Vārds pandēmija jau kļuvis par ikdienišķu vārdu sarunvalodā, bet pirms gandrīz diviem gadiem tas uzdzina iekšējo paniku. Skaidrs, ka šis cilvēces „bubulis” ir atnesis neskaitāmus zaudējumus, sakāves, asaras un pat cilvēku nāves, bet, lai cik tas arī nejūtīgi neizklausītos, daļai sabiedrībai aizvadītas ir bijis arī ieguvumu laiks. Kāds no mums ir uzsācis jaunu biznesu vai pārorientējies un sapratis, kā dzīvot citādi pat ir labāk. Kāds cits pievērsies veselīgākam dzīvesveidam. Trešais beidzot paveicis sen iesāktos, bet līdz galam nepabeigtos darbus. Ceturtais tikai tagad sāk iepazīt savu ģimeni „pa īstam”, bet piektais ir pateicīgs, ka pasaules ikdienas skrējiens beidzot nobremzēts. Šis „kāds” esmu es pati. Protams, es melotu, ja teiktu, ka manī ir tāds miers kā cilvēkam, kas tikko izgājis garīguma mācību pie kāda mūka. Protams, ka arī manī ik pa laikam savus asnus grib dzīt šaubu un nedrošības sēkla, jo ir pilnīga neziņa par rītdienu. Brīžos manī iezogas vainas apziņa par to, ka esmu šajā situācijā nodrošināta ar darbu, līdz ar to arī ar atalgojumu, bet lielai daļai iedzīvotājiem šobrīd ienākumi ir zem iztikas minuma.
Šī gan ir tā lieta, pie kuras man būtu jāstrādā ar sevi. Apzinos, ka nekad pasaulē nebūs ideāla taisnīguma un visi cilvēki nekad vienlaicīgi nebūs izdevīgā pozīcijā. Šobrīd saule spīd manā smilšu kastē, bet rīt tā var būt aizēnota ar pelēko lietus mākoni. Būtu tik labi, ja tā tomēr spīdētu kādam citam ar, kuram šobrīd apkārt valda negaiss… Par to šajā reizē neturpināšu.
Dzīvoju laikos un strādāju par kultūras darba organizatori. Mani pienākumi, kas jāveic vienai pašai, kā arī prasības pret savu darbu un sevi, ir nopietna nasta. Pie viena nāk klāt atbildība pret pasākumu apmeklētājiem, kas nereti dažkārt noved pie pārslodzes – pārstrādātām stundām, neizgulētām naktīm un iekrāta stresa. Tāpēc šis pandēmijas brīdis, kad varu dzīvot bez nepārtraukta uzbudinājuma stāvokļa, ir salīdzināms ar laivu, kura izdzīvojusi pēc vētras jūrā un rimti sagaidījusi saullēktu. Šūpojas viļņos un smaida. Tik mierpilns un ilgi gaidīts ir šis mirklis. Beidzot sapratu, ka kopš pavasara ne reizi neesmu slimojusi, lai gan katru gadu pavasarī, rudenī, ziemā, saaukstēšanās man nav sveša. Ir vēl kāds patīkams ieguvums – sajūta, ka es neko nevaru nokavēt. Līdz pandēmijai šķita, ka, redzot draugu publicētās bildes soctīklos, daudz esmu nokavējusi – koncertus, izrādes, ceļojums utt., utt. Bieži vien visam, kam vēlētos veltīt savu uzmanību, nepietika laika vai finansiālo līdzekļu. Dažreiz iztrūka sabiedrības ar kuru izbaudīt šos jaukos mirkļus kopā. Šobrīd – uzklāju galdautu, ieleju tēju lielā krūzē, ērti iekārtojos savā ērtajā dīvānā zem mīļākā pleda un skatos interesējošus raidījumus TV ekrānā. Tātad, baudu dzīvi, jūtos neizsakāmi labi, ka neko nenokavēšu. Ja nu vienīgi kāda darba nodošanas termiņu universitātē.
Ziemassvētki, kas piedzīvoti, ir mani mīļākie pēdējos piecos gados. Līdz šim katru gadu darbā rīkoju dažādus svētku pasākumus un veidoju dekorācijas, taču svētku sajūta pati no sevis neieradās. Visu iznīcināja stress un satraukums par darāmo darbā. Taču pērn tā nebija! Svētku sajūta atnāca pati līdz ar dekorāciju veidošanu darbā. Svētku piedzīvojums noritēja daudz mierīgāk kā parasti. Dāvanu gādāšana ģimenei, mājokļa dekorēšana, īpašās kūkas gatavošana Ziemassvētkos un pīrādziņu cepšana Vecgada dienā, kam parasti šajos svētkos neatlika laika vai spēka, tagad mani darīja patiesi laimīgu. Šī bija mana visīstākā, patiesākā svētku sajūta.
Vēl viens ieguvums, kas aizsācies tieši dēļ pandēmijas. Tas ir mans jaunais hobijs, kas kļuvis pat par nelielas peļņas avotu. Tātad – kūku cepšana. Ar šo nodarbi esmu ļoti aizrāvusies. Līdz šim cepu tikai ģimenes ietvaros, jo uzcept kūku saviem mīļajiem likās pašsaprotami Taču tagad ir citādi. Pamudinājumam no kolēģu un draugus puses par to, ka vajag šos našķus piedāvāt arī citiem, beidzot tiek realizēti dzīvē. Šobrīd manu izcepto kūku skaits ir strauji palielinājies, jo piektdienas vakarus un sestdienas varu veltīt šai nodarbei, neuztraucoties, ka nespēšu to apvienot ar maizes darbu. Lai arī savus darbus vērtēju kritiski, esmu gandarīta par paveikto un par to jāsaka paldies šī brīža situācija, kas valda mūsu valstī.
Tāds ir mans pandēmijas stāsts. Protams, ka es nezinu, vai arī mani neskars nepatīkamas izmaiņas darbā vai veselībā. Nav ne jausmas vai kovids neķers tuviniekus. Tas visu izmainītu. Taču pagaidām esmu ieguvēja. Dažkārt gan brīnos par sevi, cik ļoti man nepietrūkst visi šie pasākumi un citas lietas, kas bija pirms ierobežojumiem. Šajos pārdomu brīžos domāju par to, cik maz mēs katrs sevi pazīstam? Ko patiesībā mēs vēlamies? Cik daudzas lietas mēs darām tikai tāpēc, ka tā liekas „pareizi” un citi arī rīkojas tāpat? Vai vērtības, ko līdz šim par tādām uzskatījām, ir patiešām mūsu patiesās vērtības? Tādi ir mani secinājumi un šis ir mans stāsts.
"baked cake" by lexmccall is licensed under CC BY-NC-SA 2.0
