Par bailēm jeb dullajiem, kas skrien pakaļ ar dakšām katram savādajam cilvēkam
Eseja Alunāna stilā
Bailes ir neatņemama mūsu ikdienas sastāvdaļa. Dari ko darīdams, bet uzmanies no citiem. Dzīvot uz pilnu krūti ir riskanti. Kāpēc? Tāpēc, ka dzīvot tā, kā pašam tīk, nav droši. Visi vienalga kritizēs, lai ko mēs darītu. Vecāki, paziņas, radi un draugi uzreiz nāks klajā ar lērumu kritikas. Tu tikai nelec citiem acīs ar savām idejām un iedomām! Tas nozīmē, ka krasi atšķirties ir slikti. Neiedomājies, ka pašam galva uz pleciem. Drošāk vienmēr ir neko neteikt, neatzīties un paklusēt! Ko tad „tie jaunie“ vispār no dzīves zina? Neko. Prot tikai pa pasauli skraidīt un viss. Traks var palikt! Ģimenes dzīve jau sen bija jāsāk, bet jauns cilvēks tik runā un prāto! Kas tā par modi! Velk mugurā neglītus krāmus. Lai labāk izņem to banti no matiem un nomazgā melnās acis. Viens liels apsmiekls, nevis glīts cilvēks! Ak māki dziedāt? Labāk gan pastāvi klusu! Mazums ko citi par to teiks. Iespējams, ka kaimiņu Jānim, ar savu absolūto dzirdi, tava dziedāšana nemaz neies pie sirds. Šķiet, ka gleznotājs atradies? Padomā divreiz! Varbūt trīsreiz vai piecreiz. Tu taču neesi nekāds Rozentāls un nemaz neiedomājies ka vari par tādu kļūt! Nē, labāk mest mieru uzreiz. Neies jau sev kaunu taisīt!
Ja reiz par latviešiem, tad mēs esam pelēkie. Tādas mūžam trīcošas apšu lapas, kurām tikai viena baile – nedrīkst kļūdīties un izgāzties. Reti kurš no mums atļaujas pa dzīvi ar degunu gaisā staigāt un bez jebkādas kritikas dzīvei cauri iet. Tās bailes mēdz būt viltīgas. Viņas klusiņām pielavās un sarunā pilnu galvu. Tev neizdosies! Tev nesanāks! Nav labi! Nu kāda vella tev to vajag? Tā nav pieņemts! Tā nedrīkst! Skarba tā pieredze tur ārā, kad dullie ar dakšām skrien pakaļ katram savādajam. Rodas aplis, no kura nepamukt. Ja pamukt nevar, tad atliek paslēpties un kļūt par to pašu pelēko. Par cilvēku, kurš dzīvo tanī pašā ģīmī, bez prieka un laimes. Varbūt ka daudziem skauž. Skauž, ka viņi nav nedz talantīgi, nedz zinoši, nedz izskatīgi. Varbūt problēma tomēr ir nesaprašanā un nespējā būt drosmīgam? Iespējams, ka problēma ir audzināšanā? Patiesībā, mums mazāk vajadzēt domāt. Nu ne par sevi, ne par citiem! Domāt, kas pareizi, nepareizi, pieņemti vai moderni. Kad pasaule redzētu, ka spējam pieņemt, bailes sāktu izzust. Varbūt sāktos haoss? Vai esam pieraduši pie laimīgiem cilvēkiem tepat līdzās? Cilvēkiem, kuri nebaidās būt patiesi? Parādīt savu skatījumu uz pasauli, parādīt savu patieso “es”? Kas to lai zina kāda pasaule būtu, ja mēs nebaidītos no kritikas. Bet vai nebūtu ellīgi interesanti to uzzināt?
"singing" by apdk is licensed under CC BY-NC-SA 2.0
