Piedāvājam interviju ar žurnālisti, mūsu autori un vienkārši talantīgu cilvēku – Ilzi Brinkmani

Kāds bijis garais pandēmijas pašizolācijas laiks?

Ilze Brinkmane: Tas licis uz visu paskatīties attālināti, atņēmis iespējas, ierobežojis, radījis neziņu, bet pie visa arī pierod. Nācās meklēt veidu, kā ar to samierināties, lai pārdzīvotu. Retāk varēja tikties ar draugiem, bet satuvināja ar vistuvākajiem. Manuprāt, visgrūtāk bija jaunākajai paaudzei un gados vecākajiem ģimenes locekļiem. Kā tagad atklāj mans dēls (21 gads), šis laiks bijis depresīvs, jo liedza būt daudzos notikumos, kopā ar vienaudžiem. Vecāka gadagājuma cilvēki pārdzīvoja vientulību, bet centos viņus uzmundrināt, doties pastaigās, arī sportot (nūjot pa mežu).

Kā šis laika periods iespaidoja radošo darbu?

I.B.: Radošajā darbā tas atņēma iespēju tikties un sarunāties ar cilvēkiem klātienē, piedalīties pasākumos, bet apguvu iemaņas sazināties attālināti, piemēram, zūmā (Zoom), tāpat attālināti iesaistīties konferencēs u.tml.

Kādas ir šodienas atziņas par šo laiku?

I.B.: Smagākā atziņa, ka darba devēji primāri izvirzīja savas biznesa intereses, samazinot darba slodzi un tādejādi atalgojumu. Tāpat valdība nebija gatava krīzes situācijai. Lēmumu pieņēmēji vēlreiz atklāja neprasmi un nevēlēšanos uzklausīt zinātniekus, jomas ekspertus. Salīdzinoši ne tik smaga atziņa, ka to pārdzīvojām.

Pandēmija sakrita ar jaunu papildus darba uzsākšanu, kas radīja zināmu stresu, taču arī gandarījumu, ka veiksmīgi apguvu un rakstīju par pilnīgi jaunu tematiku – medicīnu, tai skaitā jautājumus par Covid-19.

Ko būtisku pandēmija iztraucēja?

I.B.: Pandēmija traucēja pilnvērtīgi baudīt kultūras pasākumus, satikties ar cilvēkiem, ar kuriem būtu gribējusi tikties.

Pandēmijas periods vēl vairāk atklāja cilvēku dažādo pasaules uztveri, reizēm neizpratni, ka tomēr tik daudzi netic zinātnei, jomas ekspertiem, bet domas un prātus var ietekmēt pat absurdi apgalvojumi.

Kā dzīvosim tālāk?

I.B.: Nekad nevar iekāpt vienā upē divreiz, tāpat nekad pilnībā neatgriezīsimies pirmspandēmijas sliedēs. Iegūta atziņa, ka preses konferences, darbs u.tml. ļoti sekmīgi var notikt arī attālināti un tādā veidā lieliski ietaupās laiks, enerģija un finansiālie līdzekļi, atrodoties ceļā.

Vai Ukrainas karš psiholoģiski bija kā pandēmijas pagarinājums?

I.B.: Karš Ukrainā līdzīgi kā Covid-19 pandēmija visvairāk ietekmējis psiholoģiski un diemžēl arī finansiāli. Karš ietekmēs vasarā, rudenī, ziemā un visticamāk arī pavasarī, jo nekas neliecina, ka tas drīz beigsies. Karš darbu jau ir ietekmējis, jo darba devējs, aizbildinoties ar visa veida sadārdzinājumiem, veica kadru optimizāciju.

Kādas ir galvenās šībrīža atziņas?

I.B.: Viena no šā grūtā laika kopīgajām atziņām, manuprāt, varētu būt, ka tagadni veido cilvēku spēja domāt, analizēt un rīcība, kas pasargātu ne tikai sevi, bet arī tuvākos un visu pasauli no iznīcības.Tālāk jāuzvar labajam un veselajam saprātam. Latvijā ir atbaidoši skaitļi, cik daudzi slimo ar depresiju, atkarībām, jo dzīvo zem nabadzības līmeņa, neredz perspektīvu nākotnē, taču cilvēki ir gatavi palīdzēt, ja kādam ir vēl grūtāk, piemēram, visu atņēmis karš. Jācer, ka pārsvaru gūs vispusīgi izglītoti, ar empātijas spējām  un emocionālo inteliģenci apveltīti cilvēki, kas, neskatoties uz visām grūtībām, sekmēs valsts attīstību. Tad Latvija un mēs būsim.