Intervija ar www.karakuda.lv radošā kolektīva dalībnieci, Liepājas universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesori Sandru Veinbergu
Kāpēc esi Liepājas universitātē?
Pirms vairāk nekā 10 gadiem mani uzrunāja Liepājas universitātes rektors. Tā ceļš aizveda uz darba vietu Latvijas rietumkrastā. Pirms tam biju jau atsākusi pedagoģisko darbu augstskolā Rīgas RISEBA, lasot tur ekrāna žurnālistiku un publiskās attiecības Audiovizuālās mediju mākslas fakultātes studentiem.
Atsākusi?
Pirms tam 15 gadus jau biju nostrādājusi savā Alma Mater jeb Latvijas Universitātē Rīgā kā žurnālistikas nodaļas docente pēc Maskavas universitātes doktorantūras pabeigšanas un disertācijas aizstāvēšanas. Sekoja lekcijas un pētnieciskais darbs Rīgā un pēc tam Stokholmas universitātē. Paralēli praktiskā žurnālistika zviedru un latviešu medijos.
Ko Tev nozīmē komunikācijas zinātne?
Nozīmē daudz, jo saziņas unikalitāte jau sen ir manas pētniecības joma. Tā sastāv no mediju pētījumiem un publisko attiecību studijām.
Precīzāk?
Mani interesē mediju komunikācijas īpatnības. Jau disertācijā pievērsos dezinformācijas tehnikas studijām rietumvācu žurnālos, kas šodien tiek saprastas ar Fake News analīzi. Toreiz šo jomu analizēju stipri vientulīgi. Tagad, Donalda Trampa 2016. gada uzbrukuma CNN iespaidā, par to runā gandrīz visi un visur. Turpinu pētīt šo jomu arī tagad. Paralēli pievēršoties arī publisko attiecību darba atšķirībām lielajās un mazajās valstīs. Publiskās attiecības Liepājā ir pavisam cita rakstura nekā, piemēram Stokholmā vai Singapūrā, taču studentus turpinām mācīt šajā jomā no vienām un tām pašām britu vai amerikāņu grāmatām.
Vai var savienot žurnālistikas praktisko darbu ar akadēmisko pētniecību?
Apvienot var, bet tās ir ļoti atšķirīgas darba jomas. Cenšos saglabāt savu vietu praktiskajā mediju darbā (rakstot rakstus), lai labāk saprastu kā nepieciešams strādāt ar studentiem, lasot viņiem publicistikas pamatus.
Vai to ir viegli iemācīt studentiem?
Nav viegli. Komunikācija ir viena no pašām sarežģītākajām dzīves jomām, jo kļūdas un pārrāvumi tajā var izraisīt konfliktus, karus, konfrontācijas, naidu un nelaimes. Ja mēs izprastu šīs lomas svarīgumu, tad mācītu to bērniem jau bērnudārzā un skolā.
Kādi ir mūsu studenti?
Ļoti dažādi. Man parasti veicas, jo tieši manējie mēdz būt īpaši gudri, talantīgi un panākumiem bagāti. Taču process auditorijā ir atgriezeniskā komunikācija. Es varu stāstīt daudz un dikti, taču, ja nebūs atdeves no auditorijas puses, tad rezultātus sagaidīt neizdosies. Darbs augstskolas auditorijā nekad nav bijis didaktikas procedūra, drīzāk – diskusija un viedokļu apmaiņa. Ja studenti ir sagatavojušies, tad process notiek: viņiem ir produktīva atklāsme un es uzzinu daudz jauna. Būtībā jau tieši šis komunikācijas atgriezeniskums man ir pats galvenais – es ne tikai mācu, bet arī mācos no studentiem.
Ko novēli Karakudai?
Nirt dziļi un peldēt tālu. Karakudas ideja bija vēlme parādīt pasaulei mūsu studentu un pasniedzēju darbus, kas ir pelnījuši dienasgaismu un publikas uzmanību. Prieks, ka tas izdodas un mūsu zivtiņa spēj izdzīvot arī bez sponsoriem un klikšķiem.
