Intervija ar RISEBA studiju programmas „Audiovizuālā mediju māksla“ absolventi, producenti Beati Brigmani Briģi
Kā klājas pēc augstskolas beigšanas?
Klājas superīgi! Kopš pabeidzu savas bakalaura studijas augstskolā RISEBA, pagājuši jau divi gadi. Šis laiks aizvadīts ļoti dažādi. Tā kā pabeidzu audiovizuālo mediju mākslas programmu (producentu sekciju), esmu veiksmīgi noturējusies šajā nozarē un turpinu tajā darboties! Esmu izgājusi cauri krietnam skaitam filmēšanas projektu, iemēģinājusi roku digitālajā mārketingā, pabaudījusi “Splendid Palace” kinoteātra radošo atmosfēru utt. Tikko noenkurojusies “Latvijas Televīzijā”. Vietā, kurā paslepus, klusiņām un vienmēr esmu vēlējusies strādāt.
Vai ir vēlēšanās kaut ko mācīties tālāk?
Uzreiz pēc bakalauru pabeigšanas vēlējos uzsākt mācības maģistros. Maģistra programmu gan izvēlējos Kultūras Akadēmijā, jo uzrunāja programma “Kultūras menedžments un radošās industrijas”. Ja godīgi, pēc bakalauriem nebija nekāda lielā plāna, nekādu „piecgades vīziju“. Zināju, ka gribu strādāt nozarē, bet jutos kā „zaļš gurķis”. Tādēļ nospriedu, ka iešu tālāk un mēģināšu gūt vēl jaunas zināšanas. Mēģinājums šogad pārtapis akadēmiskajā pārtraukumā. Covid19 situācija izsita no sliedēm un nojauca vēlmi mācīties. Iespējams, ka nepietika arī motivācijas. Tagad palikusi vairs tikai “astīte“ ko pārkāpt. Cerams, ka varonīgi pabeigšu studijas nākošajā mācību gadā.
Kā pandēmija ietekmēja Tavu dzīvi?
Pandēmija lika iziet ārpus rāmjiem. Tā kā esmu saistīta ar filmu nozari, tad darbošanās turpinājās. Sākumā varēju strādāt ar mazajiem filmēšanas projektiem. Tā kā cilvēki bija ļoti piesardzīgi, izvairījās no komunikācijas un kontaktiem, tad strādāt iznāca krietni mazāk. Diemžēl, pandēmijas dēļ, pazaudēju arī savu pamatdarbu. Tas lika pārgrupēties un saprast, ka viss šajos laikos ir mainīgs. Jutu netaisnību un dusmas, jutu arī lielu nestabilitāti pašā kultūras nozarē. Vienlaikus laikā sapratu, ka vēlos nodrošināt sev stabilus dzīves apstākļus. Tādus, kurus nevar ietekmēt ārējie faktori. Būtībā, pandēmija man lika daudz mācīties. Sapratu arī, ka mācības attālināti nedod nekādu ieguldījumu un šādā veidā ir gandrīz neiespējami kaut ko jaunu iemācīties.
Vai būtu vērts izmantot pandēmiju kā tēmu savā mākslā?
Ja godīgi, man šo tēmu gribētos apiet un neaiztikt. Man nepatīk risināt sociālas problēmas un tirzāt politiskus uzskatus mākslā. Šie temati mēdz kļūst ļoti absurdi un šķiet “nodrāzti”. Mūsdienās cilvēkiem ir tendence pārsātināt saturu ar aktuālajām ziņām un problēmām. Ja godīgi, tad jāatzīst, ka nespēju skatīties filmas un seriālus, kuros apspriež pandēmijas problemātiku. Esam visi to pietiekami skarbi izdzīvojuši un tāpēc gribētos virzīties tālāk.
Kā jūties laikā, kad Zoom nostājas koncertu vietā un datora ekrāns vīd kinoteātra vietā?
Nupat jau kļūst labāk, bet es noteikti neizbaudīju šo laiku. Kamēr mācījos, katru dienu pavadīju vismaz 5 stundas Zoom lekcijās un galīgi nejutu nekādu vēlmi vēl pieslēgties teātra izrādēm un koncertiem. Ekrāna pārsātinājums tiešām nomoka. Tādēļ mans kultūras patēriņš pandēmijas laikā būtiski saruka. Kinoteātri tiešām pietrūka, skatīties filmas uz lielajiem ekrāniem ir bauda. Tagad esam pieraduši filmas skatīties mājās, savos ekrānos.
Ko gribētu novēlēt pasaulei šajā smagajā pandēmijas laikā?
Manuprāt, ir svarīgi saprast, ka šis tiešām ir citādāks laiks un var notikt visādas ķibeles. Jāsaprot, ka visi esam cilvēki un ne vienmēr izdosies saglabāt pozitīvu skatu uz dzīvi. Novēlu saglabāt pacietību, sapratni un, galvenais, spēju pielāgoties šiem apstākļiem.
