Patlaban ļoti aktuāli ir runāt par radošo domāšanu. Uz to mudina skolās un augstskolās. Vieni apgalvo, ka tā ir noturīga individualitātes īpašība, citi, ka radoši kļūstam, ja sastopamies ar nepazīstamu situāciju un tā jāmēģina atrisināt. Pēdējā variantā drīzāk noderētu loģiskā domāšana, tādēļ nosveros par labu uzskatam, ka visa pamatā ir domāšanas kultūra.
Mūsu sabiedrībā vēl stipri iesakņojusies pagājušā gadsimta jeb padomju iekārtas domāšanas kultūra, kas daudzas lietas noliedz vai akcentē kādas noteiktas, daudzas vērtības ir deformētas, bet citas pārāk hiperbolizētas.
Mums katram ir savi pieņēmumi par skaisto un neglīto, par savastarpējo attiecību kultūru, par morāli, par personības robežām, kuras nedrīkst pārkāpt, tas nenoliedzami tālāk reducējas arī domāšanas kultūrā.
Sākam pazaudēt mākslām kopīgo pamatu – ritmu
Bērni ir patiesi radoši. Varam apbrīnot viņu izdomu, tādēļ vecākus un pedagogus atliek vien aicināt neapspiest viņu radošumu.
Ir nācies dzirdēt, ka skolotājs/a novērtē ar zemu atzīmi skolēna domrakstu, jo viņš/viņa lietas uztvēris citādi, neattaisno skolotāja gaidas un pieņēmumu, par to, kā ir jādomā.
Ir arī otra galējība – uzskats, ka visas radošās izpausmes ir pieņemamas, jo ikviens ir radošs un tiesīgs radīt mākslu.
Dabā valda sistēmiskums, noteikts ritms. Eksistē arī absolūtas un pārlaicīgas kultūrformas kā pretstats haosam, kad noteicošie ir instinkti un emocijas un emocijas rada pašdarbību.
Kultūrformas prasa individuālas pūles to kopšanai un saglabāšanai un par to lieliski savu viedokli paudis latviešu valodas un literatūras skolotājs Valdis Čeičs laikrakstā “Izglītība un Kultūra” 28. marta numurā. Viņš izvēlējies rakstīt par tautas un mākslas dzejas kultūrformu – vārsmu. Izvēlēts citāts no Janīnas Kursītes darba “Dzejas vārdnīca” par šķirkļa vārdu “vārsma”: ”ritmiski organizēta dzejas rinda (..) kā vienāda vai samērojama garuma nogriežņu salikums un katreizēja atgriešanās pie sākuma līdzīgi kā ar vagas apvērsumu, aparšanu, kur lauks (= dzejolis) veidojas no vienāda garuma paralēli izveidotām vagām (= rindām)”. Viņaprāt, vārsmota tautas un mākslas dzeja spēj attālināt cilvēku no tēlotās haotiskās dzīves; savukārt mūsdienu literatūra jebkurā žanrā – gluži pretēji – vēlas pietuvināt mūs reālajam haosam, kurš, par spīti modernajiem dzīves uzlabojumiem, izplešas vēl vairāk un ātrāk, rada emocijas un provocē cīkstēties ar to pašdarbīgi.
“Diemžēl šodien modernā, neuzartā literatūra ir acīmredzami guvusi virsroku literatūras mācīšanā. Verlibrs, modernā proza un dramaturģija, iestudējumi sairdina visām mākslām kopīgo pamatu – ritmu. Viegli uztveramais, jo ir redzams, radošums ir amorfs, tā garīgais centrtieces spēks ir pārāk vājš,” uzskata pedagogs un pārliecināts, ka jaunajā mācību saturā un izglītības procesā kultūrformas, emocijas un pašdarbība nespēs sadzīvot, būs risks pieļaut kļūdas.
Viņš atgādina par antīkās un klasiskās filoloģijas pētnieka Sergeja Averinceva darbu “Ritms kā teodiceja”, kurā viņš skaidrojis arī vārsmas simbolisko nozīmi: vārsmots mākslas darbs, bet vispirms jau pati vienkāršā vārsma, kura neļauj lasīt tekstu viegli, disciplinē cilvēku, padara viņu izturīgu un spējīgu saglabāt cienīgu stāju reāla baiguma, šausmu, drausmu, briesmu, šaušalu priekšā. Grūti svītrot kādu no šiem apkārtējā, reālā haosa apzīmējumiem. “Homēra vārsmotie dziedājumi ar vienmuļo, gandrīz mehāniski tikšķošo ritmu attālināja viņa klausītājus no tēlotās dzīves; tāpat tie attālina arī mūs, pēc diviem tūkstošiem gadu lasot “Iliādu”, no mūsu pašu līdzīgas realitātes,” raksta V. Čeičs.
Nereti skatoties teātra izrādes vai jaunākās latviešu režisoru filmas, nepamet izjūta, ka trūkst caurviju darbība, ritms, kas skatītāju disciplinē, prasa piepūli, bet ir samontēti atsevišķi fragmenti, epizodes, mūsu uzmanība atslāpst, līdz ar to stāsts nepadara mūs izturīgus baiguma un šausmu priekšā, piemēram, režisora Dāvja Sīmaņa filmā “Tēvs nakts”.
Vizuālā ilūzija un komunikācija
Laikmetīgās mākslas izglītības projektu autore Linda Vigdorčika ir pārliecināta, ka pasaule kļūst arvien vizuālāka, tādējādi vizuālāka kļūst arī komunikācija.
Saziņā arvien biežāk lietojam kāda radītus simbolus – emociju grimases, žestus ar pirkstiem, izlīdzamies bez vārdiem. Jācer, ka nepārprotam viens otru. Mani kaitina, ja rakstot sākam izlaist patskaņus, piemēram, paldies vietā lasu – plds. Vai dzīves ritms ieguvis tādu paātrinājumu, ka trūkst laika un pacietības uzrakstīt pilnu vārdu? Vai nekļūstam pārāk pavirši, aizbildinoties ar postpatiesībām.
Nesen kinoteātrī “Splendid Palace” bija iespēja noskatīties režisora Žana Lika Godāra 1963. gadā uzņemto filmu “Nicinājums”. Stāsta pamatā – Itālijā studijas Cinecittà paspārnē tiek filmēta Homēra eposa “Odiseja” ekranizācija. Tās producents ir amerikānis Džeremijs Prokošs (aktieris Džeks Palanss), scenārists francūzis Pols (aktieris Mišels Pikolī), kuru pavada skaista sieva (aktrise Brižita Bardo). Producentu ir saniknojuši režisora (Fricis Langs) uzņemtie kadri, viņš liek pārrakstīt filmas scenāriju.
“Man patīk dievi, es zinu, kā tie jūtas. Ja es dzirdu vārdu “kultūra”, es ķeros pie savas čeku grāmatiņas,” pašpārliecināti teic producents. Franču jaunā viļņa režisors Ž.L. Godārs ironizē par kino un ar to saistītiem ļaudīm, kas iedomājas, ka ir līdzīgi dieviem un rada savu pasauli – ekrāna ilūziju. Filmā, protams, ir arī attiecību līkloči, bet tiek meklēta atbilde, vai Dievs radījis cilvēkus vai cilvēki rada Dievus.
Filmā mūs uzjautrina butaforiskie antīkie dievu tēli – baltas skulptūras ar nedabīgi zilām vai sarkanām acīm, kas izvietotas aizaugušā pļavā. Tātad mēģinājums eposu vizualizēt bez vārdiem.
Atgriežamies pie domāšanas kultūras, jo jebkuru, pat visnopietnāko, vēstījumu var pārvērst par rotaļu, kas reizēm pavisam nopietni kļūst par paštīksmināšanos par paša iedomāto radošumu.
Filmas “Nicinājums” pēdējais kadrs ir zils jūras klajums. Katrs varam to tulkot kā vēlamies. Piekrītu viedoklim, ka nepieciešams pārzināt arī absolūtas, pārlaicīgas kultūrformas, lai runātu par absolūtām, pārlaicīgām vērtībām.
