Nenovērtētais pakts

Eiropa Literārā publicistika Sleja Vēsture

Neapmierināts Joahims fon Ribentrops (Joachim von Ribbentrop) izbrauca no savas vasaras rezidences Fušlas pilī (Schloss Fuschl) Zalcburgas apkārtnē, lai dotos uz Maskavu parakstīt līgumu ar PSRS. Par visiem līguma punktiem abu valstu pārstāvji bija vienojušies iepriekšējās dienās. Pēc tam, kad britu-franču delegācija, neko nepanākusi, aizbrauca no Maskavas, pakta noslēgšanu vairs nekas neapdraudēja. Fon Ribentropaprāt uz parakstīšanu būtu jādodas Hitlera iemīļotajam juristam, Reiha ministram bez portfeļa Hansam Frankam (Hans Frank). Bet Staļins pieprasīja viņa, fon Ribentropa personīgu ierašanos, lai pārrunātu atsevišķas līguma detaļas.

Tā Vācijas ārlietu ministrs bija spiests doties apgrūtinošajā ceļojumā un 1939. gada 22. augustā nosēdās Maskavas lidostā. Dienu vēlāk, pēc 7 stundu garām pārrunām fon Ribentrops un PSRS ārlietu ministrs Vjačeslavs Molotovs parakstīja pašu dokumentu un tā slepeno pielikumu, kas ļāva Hitleram uzbrukt Polijai.

Ar šī pakta parakstīšanu sākās viena no drūmākajām pasaules vēstures nodaļām – Otrais pasaules karš. Hitleriskā Vācija un komunistiskā PSRS bija vienojušās par to, kā tās savā starpā sadalīs Poliju un Austrumeiropu, ieskaitot Somiju. Somijai sīvā cīņā ar PSRS okupantiem izdevās nosargāt savu neatkarību, zaudējot „tikai” daļu teritorijas, bet Austrumeiropai tas nozīmēja uz 50 gadiem nonākt PSRS okupācijā. Nolemtība, ar kādu īpaši Baltijas valstīm un Polijai bija atņemtas jebkādas iespējas izvairīties no neatkarības zaudēšanas, radīja dziļu traumu šo valstu tautām. To Austrumeiropa nav pārvarējusi vēl šodien. Īpaši tādēļ, ka Krievijas propaganda vēl 80 gadus vēlāk pasniedz pakta noslēgšanu kā nepieciešamību, kurai neesot bijusi alternatīva. Tieši šī iemesla dēļ bijušajā PSRS okupācijas zonā cilvēki tik jūtīgi uztver pašreizējo Krievijas agresiju pret Ukrainu – traģiskie notikumi vēl ir dzīvi viņu atmiņā.

Protams, arī Krievijā ir vēsturnieki, kuri ir izpētījuši šo vēsturisko posmu un izprot, ka tas nav taisnība – pakta noslēgšana bija nevis vēsturiska neizbēgamība, bet gan PSRS agresīvās ārpolitikas likumsakarīgs rezultāts. Ja atceramies, tad jau Ļeņins uzsvēra, ka komunisma uzvara ir iespējama tikai visā pasaulē un nevis atsevišķā valstī. Tāpēc Staļinam bija svarīgi panākt tālāku komunisma izplatīšanos. Tomēr šo vēsturnieku darbi plašai publikai rādīti netiek – vēsturisko patiesību aizstāj pompozi meli, ar kuriem tiek uzkurināta patriotisma un šovinisma histērija, kuru mēdz dēvēt arī par „pobedobesije” – apsēstību ar uzvaras kultu. Par to, kā Staļins novilcināja PSRS uzbrukumu Polijai, lai paskatītos, kā uz Hitlera 1. septembrī uzsākto karu reaģēs Rietumu valstis un kā viņam veiksies militārajā ziņā – par to Krievijas iedzīvotāji neko neuzzina. Staļins rūpējās, lai pārējās pasaules acīs neizskatītos pēc agresora un savu līguma daļu izpildīja tikai 17. septembrī pēc Hitlera draudiem uzsākt miera sarunas ar Lielbritāniju. Sarkanā armija uzbruka Polijai no austrumiem, dodoties „palīgā” saviem „ukraiņu un baltkrievu asins brāļiem”. Staļina taktika bija veiksmīga, jo pēc 1941. gada palīdzēja mazināt par neērtu kļuvušo līguma nozīmību un pieklusināt faktu par plašo PSRS un Vācijas sadarbību kara sagatavošanās laikā. Trīs dienas pirms fon Ribentropa ierašanās Maskavā spēkā stājās pirmais bilaterālais kredītlīgums abu valstu starpā. Tajā hitleriskā Vācija piešķīra PSRS 200 miljonus reihsmarku lielu kredītu rūpnīcu iekārtu, kuģu un automašīnu iegādei. Savukārt PSRS piegādāja Vācijas kara rūpniecībai nepieciešamās izejvielas 180 miljonu reihsmarku vērtībā. Starp citu, mēnesi pēc bēdīgi slavenā 23. augusta fon Ribentrops atkal ieradās Maskavā, lai vienotos par draudzības līguma punktiem, kā arī par jauno robežu jautājumu. Par to visu šodienas Krievijas Federācijas iedzīvotāji, saprotams, neko neuzzina.

Kā redzam, tad savu izveicību propagandas karā krievi nav zaudējuši vēl šodien. Arī Putins, līdzīgi kā Staļins toreiz, dara visu, lai pasaules acīs izskatītos pēc miermīlīgas valsts vadītāja. Krimas ieņemšana, karš Donbasā, Sīrijā un citur – „nas tam ņet” apgalvo Putins un ja arī mēs tur esam, tad aiz lielas labsirdības, izpildot vietējo iedzīvotāju neatlaidīgus lūgumus. Ja tā padomā, tad Hitlera propaganda ar visu Gebelsu (Joseph Goebbels) uz šī fona izskatās pēc pirmklasniekiem.

Šī izveicīgā propaganda ir viens no iemesliem, kāpēc t.s. Molotova-Ribentropa pakta nozīme vēl joprojām nav pilnīgi novērtēta visas Eiropas kontekstā. Ne velti saka, ka vēsturi raksta uzvarētāji. Katrā ziņā PSRS un tās mantiniecei Krievijas Federācijai līdz šim samērā veiksmīgi ir izdevies mazināt šī dokumenta nozīmi. Tajā abi agresori vienojās par robežām, par savstarpēju informācijas apmaiņu attiecībā uz poļu pretošanās kustības aktivitātēm un citām svarīgām lietām. Eiropas sadalīšanai PSRS un hitleriskās Vācijas starpā nekas vairs ceļā nestāvēja. Pirms došanās atceļā uz Vāciju fon Ribentrops apmierināts paziņoja, ka tagad PSRS un Vācijas draudzība esot pilnībā nostiprināta. Pakts noteica gandrīz visus pirmos divus kara gadus no 1939. gada 1. septembra līdz 1941. gada 21. jūnijam. Tas beidza pastāvēt dienu pēc Vācijas uzbrukuma PSRS.

Tomēr Eiropas publiskajā telpā šī velnišķīgā vienošanās vēl joprojām tiek uztverta vairāk kā „īstā” kara priekšspēle un nevis dokuments, kurš uzrāda divu agresoru spēju apvienoties un ieraut visu pasauli traģēdijā, kurā dzīvību zaudēja vismaz 55 miljoni cilvēku, no tiem vairākums – civilpersonas. Visi upuri nav apzināti un nez vai kādreiz tiks apzināti. Vēl joprojām priekšplānā ir šī kara nozīme kā divu ideoloģiju pretstāvēšana, uzskatot Otro pasaules karu par cīņu starp nacionālsociālismu un staļinismu, lai gan tas ir vienkāršots skats uz 20. gs. lielāko traģēdiju. Tā kļuva iespējama tikai ellišķīgo režīmu draudzības dēļ. Nebūtu šī pakta un tā slepeno protokolu, tad nav zināms, kā un vai vispār šis milzu slaktiņš, kuru mēs saucam par Otro pasaules karu, būtu varējis iesākties. Ja Staļinam nebūtu cerību noslēgt vienošanos ar Vāciju un saņemt tās atbalstu, tad nav izslēgts, ka arī britu-franču delegācija 1939. gadā no Maskavas nebūtu aizbraukusi ar tukšām rokām. Ir jāsaprot, ka kara sākumu un tā gaitu noteica tieši šī vienošanās un nevis PSRS vēlme iznīcināt nacionālsociālismu. Pietiekoši ilgi Staļins bija brīnišķīgi sapraties ar Hitleru un nacionālsociālismu. PSRS piegādāja izejvielas, apmācīja Vērmahta oficierus, dalījās ar nāves nometņu izveidošanas tehniskajiem „smalkumiem” ar Vāciju. Kara sākums bija šis pakts. Tām tautām, kuras īpaši smagi cieta Vācijas un PSRS slepkavniecisko režīmu vienošanās rezultātā, ir pienākums nenogurt, atgādinot vēsturisko patiesību. Tas attiecas arī uz mums – baltiešiem.


Vācu armijas ģenerālis Heincs Guderians un PSRS Sarkanās armijas ģenerālis Semjons Krivošeins pieņem kopējo vācu-padomju militāro parādi 1939. gada 22. septembrī pilsētā Brestļitovska, kas atrodas pie demarkācijas līnijas, kura sadalīja Poliju.

Bundesarchiv, Bild 101I-121-0011A-23 / CC-BY-SA 3.0 [CC BY-SA 3.0] , via Wikimedia Commons

Tagged

2 thoughts on “Nenovērtētais pakts

  1. Every Pole knows why September 17th, 1939 matters. So do many Ukrainians, especially in the country’s west–which was then part of Poland.But almost nobody else does. The 80th anniversary of the Soviet invasion of eastern Poland will go unmarked in the West. In Russia, it will prompt yet more lies and propaganda obscuring the Soviet Union’s cozy ties with Nazi Germany. This has been in full flow since the start of the month, as the pro-Kremlin media respond to the decision by Poland to commemorate the start of the war with Western allies and Germany, but not with Russia.
    https://www.stopfake.org/en/the-specter-of-1939-the-unlearned-lessons-of-wwii-linger-in-for-some/

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.