„Dritvaikociņ!“ – viņa iekliedzās. Vai tas bija balsī, vai tikai viņas galvā, tas nebija tobrīd saprotams, bez lieciniekiem no malas. Kājas bija gluži stīvas, it kā sapītas. Pleci notirpuši it kā viņa tur būtu gulējusi jau ļoti ilgi. Kāpēc viņa guļ? Kāpēc viņa guļ ar kājām gaisā? Viņa atvēra acis un nespēja noticēt tam, ko redz, kaut saskatīt varēja ne visai daudz! Viņai apkārt mirdzēja dažādu formu un izmēru kristālu virtenes, kas izkārtotas burvīgā bumbierveida konstrukcijā lauza gaismu, kura koncentrētā kūlī krita no viena telpas stūra. Viss viņas redzeslauks bija aizpildīts ar tūkstošiem sīku varavīksnīšu. Tās mirdzēja spožāk, nekā jebkas, ko viņa iepriekš bija redzējusi! Viņas spožajos perlamutri melnajos kāju nagos atspoguļojās visa kristālu ierinda un 124 plafoni. Varbūt pat vairāk. Kur viņa bija nonākusi!? Bija dzirdama klusināta balsu murdoņa, bet no lejas nāca brīnišķīga mūzika skaistas balss izpildījumā. Telpa, gaisma, mūzika, balsis, skaisti… Bēgt! Laisties lapās! Skriet! Skriet prom, ātrāk!
Iečīkstējās vinča, iedrebējās pamats, uz kura viņa gulēja. Pamazām viss kristāla bumbieris kā kosmosa kuģis lēnītēm uzsāka kustību lejup. Gaismas kļuva spožākas, balsu murdoņa tuvāka, mūzika skaļāka. Pamazām viņa apjauta, ka no plašas telpas griestiem vairāku stāvu augstumā viņa ar visu kristālisko konstrukciju laižas lejup, taisni kāda muzikāla un izgaismota notikuma epicentrā. Viņa centās piecelties kājās, nevis nolaisties tādā bezspēka pozā uz muguras ar kājām augšup. Diemžēl nedz piecelties, nedz apgriezties neizdevās. Vienīgais, kas brīvi kustējās bija viņas matu rota, īstas, melnas, spīdīgas krēpes, kuras izspraukušās cauri kristāla virtenēm karājās lejup kā padošanās karogs. Sajūtot stabilu pamatu viņai izdevās pielēkt kājās un nostāties. Spožās kristāla sienas, kas kalpoja par slazdu griestu augstumos, pēkšņi kļuva par viņas patvērumu, pēdējo aizsegu no nezināmā un biedējošā – mūzikas, balsu murdoņas un dziedātāju balsīm. Ar aizturētu elpu viņa gaidīja mirkli, kad viss kristāla bumbieris sakrita un izpletās uz grīdas, kā kupli čigānietes svārki un atklāja viņas skatam apkārtējo ainu. Tā bija plaša, skatītāju piepildīta, operas zāle ar milzu lustru virs orķestra bedres, kura daļēji bija aizvērta. Tieši tur, pašā proscēnijā, operas lustras kristālu virtenes aizsegs atklāja viņas stāvu.
—Zebra! Kāds no zāles iesaucās un pārējie metās aplaudēt un saukt bravo!
Viņa izmisumā smaidīja it kā viņai būtu vismaz 45 zobi nevis tikai 38 un atspērusies ar visiem četriem spoži melnajiem nagiem sarkanajā paklājā cauri skatītāju zālei aizrikšoja prom melnajām krēpēm noplīvojot un melnbaltajai pēcpusei pamājot ardievas palicējiem.
Mājup dodoties skatītāji atzinīgi viens otram uzsmaidīja un māja ar galvu. Jā! Izrāde šovakar bija sevišķi izdevusies! Viņu sirdis piepildīja siltums un gandarījums.
Cik gan maz cilvēkam vajadzīgs! Tikai vienu zebru Vīnes operas lustrā piektdienas vakara izrādē.
"Mountain Zebra in the Mopani" by Artbandito is licensed under CC BY-NC-ND 2.0.
