Karakuda piedāvā interviju ar Liepājas universitātes Rakstniecības nodaļas nākamo maģistranti Arlitu Laini Fedotovu. Par studentu dzīvi Latvijā un ārzemēs, par jēgu studēt vispār un svarīgām lietām mūsu dzīvē. Patīkamu lasīšanu!
Kāda ir studentu dzīve Latvijā?
Arlita Laine Fedotova: Ja man šo pajautātu neilgi pēc tam, kad atgriezos no pabeigtajām studijām Anglijā un pēcāk turpināju studēt maģistra programmā Latvijā, mana atbilde noteikti ļoti atšķirtos no manas atbildes šodien. Pieredze, studējot Liepājas universitātē, ir iezīmējusi, ka studiju salīdzinājums starp valstu robežām ir pārāk vispārīgs. Manā pieredzē vislielākā nozīme ir konkrētiem cilvēkiem universitātē un universitātes gaisotnei kopumā. Anglijas studijās kā sev būtiskāko atceros cieņpilno pasniedzēju attieksmi, arī kursabiedru lieliskas savstarpējās attiecības. Ievēroju ieņemošu, vienlīdzīgu attieksmi. Tobrīd, kad biju viena pati ieradusies svešā, tālā vidē, bija ļoti stiprinoši un patīkami. Par ko biju pārsteigta? Par ļoti skopo lekciju grafiku, kāds man bija Prestonā. Atceros kursabiedrus sūkstamies, ja kāda reta lekcija iekrita plkst. 9.00 no rīta. Viņiem tas šķita šausmīgi agri un savā ziņā negodīgi, turpretī man pēc nule absolvētās ģimnāzijas, kur biju rāvusi no rīta līdz naktsvidum, ierastais lekciju sākums plkst.11 likās kā brīvlaiks ar pavisam lēnu, rimtu rītu.
Arī manā iepriekšējā studiju pieredzē Latvijā ir bijuši pasniedzēji, kuru e-pastus esmu saglabājusi drošā vietā, lai varētu klauvēt pie viņu durvīm kādreiz no jauna. Tomēr Liepāja mani pārsteidza ar cieņpilno, ļoti, ļoti zinošo, patiesi ieinteresēto attieksmi, kas te mājo absolūtā vairākumā. Jā, tāda patiesa interese ir ļoti spēcinoša un iedvesmojoša visiem. Arī studentiem.
Ko vēlējies sasniegt, sakot studēt Liepājas universitātē?
A.L.F.: Studijas Liepājas universitātē uzsāku tāpēc, ka pēdīgi jutos tam gatava, ka nav obligātas literatūras, kas varētu nosist manu apetīti rakstīt un it visā varu atrast kaut ko sev vērtīgu, kaut kripatu. Vecmāmiņas stāsti par studijām filologos bija atstājuši bažas, ka obligāti lasāmais varētu nokaitēt vēlmi un sparu darīt to, ko patiesi gribas jeb rakstīt. Atceros pirmajā lekcijā to, kā visi dalījāmies iespaidos, kas mūs uz Liepāju atvedis. Vairāki studiju biedri teica, ka vēlējušies būt starp līdzīgi domājošiem. To dzirdot, nobrīnījos – tas man nebija ienācis ne prātā. Biju atnākusi ar sajūtu, ka varētu sēdēt auditorijā arī viena, meklēt sev vērtīgo, attīstīties utt.
Šī bija pirmā lielā lieta, ko darīju pēc ilgas būšanas tikai mājās ar ģimeni, nemaz nejūtot vajadzību pēc citiem. Jau tās pašas vai nākamās dienas beigās atskārtu, ka vajadzība būt starp līdzīgi domājošiem, rakstošiem vai pilnīgi pretēji, ir bijusi arī manī. To vajadzību sev nebiju līdz tam nosaukusi, bet, cik labi, ka tik un tā attapos jau ar risinājumu, pirms tam nemaz neapzinoties vajadzību.
Ā, studēt mani pamudināja arī vēlme ielūkoties dramaturģijā. Piedzīvot mirkli pēc aktiera jautājuma un mudinājuma reizē, vai es nerakstu lugas un ka es varētu gan to izdarīt. Manī radās mirklīga iedvesma, ka tiešām tas būtu vērtīgi. Kā man tas nebija ienācis prātā? Tur gan noteikti vainojams Egona Dombrovska šarms. Domāju, viņš man varēja jautāt vienalga ko. Piemēram, vai nevarētu salabot viņa mašīnas motoru, un es diezgan pārliecināta uzrotītu piedurknes un vērtu vaļā „kapotu“, lai atskārstu, ka man tomēr šis tas padodas labāk. To es atskārtu arī par dramaturģiju. Tā ir viena no vērtīgākajām lietām, ko esmu te ieguvusi, – ne tikai pārliecinājusies un atklājusi jaunas lietas, kas man patīk, bet arī to, kas galīgi neder un nepatīk.
Vai plāni ir izdevušies?
A.L.F.: Visvairāk priecājos un novērtēju, ka esmu izaugusi līdz spējai tvert no visa kaut ko, kas varētu noderēt, ir vērtīgs, izšūpo līdzšinējo skatu, pārliecību vai tieši to stiprina. Piemēram, jāraksta stāsts par mīlas trīsstūri. Pēc garas nopūtas nekas cits neatliek kā sēsties vien pie lapas, nākas piespiesties, bet beigās pašai par pārsteigumu – re, sanāca tā, ka ir gandarījums un prieks. Sen literārajā akadēmijā atceros kādu pasniedzēju sakām, ka rakstnieks raksta galvenokārt ar dibenu, nevis galvu. Studijas liek dibenu īstajā vietā un vēl drusku pastumj uz priekšu (ir tāds teiciens par spērienu šajā punktā, vai ne?). Ir kursi, ko es nekad nebūtu labprātīgi izvēlējusies, piemēram, izlasot postkoloniālisma jēdzienu lekciju sarakstā, uzreiz pieņēmu – tas nav man, taču tad ierodas Benedikts Kalnačs un man ātri top skaidrs, ka joprojām man svarīgāk ir kā, ne tik daudz ko pasniedz. Šis ir tikai viens no piemēriem, kas mani pārsteidzis.
Jau pieminēju kursabiedrus, pēc kuriem sākumā domāju, ka neesmu tā alkusi, taču izrādījies, ka tieši viens no otra esam smēlušies neizmērāmi daudz.
Vai šodien studijas universitātē dod iespēju iegūt profesiju?
A.L.F.: Tas noteikti ir vairāku lietu kopums, kas ļauj ieiet profesijā, kurā vēlies būt, – izglītībai noteikti ir stabila loma starp tām, taču vai galvenā? Manā pieredzē izglītībai ir būtiska loma, lai strādātu profesijā, kurā vadu ikdienas darbu – Valsts probācijas dienestā. Līdz šim iegūtā izglītība psiholoģijā ir par pamatu, tomēr arī bez tās gan pieredzei, gan personības aspektiem ir bijusi un joprojām ir būtiska nozīme.
Domājot par rakstniecības studijām, šķiet, būtiski atzīmēt, ka tās nebūt nav kā izejas punkts tikai rakstniekiem, bet gan plaša spektra profesijām un interesēm, piemēram, pētniecībā, literatūrzinātnē, rediģēšanā, tulkošanā u.tml., kur, jā, es domāju, ka izglītībai joprojām ir ļoti nozīmīga vieta, lai arī cik straujš un visādi citādi mainīgs būtu mūsu laiks.
Kas tev dzīvē šķiet pats svarīgākais?
A.L.F.: Uz šo jautājumu varētu atbildēt reizi gadā, piemēram, dzimšanas dienā, Vecgada vakarā… ilgtermiņā paskatīties uz atbildēm. Šodien man ļoti svarīgas ir attiecības pašai ar sevi. No kā tālāk varu veidot veselīgas attiecības ar vistuvākajiem un citiem apkārt. Daba, mūzika, grāmatas, kvalitatīvs laiks ar sevi un mīļajiem ir dažas no man svarīgākajām lietām.
Ko tu visaugstāk vērtē cilvēkos?
A.L.F.: Ar šo jautājumu varētu būt interesanti tāpat kā ar iepriekšējo – paskatīties ilgākā laika nogrieznī. Pavērojot kā atbildes mainās un kas paliek nemainīgs. Man ļoti svarīga ir humora izjūta – senāk es noteikti to neiedomātos nosaukt, tas šķistu it kā vienkārši dabiski, taču, laikam ejot, man tā tiešām ir ieguvusi ļoti lielu vērtību citos un pašai sevī. Es nerunāju tik daudz par tādiem ikdienišķiem jokiem, bet daudz dziļāku izpratni un sajūtu. Tāpat mani cilvēkos neprātīgi uzrunā, ja viņi dara lietu, par ko ir no sirds aizgrābti. Ir ļoti grūti noraksturot sajūtu, ko es domāju, bet tā nudien iedvesmo.
Aktīvi darbojos 2×2 pasaules kustībā, tur allaž pulsē milzīga pieņemšana gan pret sevi, gan citiem. Tā ir tāda, kurai vienmēr gribas dot sevī vēl un vēl vairāk vietas.
Kāds ir bijis tavs lielākais pārsteigums šogad?
A.L.F.: Negribas to atzīt, bet mani pārsteigt ir diezgan izaicinoši. Varbūt ikdienas darba dēļ, varbūt citu iemeslu dēļ. Tomēr pēdējā laikā man ir gan pārsteigums. Domājot par literāro darbu, ko izstrādāšu maģistra darba ietvaros, daudz lasu savas vecmāmiņas pierakstīto, un atkal un atkal noelšos pārsteigumā par viņas valodu, un vēl jo vairāk par viņas spēju it visā redzēt skaisto, caurdzīvot jebkuru grūtumu viegli.
Kā plāno savu dzīvi nākotnē?
A.L.F.: Varen plašs jautājums. Šobrīd aktualitāšu ir daudz. Nāk dziesmu svētki, dobēs aug ķirbji, siltumnīcā tomāti, bet azotē – mana Irbe. Gribas daudz izlasīt un vēl vairāk pierakstīt. Jau pieminēju romāna tapšanu maģistra darba ietvaros – tam veltu daudz domu. Ja lūkojas tālāk, tad atminos, kā sen, sen ģimenes draudzene teica, ka man noteikti jāuzraksta grāmata bērniem, par ko es uzreiz teicu, ka lai nu ko, bet tas no manis nesanāks… es varētu kādu detektīvu, vēl šo to, bet bērnu literatūra – nē, nē. Taču reizēm notiek tā, ka par kurām esmu sacījusi kategorisku nē, viss beidzas pavisam otrādi. Tāpēc tagad domāju, ka tas gan būtu vareni!
Tad jau redzēs – plānu ir gana, bet pie tiem darbojos nesteidzīgi, jo man ļoti svarīgi ir būt klātesošai, piedzīvot, kā aug gan Irbe, gan dārzs, gan attiecības, gan valoda un es pati. Pie tā, ko gribu uzrakstīt, mērķtiecīgi darbojos, bet lēnām – kad būs gatavs, būs.
Liels paldies par interviju!
