu varu, lai apzagtu valsti un tautu, un tikai uzkrātu privātas bagātības. Protams, kā vienmēr un visur, arī tajā Latvijā bija blēži. Tomēr negodīgums, šķiet, toreiz nebija pārāk izplatīts. Valsts labā strādāja visa sabiedrība no lauciniekiem līdz valsts vadībai. Lielā cieņā bija zināšanas. Izglītība bija nodrošināta augstā līmenī, skolu beidzēji bija inteliģenti un izglītoti cilvēki.
Pirmskara Latviju visādos aspektos var nosaukt par izdevušos, savam laikam ļoti attīstītu valsti. To uzbūvēja strādīga, inteliģenta, godīga un savu valsti mīloša sabiedrība pēc sava „ģīmja un līdzības”.
Nelaime, kas sekoja, bija viena no lielākajām 20. gadsimta traģēdijām. Tā bija okupācija ar sekojošo genocīdu, kuru laikā tika izšauts, izkauts un uz Sibīriju izvests nācijas zieds. Daļai izdevās laicīgi aizbēgt uz Rietumiem, bet liela daļa nācijas elites gāja bojā. Sekoja pieci kara gadi ar divām okupācijām un atkārtotām represijām pēc kara. Lai arī tā bija mazāka uzkrītoša nekā deportācijas, labāko un godīgāko latviešu iznīcināšana turpinājās visus okupācijas gadus. Čeka novēroja un centās neitralizēt katru, kurš savā sirdī nesa brīvās Latvijas garu vai atmiņas par to. Šie cilvēki tika mērdēti soda nometnēs, pataisīti par „dārzeņiem“ psihiatriskajās slimnīcās. Tika izveidots plašs „stukaču“ tīkls, lai atklātu tos, kuru apziņa vēl pilnībā nebija aizmiglojusies. Tos, kuri zināja vai nojauta, ka PSRS ir Ļaunuma impērija un nevis darbaļaužu paradīze.
Klāt nāca kolonistu iepludināšana milzīgos tempos, kura atšķaidīja represiju rezultātā jau tā noplicināto Latvijas tautu. Tas bija milzu eksperiments, kura rezultātā vajadzēja izglītotu, godīgu un strādīgu tautu pārvērst sovoka izstrādājumā – padomju tautā.
Vai eksperiments izdevās? Mani interesēja, kā notikušo vērtē tautieši šodien. Tāpēc šo jautājumu uzdevu lietotājiem vairākos sociālos tīklos un saņēmu interesantas, bet arī pretējas atbildes.
Ne mazums respondentu uzskatīja, ka eksperiments ir izdevies:
Eksperiments lielā mērā izdevies. 50 gados nomainījās divas paaudzes, kuras ir kroplīgās padomju dzīves produkti. Nenosaluši asni, protams, saglabājās. Sliktākais ir tas, ka militāro un civilo okupantu pēcteči plaukst un zeļ, sevišķi Rīgā. Varbūt arī Daugavpilī un Liepājā. Rīgā dominē krievu valoda. /Zaiga Grinberga, FB/
Ļoti lielā mērā ir izdevies, jo trakākās sekas atražojas pašas Latvijas pamatnācijas domāšanā, Stokholmas sindromā, pasaules realitātes neapzināšanā un pasaules vadošo valstu viedoklī par Latviju. /Harijs Tomasevskis, FB/
Sekas ir jūtamas uz katra stūra. It sevišķi Rīgā un tās pārkrievotākajos rajonos. Netīrība, bardaks, treniņbiksēs tērpti „gopņiki“, kas pavisam atklāti dzerstās publiskās vietās. Aizbraucam tepat uz Mārupi un esam nokļuvuši, it kā pavisam citā valstī. Viss sakopts un skaists. Vai tas bruģītis, vai asfalts. Mauriņš kopts un nopļauts, grāvji taisni un arī appļauti. Nekur nekādas drazas nemētājas. Kāds teiks – tas jau biezo rajons, bet vai Rīga ir kāda nabagmāja? Problēma ir galvās un mentalitātē. Rīgā padomju laiki vēl nav beigušies. Tās ir tikai dažas, acīmredzamas lietas, ko nevar nepamanīt, nerunājot par to, kas darās cilvēku galvās. Sabiedrība pamatos eksistē un vadās no paaudzēs iedibinātām tradīcijām un vērtībām, nododot tās no paaudzes paaudzē, vispirms jau ģimenes ietvaros. Labās tradīcijas tika iznīdētas, pirmkārt jau fiziski iznīcinot šo tradīciju iedibinātājus un nesējus. Otrkārt – atņemot cilvēkiem viņu darba augļus, privātīpašumu, biznesu, kā arī iznīcinot ticību, gan reliģiskā, gan pavisam praktiskā izpratnē, kā ticību nākotnei, perspektīvai, iespējai jebkad redzēt ārzemes, brīvi izteikties, izturēties un izpausties. Pavisam elementāras lietas, kas mums liekas tik ikdienišķas, ka mēs jau par tām nemaz neaizdomājamies, toreiz bija aizliegtas vai nebija pieejamas. Bet cilvēks ir maita, pierod pie visa – kā teica viens krievu klasiķis. Pierada arī pie zagšanas, deficīta, blatiem, piečurātām kāpņu telpām, avīzes tualetes papīra vietā un daudziem citiem „labumiem”. Te nu ir tas cilvēks – zaglīgs, divkosīgs, pret priekšniekiem pazemīgs, bet pret padotajiem – netaisnīgs un riebīgs. Neprincipiāls komformists, kas pirmkārt domā tikai pats par sevi. /Uldis Pārstrauts, FB/
Ingrīda Šmite Facebook izstāstīja savu pieredzi, kā viņa, Daugavpilī dzīvojot, savā jaunībā patiešām bija noticējusi padomju propagandai un tikai Atmoda viņai atvērusi acis uz patiesību:
Izdevās. Es biju izcils produkts – biju aktīva pioniere, par izciliem darbiem biju pat Artekā. Biju komjauniete, un tikai sava superapzinīguma dēļ – burtiski 5 minūtes pirms – 1985.gada nogalē knapi neiestājos partijā. Vecāki neko daudz nestāstīja, baidījās, un es biju izcils produkts – par Lieldienām sprausloju, Ziemassvētkus svinēt negribēju, atzinu tikai Jauno gadu. Biju patriotiska izcilniece, kura ar laiku varēja nokļūt savā Daugavpilī līdz pat augstam amatam. Stāsts, kā es neiestājos sava superapzinīguma dēļ partijā, ir amizants un skumjš. 1985. gada nogalē gatavojos iet dekrētā ar otro bērniņu, toreiz manā darbavietā, rajona avīzē, Rajona kompartijas funkcionāri teica, ka esmu gatava kļūt par partijas biedru. „Kā?!! Lai kļūtu par partijas biedru, vajadzīgs īsts uzdevums!“, es teicu. Argumentu, ka bērniņa dzemdēšana arī ir svarīgs uzdevums, es nepieņēmu. „Man vajadzīgs īsts uzdevums!“, teicu un paceltu galvu devos garajā atvaļinājumā. 1986. gada janvārī piedzima meita, 1987. gada jūnijā trešais dēls, vārot viņiem putru to piededzināju, jo pār plecu skatījos pa TV LTF dibināšanas kongresu. Darbā atgriezos jau esot pilnīgi citās vēsmās un citā noskaņojumā.
Arī Baiba Bicēna norāda uz spēcīgo propagandas ietekmi okupācijas laikā, kad īstā vēsturiskā patiesība daudziem nebija pieejama:
Ja mājās bija tikai sešdesmitajos un septiņdesmitajos izdotās grāmatas, ja vēsture tika apgūta tikai no tā laika skolas grāmatām, ja kino un TV masveidā rādīja filmas par varonīgajiem partizāniem un „Lielā Tēvijas kara“ varoņiem, ja par izsūtīšanām un represijām nerunāja par virtuvē, ja tika abonēta gan „Cīņa“, gan „Jaunatne“, tad kādā Rīgas dzīvoklī auga gandrīz komunistēns. Labi, ka sākas „perestroika“, un tad jau bija iespējams izlasīt, ka ne viss ir tā, kā stāstīts agrāk. Tautas frontes un LNNK kongresi, viņu avīzes parādīja, ka tik daudz kas ir slēpts! /Baiba Bicēna, FB/
Pretēja aina veidojas portālā draugiem.lv izlasīju kādas represētas latvietes atmiņās no izsūtījuma laikiem un viņas vērtējumu par PSRS atstāto iespaidu uz cilvēkiem:
Domāju, ka eksperiments ir izdevies. Mēs latvieši, kad nonācām KRIEVIJĀ, tur tālumā aiz Urāliem, jau dzīvoja īsta padomju tauta. Mēs, no savām dzimtajām mājām un saimniecībām vardarbīgi izrauti – tādi nebijām. Atšķirība bija milzīga. Mēs neko svešu ņemt nemācējām, kā to darīja vietējie, lai arī bijām badā un trūkumā. Viņi brīnījās, kāpēc mēs neņemam to kartupelīti no lauka un nepaslēpjam kabatā, kāpēc to graudu saujiņu aiz zābaka stulma neaizberam. Kā viņiem tas bija pierasts un arī mūs mācīja: „Što ņe privjazano – to naše“(Kas nav piesiets, tas ir mūsu), Ar gadiem arī kļuvām drosmīgāki, lai nenomirtu no bada. Lai gan nāve jau nav briesmīga – visbriesmīgākais ir bads – tāds tur kā lozungs valdīja. Daudz ko arī no viņiem jau īstajiem padomju pilsoņiem tā arī neiemācījāmies Joprojām bijām čakli un apzinīgi darbā. Tā slinkot darba laikā tā arī neiemācījāmies. /Aina Sakne (Baldiņa), draugiem.lv/
Dažās atbildēs cilvēki pauž pesimistisku viedokli un uzskata, ka eksperiments ir izdevies:
Eksperiments ir izdevies pilnībā! Mūsu nabaga tautieši ar lielu kupri uz muguras lūr dažu kungu mutēs, ko tie teiks! Vācietis verdzību mūsu tautai ieaudzināja, bet krievu komunisti, pēc laiciņa, to atjaunoja. Pašreiz izskatās, ka uz ilgu laiku. Cik tomēr lielas bailes ir iedzītas tautai ar vārdu „partija“. Un cik veikli to prot izmantot daži afēristi savā labā. Vienu vārdu sakot, – lielo iespēju zeme dažiem afēristiem, izmantojot nozombētās tautas atbalstu. /Alnis Eihe, FB/
Domāju, ka eksperiments nav beidzies, jo pārāk daudz veco komunistu varas tuvumā, plus vēl stukači, kuri drīz taps publiskoti un tie, kuri no maisiem izņemti un par kuriem neuzzināsim. /oskars, TW/
Citi respondenti norāda, ka tas nemaz nav bijis eksperiments, bet apzināta tautas identitātes iznīcināšana.
Nedomāju, ka tas bija eksperiments – drīzāk jau pārbaudīta tautas identitātes iznīcināšanas metode, kas daļēji ir bijusi veiksmīga. Bērnībā piedzīvoju okupāciju, trimdā iespēju robežās sekoju padomju varas ļaunprātībai. Atdzimšana, ko veicinās tauta Latvijā, prasīs vēl gadus. /Zigrida Daskevica, TW/
Tas NEBIJA eksperiments! To Krievija ir darījusi kopš Maskavijas kņazistes izveidošanās laikiem, un neatkarīgi no tā, kas ir valsts galva, šī tendence tika realizēta visā tās pārvaldības teritorijā ne vienu vien gadsimtu. Tādejādi ieradums pārvērtās bez maz vai par iedzimtu īpatnību (kā slimība jeb patogēna hromosoma), izplatījās visiem cilvēkiem, kuru teritoriju kontrolēja Maskavija. vai izdevās realizēt Latvijā – gandrīz jā vēl pietrūka kādi 70 gadi. Par to realizāciju un to ka pietrūka vēl aptuveni 70 gadi, pie tāda secinājuma nonācu, kad 2017. gadā apmeklēju Ukrainu, salīdzināju to Ukrainas daļu, kuru Maskavija bija okupējusi pēc 1940. gada un kuru tā bija izslaucījusi kopš 1917. gada. /Aldis Jordans, FB/
Interesants šajā sakarā ir trimdā dzimušā tautieša stāsts par pārdomām, kuras viņam radījušas sarunas ar leģendāro Andreju Krastiņu:
Nekāds sapnis par HomoSovietikus radīšanas te nebija. Bet pataisīt Latviju par Maskavas guberņu gandrīz izdevās. Iznīcināt latviskumu bija paņēmiens, ar ko cerēja pārņemt mūsu ostas un visu citu, kas te Maskavai likās vēlams piesavināties. Diemžēl, ar to pārkrievošanu palīdzēja mūsu pašu latvieši. Komunisms vai sociālisms tur nekādu reālu lomu nespēlēja. Drīzāk personiskās ambīcijas bija noteicošais. Sociālisms vai komunisms bija šķidrs aizsegs kolaborācijai. Tie, kuri kādreiz tiecās pēc varas okupētajā Latvijā, glumi pārslīdēja uz jauno vilcienu, un centās sagrābt varu.
Bet aiz sevis šie kolaboranti atstāja briesmīgu, pašradītu, postu. Personiskā ambīcija, ne ideoloģija, bija cēlonis postam, par kuru mēs šodien tā sūrojamies. Ja prasām vai sovjetizācija mūsu tautu ir neatgriezeniski mainījusi, tad mēs meklējam atbildi, kura nav atrodama. Sovjetizācija nebija tā, kas ir saindējusi latviešus, bet mūsu bāleliņu tiekšanās pēc varas – vienalga zem kāda režīma vai ideoloģijas. Un ar to nekas līdz šim nav mainījies.
Atzīšos, ka šis formulējums pieder citam. Es taču uzaugu dīķa otrā malā, un varēju saprast lietas, tās redzēdams no turienes. Kad satiku šo cilvēku pie sevis, Kanādā, lietu pārrunājām daudz. Es argumentēju no savas idejiskās pozīcijas, jo Latvijā nekad nebiju bijis, un viņš pamatojoties uz tiešas dzīves pieredzes. Manas idejas bija no gaisa grābtas, bet Andrejs uz savas ādas bija baudījis, kāda ir reālā dzīve Latvijā. Interesanta nianse tanī, ko Andrejs man teica, parādījās, kad es prasīju, vai viņš jūt naidu pret krieviem. Viņš man atbildēja: „Es ienīstu komunistus!“
Tikai ar laiku, sapratu ko viņš man bija teicis. Proti, mēs paši esam mūsu tautas nodevēji, Latvijas grāvēji. Mēs paši esam savi ienaidnieki. Bet mēs slēpjamies ideoloģiskos dūmos un miglā, un graujam Latviju, bet vainojam citus. Man tik dikti trūkst šis cilvēks, jo nomira pirms viņš spēja izcīnīt līdz galam to tuvcīņu, kuru viņš iesāka, lai atgūtu mūsu neatkarību. Paldies man jāsaka Andrejam Krastiņam! Lai viņam vieglas viņa dzimtenes smiltis! /Robert Dambergs, FB/
Vairākās atbildēs pavīd atziņa, ka arī vēlēšanu rezultāti, sabiedrības attieksme pret valsti un varu vēl šodien ir saistīti ar šo PSRS veikto „smadzeņu skalošanu“:
Diemžēl eksperiments ir izdevies. Vēlēšanu rezultāti daiļrunīgi parāda mūsu bāleliņu intelektuālo degradāciju. /Juris Legzdiņš, FB/
Diemžēl zināmā mērā, jā. Valdības attieksme pret tautu un tautas attieksmē pret valsti – svešie. Ir pierasts noliekt galvu un izlikties neredzam, nedzirdam. Saraust un apmānīt, nohaltūrēt un neuzņemties atbildību. Bet kodols ir saglabājies, galvenais, lai tas neiztrun. /Iveta Indriksone, TW/
Pašcieņas tautai ir atlicis gaužām maz. Pierādījums – esam gatavi atdāvināt pilsonību ikvienam, kurš, uz naturalizācijas laiku iemācās dažus vārdus latviski. Mana dzimta PSRS laikos nesa sapni par latviešu Latviju, kur neatkarība būtu instruments, nevis . /Kaspars, TW/
Eksperiments ir lielā mērā izdevies. Labi, uzķeršanos uz Zīgerista banāniem varētu vēl norakstīt uz pirmo pēcpadomju skurbumu. Bet tie nebeidzamie jaunas mesijas meklējumi un kāpšana un kāpšana uz jauniem grābekļiem vai katrās vēlēšanās. Tā ienaidnieku meklēšana un ticība no gaisa sagrābstītiem solījumiem. Par to ienaidnieku meklēšanu: bēdīgi, lai arī psiholoģiski interesanti, vērot it kā par pilnu ņemamu ļaužu viedokli, kuri pirms vēlēšanām gandrīz vai ar neadekvāti trīsstāvīgiem apzīmējumiem lamāja ZZS, Vienotību un NA. Ir pagājis tikai mēnesis, Tie paši personāži ir šos trīs aizmirsuši, bet toties sākti mazgāt jaunie personāži. Mēs nevaram dzīvot bez ienaidniekiem, mums trūkst asiņu, laba ziņa presē ir tikai slikta ziņa un te nedaudz pie vainas ir arī ir prese, kurai tomēr būtu jāievēro savas ētikas normas. /Andrejs Svilāns, FB/
Gaidīt vienu vienkāršu risinājumu visām sarežģītajām valsts dzīves problēmām un mesiju, kas beidzot atnāks un šo risinājumu ieviesīs, kā redzams, nav izteiktāk raksturīgs tieši Latvijas „vienkāršajai tautai“ kā citām tautām, teiksim, britu, franču vai vācu. Tieksme uztvert brīvību kā pašsaprotamu un neatgriezeniski garantētu, tāpat arī citus pozitīvos sasniegumus, arī ir diezgan universāla. Tas, kas varētu būt daļēji padomju okupācijas veiksmes stāsts, ir mūsu tieksme meklēt vainīgos, domāt, ko pirms 20 gadiem vajadzēja izdarīt citādāk, lai dzīve šodien būtu labāka, un nemeklēt risinājumus, ko var īstenot šodien, lai dzīve būtu labāka rīt un parīt. /Krišjānis Liepiņš, FB/
Tomēr Egils Zirnis Facebook uzskata, ka pie vēlēšanu rezultāta jāvaino vispārējās vēlēšanu tiesības. Uzskats, kurš savā būtībā sasaucas ar V. Čērčilam piedēvēto citātu, ka labākais arguments pret demokrātiju esot piecu minūšu gara saruna ar vidējo vēlētāju:
Problēma nav godīgos vai negodīgos cilvēkos, problēma ir vispārējās vēlēšanu tiesībās. Kamēr divu grūtgalvīšu balsīm būs lielāks svars nekā viena profesora balsij, neko pārāk labu no vēlēšanām nevajag gaidīt un arī brīnīties par to, kāpēc politiķu kvalitāte kopš Atmodas tikai krītas, nevajadzētu.
Cilvēki viegli ļaujas ievilkt sevi dažādu vēstures problēmu risināšanā, pavisam aizmirstot par to, ka svarīgi ir domāt par valsts attīstību šodien, norāda Valdis Krauklis Facebook:
Eksperiments, protams, ir izdevies. Palikuši tikai daudzi neatbildēti jautājumi. Kurš un kā interesēs šo eksperimentu veica? Bet „sovakiem“ jau tas neinteresē – noskatās kārtējās varas veidotu „vēsturisku“ spēlfilmu, un visiem „pareizais“ viedoklis ieprogrammēts! Kāpēc 100 gados neviens nevar uzņemt pilnvērtīgu dokumentālo filmu par notikumiem Latvijā un ap to laikā no 1905. gada līdz 1922. gadam? Par Ulmani, Balodi, Kalpaku, Zemitānu, Stučku, Bermontu? Varbūt negrib? Katru dienu kāds neaizmirst pieminēt 1937., 1940., 1941., 1945. gadu un drausmīgos pēckara laikus. Un nabaga „sovaki“ ātri sadalās divos bariņos un metas verbālā cīņā par tēvu un vectēvu problēmām, aizmirstot, ka jārisina savējās – un šodien!
Tomēr daļā atbilžu cilvēki norāda, ka lai arī eksperiments bija veiksmīgs, tad tomēr iecerētais okupācijas varai neizdevās pilnībā:
Izdevās gan. Ja godīgi, nebija jau iespēju neizdoties pie visiem augstākminētajiem apstākļiem. It īpaši, ja runā par vidējo parasto iedzīvotāju. Manuprāt, mēs pēdējā brīdī paspējām „nolēkt“ no šī murga, jo vēl viena vai divas paaudzes un nekas vairs nebūtu. Nav jau tā, ka viss vienā brīdi mainīsies. Ar laiku un lēnam, bet jaunieši ir patiešām forši, ar šo problēmu nesaindētiem prātiem. /Ingvilda Zālīte, FB/
Smadzeņu un uzņēmīguma noplicināšanai, protams, bija būtiskas sekas, īstermiņā. Pēc tam domāju, ka tas palīdzēja attīstīt izdzīvošanas spējas un pretestību. Ne velti Rietumi skatās uz Igauniju un arī Latviju kā spējīgus redzēt cauri Kremļa gājieniem, uz ko Rietumu ļaudis ir akli. /Agate Luse, TW/
Savukārt Veiko Spolītis un Dainis Cipulis norāda, ka no okupācijas posta latviešu tauta varbūt varētu atkopties, tikai tam nepieciešams laiks:
Stratēģiski padomju eksperiments izgāzās, bet mums ir pulka padomju cilvēku, kuri runā latviski, krieviski un citās mēlēs. Ar valsti – auklīti ir kā ar ķēdē piebarotu suni, tas vēlas atpakaļ pie ķēdes. Vajadzīga paaudžu maiņa un izglītība. Tas ir risinājums. /Veiko Spolītis, TW/
Piekrītu uzstādījumam par eksperimentu. Krievijas impērijas laikā tika pakļautas teritorijas, taču līdz pat rusifikācijas sākumam 19.gs. 80. iejaukšanās Baltijas, domāta Kurzeme, Zemgale, Vidzeme un Igaunija, nebija tik būtiska. Tas tiešām bija eksperiments, kurš par visiem 100% nenostrādāja. 50 gadu bija par maz. Taču posts ir nodarīts milzīgs, vai izdosies atveseļoties? Laiks rādīs! /Dainis Cipulis, FB/
Runājot par Latviju kopumā – nē, bet par ļaudīm – daļēji jā. Palūkojieties sociālajos tīklos – draugiem.lv, Facebook un citos – pilns ar mazohistiem, kuri jūsmo par sovoka laikiem, un pagātnes paliekām. Tas arī ir čekas izstrādājums. Neraugoties uz to – ticu, ka Latvijai viss būs kārtībā. /Selenija, TW/
Nevaru pieņemt domu, ka kaut ko var izdarīt ar tautu (izņemot fizisku iznīcināšanu) – tā nav „viendabīga masa“, kuru var mīcīt pēc sava prāta. Vienmēr ir bijuši domājoši, gudri un drosmīgi cilvēki, kuru viedokli un uzskatus neveido pastāvošās iekārtas ideoloģija. Kultūra ir dzīva! /Inaara, TW/
Dažu atbilžu autori ir pārliecināti, ka eksperiments tomēr nav bijis veiksmīgs:
Es uzskatu, ka tauta kopumā uz pasaules fona ir gana gudra, strādīga, uzņēmīga. Ļaunākais, kas saglabājies no okupācijas gadiem, ir nespēja cienīt nevienu, kurš atrodas varas pozīcijā, ieštancēšanās no valsts, daļēji arī no armijas, piemēram, ar pret NATO noskaņojumu. Salīdzinājumam: Anglijā tauta ar uguņošanu par godu no uzspridzināšanas izglābtajam Parlamentam jau gadu vecam bērnam māca: ”Redzi šīs uguntiņas un apzinies, ka tā ir MŪSU valsts, MŪSU parlaments, MŪSU Karaliene!” /Anda Kaupe, TW/
Ja tas būtu izdevies, mēs šodien būtu bez savas Latvijas! /Normunds Medens, TW/
Tomēr ne. Ogles vēl gail! /Jānis Puķīte, TW/
Interesanta saruna ar pozitīvu secinājumu veidojās divām draugiem.lv portāla dalībniecēm:
Vērtējot kopumā, manuprāt, šis, ar tālredzīgu aprēķinu veiktais „eksperiments“, ir jāatzīst par izdevušos, diemžēl. /Dzintra Žīgure, draugiem.lv/
Uz šo komentāru Daina Cine atbildēja: „Ja vērtē pēc komentāriem Draugos, tad izdevies par 100+%,bet reālajā dzīvē nav tik bēdīgi. Izturēsim!“
Izturēsim un mums izdosies – vai tas ir šo atbilžu kopsavilkums?
Vai tomēr dominē noskaņa, ka padomju tautas veidošanas eksperiments ir izdevies? Tik negatīvi domāt negribētos – vienas atbildes autors izteicās, ka „asni vēl ir dzīvi“. Man arī gribētos tā domāt, īpaši, kad nākas runāt ar daudziem izglītotiem, gudriem, talantīgiem jauniešiem. Mūsu jaunā paaudze vieš cerības. Lai arī ir pavisam pretēji piemēri, kur rokas nolaižas un šķiet, ka nākas runāt ar sienu.
Kā saprast, kāda ir šodienas Latvijas sabiedrība? Manuprāt, atbilde meklējama raksta sākumā izteiktajā atziņā, ka valsti veido tās pilsoņu un iedzīvotāju kopums pēc „sava ģīmja un līdzības“. Vislabāk to atspoguļo tās ievēlētais parlaments un valsts vadība. Tas ir mūsu spogulis. Ja esam apmierināti ar valdību un vadību, tātad ar sabiedrību kopumā viss ir kārtībā. Ja attēls rādās greizs, tad jāsaprot, ka iemesls meklējams mūsos pašos – pašu negodīgumā, bailībā, pielīšanā, pašlabuma meklēšanā un jā – arī muļķībā. Par cik gudru var uzskatīt sabiedrību, kura ir spējīga atdot tik daudz balsis par partijām – viendienītēm, kuru deputātu kandidātu saraksts ir pilns ar cilvēkiem, kuri nekad nekur iepriekš neko sabiedrības labā nav darījuši? Par dīvainiem personāžiem ar vēl dīvainākiem finansējuma avotiem? Mēs nevēlamies no budžeta dot partijām līdzekļus darbam, bet mierīgi noskatāmies kā deputāti kvotās sadala 20 miljonus budžeta naudas! Vai tas nav dīvaini? Vai ir jābrīnās, ka valstī daudz ko nosaka neprofesionāli, negodīgi pašlabuma rausēji vai pēc dotībām un izglītības līmeņa nepiemērotas personas.
Ja vēlētāji ir lētticīgi un nesaprot, ka par velti siers ir tikai peļu slazdā. Arī tur tas par velti ir tikai otrajai pelei. Kamēr sabiedrība kopumā nesāks domāt un izmantot veselo saprātu, lai atšķirtu graudus no pelavām, tikmēr jautājums par valsts nākamās simtgades sasniegšanu paliks atvērts. Viss ir atkarīgs no mums pašiem – vai mēs ļausim sevi iesaistīt Kremļa projektā, palikt par sabiedrību ar padomju cilvēkiem raksturīgu domāšanu jeb tomēr spēsim atstāt Ļaunuma impērijas mantojumu, tās aizspriedumus, greizos uzskatus par pasauli un mūsu vietu tajā, iepriekšējā gadu simtā. Ja tas izdosies, tad valsts divsimtgadi svinēsim kā mūsdienīga, veiksmīga, gudra, atvērta sabiedrība valstī, kuru sauksim par izdevušos!
Foto: Zigurds Zaķis
