Vai tētis aizmiga? Paver, meitiņ, durtiņas! Paskaties! Klusītēm tikai – nepamodini! Šņāc, saki? Čuč? Nu ja, noguris mans vīriņš, visu dienu pie galda sēdēdams un 20 gadu kāzu jubileju svinēdams. Glāzīti jau arī pacilāja. Kā nu bez tā tādos svētkos!
Eh, jūs, meitiņas, mani atkal visu dienu pratinājāt, pastāsti, kā iemīlējāties, pastāsti, kā iemīlējāties? Vai tad man visu klātbūtnē jāstāsta? Kā satikāmies, kur iepazināmies visi tāpat zina, jūs arī. Bet jums nav miera, vienmēr tik prasāt par mīlestību un kāpēc tētim ir vēl viena meita, par lielo māsiņu, tik trīs mēnešus vecāka. Labi, ka par to pie galda vismaz nerunājāt!
Ielej man vēl šampīti drusku!
Agrāk negribēju stāstīt, kā mēs kopā sagājām. Mazas bijāt, nesaprastu. Lai gan, ko tur saprast: tāda vienkārši ir dzīve.
Jūs jau zināt, mēs iepazināmies vēl pagājušajā gadsimtā. Lielā māsa tad arī dzimusi: vēl pirms milleniuma. Es studēju pedagoģiskajā un piestrādāju jaunā dzeltenā avīzē. Tā krāsa bija dzeltena, bet vispār, salīdzinot ar mūsu laikiem, nekā dzeltena tur nebija. Neizlikāmies tikai tik gudri kā citi. Tālis, jūsu tētis, tur bija ziņu redaktors. Sākumā man tur nekādas intereses nebija. Viņš tak 10 gadus par mani vecāks! Tāds pats tievs un sīciņš kā tagad, tik toreiz vēl nebija tā sakumpis. Un precējies viņš bija. Sievu šad tad redakcijā redzēju. Vai es varēju zināt, ka pienāks diena un viņa Tālīti iemetīs manā gultā? Burtiskā nozīmē, burtiskā, mīlulītes manas!
Salīdzinot ar Tāli, trīsdurvju skapis, ne sieva. Liela, smaga, rokas kā vāles, kājas kā…
Ai, nu ko tur. Viņa arī vecāka par Tāli! Redakcijas puiši reiz šo apcēla, prasīja, kā viņai Pasaules karā gājis, vai grūti bijis. Šī nopietni skaidroja, ka tad vēl nebija dzimusi. Oi, jautri mums gāja!
Es nezinu, kā Tālis bij’ ar viņu sasities, tā arī neesmu to pajautājusi.
Puisīši jau mums redakcijā bija, bet kaut kā… Neredzēja mani. Citur arī nekā.
Tomēr jautri bija. Piektdienu vakaros pēc darba gājām uz klubiņu vai bāriņu. Tālītis arī šad tad nāca.
Reiz visi kaut kā ātri paklīda un palikām mēs ar Tāli divatā. Iesiluši bijām, iedzērām, runājām. Kad beidzās naudiņa, bija jau vēla nakts. Transports neiet, taksītim naudas nav. Tālis dzīvoja tuvu centram. „Ejam pie manis,” viņš teica.
„Kā, vai tad sievas nav mājās?” man izspruka.
„Ir gan sieva, gan vecmāmiņa. Vai tev viņas traucēs?” Tālis vaicāja.
„Nē, bet viņām var nepatikt…”
„Pārcietīs,” Tālis, aliņa stiprināts, bravūrīgi teica. „Tās ir arī manas mājas. Man arī ir tiesības.”
Tā nu soļojām kādu pusstundu uz Grīziņkalna pusi. Iegājām tumšā pagalmā. Man visu laiku likās, ka viņš sāks uzmākties. Bet nesāka.
„Mājas ārdurvis naktīs slēdz, bet man nav atslēgas,” Tālis teica. Jutu, ka viņš pamazām sašļūk, bet man nebija, kur iet. Tāpēc gaidīju, kas būs tālāk. „Es pieklauvēšu pie loga un paprasīšu, lai Anna ielaiž. Tu labāk paliec tepat. Pagaidām.”
Īsti nesapratu viņa plānu, bet paliku stāvēt pagalma dziļumā, kamēr Tālītis bungoja pa pirmā stāva logu.
Drīz vien logs atvērās. Tur viņa bija. Sieva. Stāvēja un skatījās tumsā, piemiegusi tuvredzīgās acis. Es toties redzu kā kaķis, pat tumsā to kuģi labi saredzēju.
„Ielaid, dārgumiņ, iekšā!” iepīkstējās Tālis.
„Tu esi dzēris,” secināja sieva. „Un tu neesi viens.”
Es biju kļūdījusies. Laikam viņa tomēr bija tālredzīga, nevis tuvredzīga.
Varbūt, ka man vajadzēja kaut ko citu tobrīd teikt, bet izgaisusī Tālīša bravūra bija tā kā atnākusi pie manis. Paspēru soli tuvāk logam un teicu: „Jā, viņš nav viens. Viņš ir ar mani.”
„Drosmīgi. Un ļoti interesanti,” noņurdēja sieva un ielaida mūs iekšā. Abus.
Pēc brīža jau sēdējām pie apaļa galda lielas, plašas, bet nolaistas istabas vidū. Noplukusi Ulmaņlaika garnitūra. Jā, viņi tak dzīvo Annas vecāsmātes dzīvoklī. Tas visu izskaidro.
„Tā, un tagad paskaidrojiet, lūdzu, kāpēc esat ieradušies abi kopā,” sieva nagu maucējas tonī prasīja.
Kas cits Tālītim atlika, kā sēdēt ar nodurtu galviņu! Tāds nu viņš man ir: drošs tikai tad, ja augstākstāvošu nav tuvumā. Tātad viņš klusēja un plucināja galdauta bārkstis.
„Es gaidu atbildi,” pratināšana turpinājās.
Sapratu, ka Tālis nerunās un izdvesu: „Es gribēju pārgulēt…”
„Lieliski,” nošņācās mājasmāte. „Ar Tāli? Mūsu dzīvoklī!”
„Nē, ne jau ar Tāli. Es gribēju…”
„Vai esat atveduši kādu trešo, lai tev būtu, ar ko pārgulēt?”
„Nē, ne jau tā es to domāju,” apmulsumā pat nezināju, ko teikt.
„Tātad tomēr ar Tāli?” sieva traģiskā balsī ievaidējās un pat tā kā triumfējoši paskatījās uz viņu. „Cik tālu tu esi nodzīvojies!? Pat uz mājām ved savas redakcijas mauķeles!”
Tālis joprojām knibināja bārkstis un raudzījās galdā.
„Tāli, vai man aiziet? Vai man aiziet no savas vecmāmiņas dzīvokļa, lai tu te varētu…”
„Nē,” beidzot ierunājās Tālis.
„Tad ej, lūdzu, mazgāties un gulēt!” pavēlēja sieva.
Tālītis piecēlās. Aizgāja.
Palikām divatā.
„Klau, es taču vienkārši gribēju lūgt naktsmājas,” sāku atjēgties. „Es pat Rīgā nedzīvoju, uz Jelgavu visi vilcieni sen aizgājuši, bet taksim vajag lielu naudu.”
„Neizskatījās, ka tu ko taisījies lūgt,” atcirta Anna, joprojām nikni uz mani skatīdamās.
„Tiešām gribēju! Vai varu palikt?” vaicāju, kaut palikt man sevišķi negribējās, bet klīst vienai pa šo rajonu trijos naktī gribējās vēl mazāk.
„Labi, vari gulēt tepat uz dīvāna,” viņa norādīja uz senlaicīgu sofu sūnu zaļā krāsā, kurai aizmugurē pie sienas vīdēja siensega ar mīlīgu gulbīšu pāri.
„Bet kur guļ vecmāmiņa?” nez kāpēc interesējos.
„Guļ mūsu guļamistabā,” atbildēja sieva. „Viņai naktī no tumsas bail. Labi, ka šonakt viņai ciešs miegs.”
Klusēju un gaidīju, kad varēšu gulēt. „Es nu iešu,” Anna pēc brīža teica un piebilda: „Nav jau Tāliņš nekāds saimnieciskais, alga it kā laba, bet notriec pa bāriņiem. Tā ka labi, ka varam te dzīvot.”
Kas notika pēc tam, to es no jūsu tētiņa tā arī neesmu līdz galam sapratusi. Vai viņš nemāk izstāstīt, vai man kaut kā prātiņā trūkst.
Biju jau ielaidusies pirmajā nomidzī, kad pēkšņi man kaut kas uzgāzās virsū. Pārbijos, atvēru acis. Tālītis gulēja man virsū ļoti neērtā pozā un dvesa: „Anna, nu nevajag, nu kā tu tā!”
Viņa sieva stāvēja un skatījās uz mums. „Savāc viņu, es to jākli vairs negribu!” viņa kliedza. Cik nu no Tālīša varēja izspiest, Anna nebija ļāvusi viņam gulēt, atsākusi prašņāt, kas un kā, kur mēs bijuši, ko darījuši, kāpēc palikuši divatā, kāpēc atnākuši. Kaut ko Tālītis ne tā atbildējis, šī viņu sagrābusi, izvilkusi no gultas, iznesusi no istabas un uzmetusi man virsū. Šausmīga sieviete! Rupja! Labi, ka tas beidzās bez asinīm un lūzumiem! Labi, ka Tālītis tāds maziņš un smalciņš.
Meitiņas, nu neskataties tik lielām acīm! Tā tiešām bija, saulītes manas. Dzīvē visādi gadās. Ielej man vēl lāsīti šampiņa!
Sieva vēl kaut ko nobļāvās un aizgāja. Domāju, ka Tālis ies un nolūgsies, bet viņš nekur negāja, kaut sofā abiem bija pašauri. Tik tuvu gulēdami jau arī… nu jūs saprotat. Vienā brīdī gan istabā atkal ieskrēja sieva un zvērojošām acīm nobrēcās, ka nu mēs esot parādījuši savu īsto seju, beidzot vairs neizliekamies. Bet kas man cits atlika, kad viņa pati Tālīti iemeta manā gultā? Kā es varēju atteikt, kad tādas nepatikšanas viņš manis dēļ piedzīvojis?
Tālītis gan no rīta vēl mēģināja izlīgt ar sievu. Es aizbraucu uz mājām. Bet vakarā arī viņš bija klāt. Sieva izmetusi. Tā arī palikām kopā. Mīlestība, tu prasi? Tā jau arī ir tā mīlestība! Būt kopā! Viņš mīksta rakstura, bet nav slikts, nav slikts cilvēks.
Tālītis jau bija šķiršanās dokumentus iesniedzis, kad izrādījās – sieva stāvoklī. Tad nāca pie manis lūgties, lai laižu Tālīti prom. Teica, ka patriekusi viņu hormonu iespaidā. Pati nav zinājusi, ka stāvoklī, domājusi, ka agrs klimakss. Es prom nelaidu. Kas atdots, tas jau paņemts. Un pareizi vien bija, jo es jau arī drīz biju stāvoklī. Tālītis, nabags, gan noskraidījās starp diviem zīdaiņiem, jo par to bērnu taču arī bija jārūpējas. No atbildības nevairījās. Tāpēc es saku: labs cilvēks.
Labs cilvēks man par vīru trāpījās. Tāpēc iedzersim par mīlestību!
