Pēdējo nedēļu laikā lielu satraukumu radījis ar Covid–19 saslimušo skaits Kuldīgā. Mediji visu nedēļu informēja tikai par tekstilrūpnīcā saslimušajiem, lai gan situācija izskatās daudz traģiskāka. Saslimušas ir vairāku veikalu pārdevējas, kuras jau labu laiku strādāja ar paaugstinātu temperatūru un tikai tagad atrodas karantīnā. Slimo sociālā dienesta darbinieki un vairāki bērni, kopā ar vecākiem.
Vai mēs saprotam kas notiek?
Pašvaldība liek turpināt strādāt visām izglītības iestādēm un veikt Covid–19 testu. Uz darbu jāiet ar aizsargmaskām un krietnu daudzumu dezinfekcijas līdzekļiem somā vai kabatā. Informāciju saņemam ar nokavēšanos, ļaujot pandēmijai izplatīties plašāk un straujāk.
Iestājoties rudenim, parki un Ventas takas pie Kuldīgas vecā tilta pārtop krāšņu lapu ietērptās burvībās. Tās nezina par situācijas nopietnību Kuldīgas novadā. Nezinoši ir arī tūristi no ārzemēm un citām Latvijas pilsētām, kuri turpina dabas objektu apskati, piestājot vietējās kafejnīcās uz kādu kūciņu un kafiju. Viena no šādām kafejnīcām ir Rezidence Kafe, pie vecā ķieģeļu tilta, kura uzņem tūristus un vietējos iedzīvotājus bez jebkādiem Covid–19 ierobežojumiem, dezinfekcijas līdzekļiem, sejas maskām.
Vietējie iedzīvotāji turpina iepirkties divos galvenajos pārtikas lielveikalos, neievērojot nedz divu metru distanci, nedz arī noteikto cilvēku skaitu veikalā. Kas šobrīd Kuldīgā netiek noteikts? Nekas. Kas netiek pateikts? Nekas. Kuldīgas pašvaldība gaida pēkšņu brīnumu – slimības izzušanu.
Kuldīga nebija gatava pandēmijas uzliesmojumam pirmajā vilnī, kas līdz viesmīlīgajai pilsētiņai veiksmīgi neatnāca. Pavasarī nekas slikts nenotika. Klausījāmies par slimības izplatību Rīgā un citās pilsētās, bez bažām turpinot uzņemt arvien vairāk tūristu un atverot arvien jaunas kafejnīcas. Tagad stāvoklis ir citāds.
Vai šobrīd viesmīlīgā pilsētiņa ir nonākusi šīs slimības redzes lokā un vēlas ko iemācīties? Vai vainīgi ir mediji, kuri noklusē svarīgu informāciju? Tikai mazu daļu no patiesības pavēstot pāris dienas vēlāk? Kāpēc pašvaldībai pret pandēmiju ir vienaldzīga attieksme?
Daudz jautājumu, bet atbilžu nav. Cik ilgi vēl domāsim?
Nav svarīgi vai mēs ticam, vai ne neticam COVID-19, bet šis vīruss ir globālas cilvēces mācības un eksāmens par tēmu – vai mēs esam gudri, pašpietiekami, dzīvesgudri, jeb kontrolējami, iebiedēti un pakļauti? Šis COVID-19 stāsts nav par to ko dara vai nedara citi – valdība, pašvaldība darba devēji (visiem ir jāstrādā), stāsts nav par likumiem un noteikumiem (tie ir pietiekoši labi), bet par katra paša attieksmi un atbildību. Kolektīvo vienošanos. Drošas, pozitīvas, sakārtotas vides izveidošanu. Pārmetums, ka vietējie iedzīvotāji neievēro distanci un neviens neko ko nedara? Noteikumi ir skaidri latviešu valodā, rakstiski pateikti: ievēro 2 metru distanci, personīgo higiēnu mazgājot rokas; ja esi ar saslimšanas pazīmēm – ievēro pašizolāciju, aizsargā citus lietojot sejas masku.
Kas vēl un kuram būtu vairāk jādara?
Katram pašam, katru dienu, stundu ir jāievēro savi piesardzības pasākumi. Vai tiešām es – katrs pats – vienmēr ievēroju distanci līdz otram? Vai es laipni palūdzu citiem ievērot distanci līdz manīm? Vai es regulāri mazgāju rokas?
Jautājums ir un paliek – Ko es pats daru? Kā es rīkojos? Kāda ir mana attieksme un rīcība? Saprast, pieņemt, izprast un rīkoties.
Nekad un nevienos laikos nav bijis labi strādāt slimam. Kāpēc? Slimība, viegla saaukstēšanās, slikta pašsajūta – tā ir organisma reakcija un signāls saimniekam (cilvēkam), ka ir kļūme, kura ir jārisina. Ignorējot šo signālu, neapstājoties un nepadomājot un neatrisinot cēloni vai vismaz sekas – mēs nodarām kaitējumu pirmkārt jau sev. Nespēja pateikt nē, negribēta darba darīšana, netīkama darba darīšana, bailes – ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem var izraisīt psihosomatiskas organisma reakcijas. Bērni spēj vienas stundas laikā uzdzīt sev augstu temperatūru, lai varētu palikt mājās, lai dabūtu garšīgo sīrupiņu. Padomāsim par to.
Ja sliktā pašsajūta ir saistīta ar kādu vīrusu vai slimību, tad mēs riskējam un apzināti varam nodarīt ļaunumu kādam darba kolēģim, darba devējam, apkārtējai sabiedrībai. Ja darbā ir saskarsme ar pārtiku, ja apkalpojam cilvēkus – nekad un nekādos apstākļos nav bijis ļauts slimam atrasties darbā. Likumi, normatīvu noteikumi, darba instrukcijas mums pasaka rīcības algoritmu. Kāpēc darbinieki (arī darba devēji) slimi iet uz darbu? Baidās zaudēt darbu? Ir neaizvietojami vai baidās būt aizvietoti? Baidās zaudēt darbu? Vajag naudu?
Katram ar sliktas pašsajūtas simptomiem ir jāveic absolūti visi piesardzības pasākumus, lai neaplipinātu pārējos – distance, higiēna, sejas maska pašam.
Katram no mums ir jāuzņemas atbildība un bez nosodījuma jāpanāk, ka slima persona (arī ar tikai sliktu pašsajūtu) darba vietā, sabiedriskā vietā atrasties nedrīkst (izņēmums – pacients pie ārsta). Kāpēc? Darbinieks ar sliktu pašsajūtu ir objektīvi īgns, nelaipns, iespējams ne visai labi veic savu darbu, pastāv lielāks kļūdu risks.
Šī nu ir tā reize, kad būtu visai sabiedrībai “jāsadodas rokās” un beidzot jāsolidarizējas, un ir jāpanāk attieksme, droša vide, apstākļi, finansējums – lai apslimis darbinieks varētu atļauties palikt mājās. Protams, ir jāsaprot ikviens darba devējs – katrs apslimis darbinieks izjauc darba ritmu, kavē darba izpildi, apgrūtina pelnīt naudu, arī kolēģiem ir grūtāk.
Darba kolektīvam ir kopīgi jāvienojas – “slims” kolēģis nav apgrūtinājums, jānorunā darba pienākumu un taisnīga atalgojuma pārdales princips, kā tiks nodrošināts, ka uzņēmums netraucēti turpinātu pelnīt naudu. Abām pusēm ir jāvienojas. Darbiniekiem ir jāapzinās, ka apslimuša kolēģa palikšana mājās pasargā kolektīvu. Sabiedrībai redzot un zinot, ka slimi darbinieki atrodas darbā ir jāreaģē un jāinformē darbinieks, un darba devējs. Ja tas nelīdz, tad ir jāsūdzas darba tiesību aizsardzības iestādēm, it īpaši tad, ja zinām, ka darbinieki baidās zaudēt darbu, naudu un var tikt atlaisti. Kāpēc? Lai aizsargātu ikvienu darbinieku – neierašanās darbā veselības stāvokļa dēļ ir visu labā. Ja brīdinājumi nelīdz, tad sods ir jāsaņem abiem. Kāpēc abiem? Jo darbinieks ir parakstījies, ka slims neies uz darbu un rīkosies atbilstoši instrukcijai, savukārt darba devēja pienākums ir kontrolēt. Ja darbinieki daudz un regulāri slimo, tad nav veselīga darba vide, priekšniekam ir jāsaprot, ka kaut kas nav kārtībā.
Kuldīdzniece.