Visi bērnu dārzu pedagogi joprojām neizpratnē groza galvas atbildot uz jautājumu – kur ir robeža starp veselīgu bērna interešu attīstību, neierobežošanu un tiesību aizstāvēšanu, līdz pilnīgai bērna visatļautībai un bezkaunībai, ko mazie un gudrie prāti itin veikli iemanās izfiltrēt un likt lietā savu vajadzību un gribēšanu apmierināšanā. Kamēr visi domā, jaunās kompetenču izglītības reformas jau sen pieņemtas un tiek realizētas pilnā sparā!
Kā divu dēlu mamma, jautāju arī es – kur ir robeža, kas nosaka, cik tālu izglītojošā jomā un ne tikai, bērnudārzniekam ir jāizdara savas izvēles? Uz savu izdomāto patiesību balstītas? Jaunā reforma sniedz vēstījumu, ka nevienam pedagogam nav tiesību apgāzt un apstrīdēt topošā mākslinieka vai zinātnieka domu lidojumu… Visi ziloņi ir rozā! Jā!? Un nedrīkst jau teikt, ka tā nav, jo pretējā gadījumā tas mazina iespēju mazajam ģēnijam izaugt par ievērojamu un par sevi pārliecinātu personību. Bet tā vēl ir puse bēdas…
Mūsu nākotnes paaudzei šajā atbildīgajā vecumposmā jāprot izdarīt arī atbilstošas rīcības un tai sekojošas darbības. Bērniem jāprot izvērtēt, ko tie attiecīgajā dienā vēlas darīt, pašrocīgi jāsagatavo materiāli darbam un sekmīgi jāliek tie lietā!
Es gandarījumā nopūšos, jo mans sešgadnieks ir savā gribā un personībā gana stiprs, lai attiecīgajā vecumā spētu realizēt šos uzdevumus. Bet pārdomās nošausminos, kad pēc sarunas ar dārziņa pedagogiem, secinu, ka šo ideoloģiju spēj īstenot vien divas trešdaļas bērnu. Ko darīt tiem, kas šo procesu nesaprot un neizprot? Kur šī nemākslinieciskā sabiedrības daļa paliks?
Vai visiem nākotnes bērniem ir lemts kļūt par māksliniekiem, jo monotonus un intelektu nepiesaucošus darbus pārņems roboti? Tā jau būs pavisam cita tēma…
