Ziemeļamerikā pašlaik cītīgi lasa Baraka Obamas memuārus ar simbolisko nosaukumu „Apsolītā zeme“. Taču kuluāros un gaiteņos dzirdamas baumas, ka Donalds Tramps cerot pārspēt šo metienu ar savu autobiogrāfiju. Baraka Obamas „Apsolītā zeme” pirmās pārdošanas dienas laikā jau iztirgota 890 000 eksemplāros Ziemeļamerikā – ziņo AP. Neviens no agrākajiem ASV prezidentiem (ar saviem memuāriem) šādu rekordu nav sasniedzis. Bila Klintona „Mana dzīve“ un Džordža Buša “Lēmumu pieņemšana” pirmajās pārdošanas dienās sasniedza 400 000 un 220 000 eksemplāru metienu. Taču Baraka Obamas teksts šo rādītājus ir jau dubultojis vai trīskāršojis. Vai metiens ir kļuvis par kvalitātes rādītāju? Savādi, jo satura kvalitāte var arī nebūt laba pie ļoti lieliem izdevuma metieniem. Vēl vairāk – visbiežāk nav laba. Kā tas ir noticis šoreiz?
Memuāru vārgais valdzinājums
Teikšu atklāti – man nepatīk lasīt memuārus divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tos nekad neraksta varonis pats, bet nolīgts žurnālists vai rakstnieks iesācējs. Otrkārt, katrs pats sevi iztēlo pašpietiekamības maigajā gaismā. Tas ir stāsts par sevi un caur to – bez paškritikas. Taču lasītāji mēdz uzklupt arī šādai literatūrai un tirāžas rādītāji liecina, ka šādu interesentu ir visai daudz. Obamas grāmata ietilpst 700 lappusēs un stāsta par viņa politisko ceļojumu no senatora amata līdz prezidenta krēslam. Kā ziņo New York Times, tad šī grāmata esot nodrukāta 6 miljonos eksemplāru. Ar šiem rādītājiem var mēroties vienīgi viņa sievas Mišelas Obamas pašportrets grāmatas formā ar 10 miljoniem pārdotu eksemplāru 2018. gadā.
Tagad grāmatu biznesa uzmanība pievērsta Trampa idejai publicēt savus memuārus. Nekas konkrēts vēl nav skaidrs, taču mediju publika melš, ka Donalds Traps pirmām kārtām izveidošot savus masu medijus (televīziju), lai saglabātu tvērienu pār saviem uzticīgajiem domubiedriem. Apstākļos, ka Fox TV vairs nestrādā viņa labā, eksprezidentam nākas ne tikai pārcelt savu mājvietu uz siltākiem platuma grādiem, bet arī iekārtot sevis sumināšanas platformu medijos.
The New York Times informē, ka lielie amerikāņu izdevēji neesot īsti gatavi ņemt pretī Donalda Trampa memuārus. Bijušais prezidents ir populāra persona, taču pagaidām viņa grāmatas tiek pārdotas ļoti pieticīgos metienos. Piemēram viņa „Darījuma māksla“ pagaidām iztirgota 630 000 eksemplāros. Zināms, ka Donalds Tramps mēdz aizrautīgi paust nepatiesības un šis apstāklis var sarežģīt izdevēja darbu pie manuskripta. Interesantas domas par šo melošanas dīvainību nesen New York Times izteica ievērojamais amerikāņu rakstnieks Stīvens Kings: „Viss, ko viņš uzrakstīs vai izstāstīs, būs sevi slavinoši meli. Man liekas, ka ir pareizi dot cilvēkiem lasīt to, ko viņš saka, jo es ienīstu cenzūru“.
Obamu ģimene ar trim, līdz šim iznākušajiem manuskriptiem, nopelnījusi 65 miljonus dolāru sadarbojoties ar izdevniecību Penguin Random House. Tas nav maz un var saprast, ka Donalds Tramps vēlēsies nopelnīt daudz vairāk. To var izdarīt tikai un vienīgi rēķinoties ar „skandālu klikšķu“ metodi – magnetizēt publiku ar noslēpumiem, skandāliem un satraucošiem atklājumiem, kas var būt arī nepatiesi.
Aktiera darbs politikā
Prezidentu darbs politikā ir vairāk aktiera, publicista un mazāk politiķa darbs. To varēja pamanīt brīdī, kad Kenedijs uzvarēja Niksonu ar TV ekrāna palīdzību. Cietie, neinteresantie un nepiesaistošie Džimijs Kārters, Džordžs Bušs (vecākais) zaudēja amatu pēc viena mandātu perioda. Harizmātiskie un šarmantie: Ronalds Reigans, Bils Klintons un Bušs jaunākais tika pārvēlēti otrajam periodam, neskatoties uz kļūdām un neveiksmēm.
Ja nebūtu ieradusies pandēmija, Donalds Tramps, iespējams, gatavotos savam otrajam prezidentūras periodam un turpinātu savu melno šovu, līdz viņu nogāztu kārtējais skandāls nākamā prezidentūras perioda beigās.
Līdzīga aina vērojama arī Latvijas politikā, kad Rīgas pils tronī iesēžas cilvēki bez harizmas un prasmes publiski runāt, saviļņot sabiedrību. Vienīgie divi izņēmumi šajā darbā bija Guntis Ulmanis un Vaira Vīķe-Freiberga. Pārējie ar galvenajiem prezidenta amata pienākumiem galā nav tikuši un netiek arī patlaban.
Baraks Obama savā grāmatā strādā kā aktieris. Artistiski un eleganti. Reizēm ieslēdzot autopilotu un reizēm pasakot skaidri un gaiši, ka visas sev izvirzītās prasības nebija iespējams īstenot. Tālāk nestāstīšu, jo grāmatas ir jāizlasa pašiem. Taču, ja pamēģināsim salīdzināt prezidentus, izmantojot aktiera darbu raksturojošus paņēmienus, tad var redzēt, ka Tramps improvizē uz vietas, bet Obama izmanto Staņislavska metodi. Teksts – centrā un interpretācija zem svītras.
Tāpēc izlasīt ir vērts. Kaut vai izklaides dēļ.
