Mums nevajag nekādas robežas. Jo katram pieder neizsmeļama saimniecība ar govīm, aitām, vistām un cūkām. Mums nevajag nevēlamus ieteikumus. Jo mums katram ir mamma, kas prot adīt zeķes, tētis, kurš ceļ māju un zirgs, kas velk mantu. Mums nevajag piedāvājumus. Jo katram pieder lauks, kur aug kartupeļi, bietes, sīpoli, rutki un makaroni kokos. Mums nevajag ierosinājumus. Jo mums katram ir kaimiņš, kurš piedāvā labu darījumu – mainot kazu, var dabūt divus kilogramus kartupeļu. Mums nevajag ierobežojumus. Jo mums ir brīva griba iet un nobendēt kaimiņu, kurš nozaga mums kazu. Mums nevajag palīdzību. Jo katram pieder mežs un seši vergi, kas mežu nocērt un iekurina plīti. Mums nevajag padomus. Jo katram saimniecībā ir zintniece, kurai visādi triki ārstēšanā. Ziemā jāierauj kāds graķītis, Lieldienās jānoper ar pūpoliem, Jāņos jāierauj cita veida graķītis… Mums nevajag norādes. Orientējamies labi kā uz kartes tā dabā, iejūdzam suni ragaviņās un braucam. Mums nevajag informāciju. Mājās ir putekļaini plaukti pilni ar gadsimtu grāmatām. Mums nevajag likumu. Jo, ja nav likuma, tad mēs neko nepārkāpjam. Mums nevajag pārvaldes formu. Jo varu spējam īstenot paši un vienmēr zinām labāk.
Naudas vienmēr pietiek, ēst ir daudz ko, visi visu māk un dara, visi ir labsirdīgi, vienlīdzīgi, visiem ir laba griba, neviens citu nekrāpj, nenosoda un neviens nekaro. Nav par ko sūdzēties, nav ko pārmest, nav ko mainīt. Mēs esam labzemē – neko pielikt, neko atņemt.
Nevajag iet vēlēt, jo mums vispār neko nevajag, mums viss jau ir. Un ar to mēs esam apmierināti, pateicīgi un dzīvojam labzemē tikmēr, kamēr mums tā pieder.
Christer fotogrāfija “Päror” ir licencēta saskaņā ar CC BY 2.0
