Mēģinu atcerēties, kur pēdējā laikā esmu bijusi, ko redzējusi un kā tas mani ir ietekmējis. Esmu bijusi daudzviet, bet spilgtākās emocijas ir palikušas pēc 2016. gada Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) apmeklējuma.
Toreiz muzejs bija tikko rekonstruēts un es ar apbrīnu staigāju pa daudzām izstāžu zālēm un aplūkoju visus mākslas darbus ar lielu interesi. Tā, kas mani visvairāk samulsināja vienā no pēdējām izstāžu zālēm, bija Ginta Gabrāna instalācija „Nazis, ar ko sev sagraizīt dirsu”. Tur bija neliela instalācija novietota uz postamenta – ķēdē iesiets nazis, spogulis aizmugurē un tad šis zīmīgais uzraksts. Atceros savas izjūtas – es no sākuma pārlasīju divreiz, vai es vispār redzu to, ko redzu. Tad radās tāda pavisam dīvaina sajūta ar jautājumiem: „Kāpēc? Kā? Kas? Vai tiešām šim objektam šeit ir jābūt?” Dzirdēju arī sačukstēšanos no citiem apmeklētājiem. Jaunieši smējās. Tantuki pūta, ka šeit taču staigā bērni un viņiem nekas tāds nebūtu jāredz. Es biju neizpratnē. Pagāja kāds brīdis, izstaigāju lielāku loku pa zāli un tad atkal atgriezos domās pie šīs instalācijas. Nu kaut kam taču tur ir jābūt! Ne velti šis darbs atrodas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Ne velti to nāk apskatīt. Kas? Kas tas ir? Kur ir tā sāls? Redzēju, kā apmeklētāji paslepus fotografē. Nē, nekā tāda tur nebija, tur viss bija tā, kā parādīts un uzrakstīts, bez mistikas un galvas mežģīšanas.
Zālē atradās daudz interesantu instalāciju un brīnumu, piemēram, urīna analīzes mēģenē – un tā laikam izraisīja vislielāko apbrīnu. Es domāju: kas ir tas fenomens? Kāpēc mēs, cilvēki, nevaram pieņemt lietas, kuras ir neikdienišķas? Pirmkārt, uzrakstīts viss bija korekti un pareizi. Otrkārt, latviešu valodā vārds „dirsa” eksistē. Ja mēs to nomainītu uz „pakaļa”, nekas daudz jau nemainītos. Plikumu tur nebija, un aizliegumam skatīt to bērniem nebija jābūt. Varbūt apmulsums rodas cilvēkos, jo instalācija aicina kaut ko griezt? Griezt sev? Vai varbūt griezt kādam citam? Kas to lai zina?
Bija pagājusi jau nedēļa, es vēl aizvien domāju. Vai tā ir māksla? Ko mēs vispār uzskatām par mākslu? Arī televīzijā šis ir plaši apspriests temats. Cilvēki bija pat gatavi vest visādus atkritumus uz LNMM un uzdot to par mākslu. Es domāju – katrs gribētu savā dzīvē kaut reizi izbaudīt, kā tas ir – būt populāram. Šīs instalācijas autoram, manā skatījumā, tas izdevās, un par viņu runāja. Nav jau svarīgi, ko runāja. Bet apsprieda visos Latvijas nostūros. Nezinu, ko man deva šī mākslas darba apskate, bet tas vien, ka to atceros gandrīz trīs gadus pēc muzeja apmeklējuma, ir rādītājs, ka kaut kas tur bija.
