Kad viņš atguvās, saprata, ka atrodas pusguļus, ar abām rokām cieši apķēris apsūnojušu celmu. Seja ugunīgi sūrstēja, bet pa degunu gaisu ievilkt nevarēja, tas šķita kā ar vati piebāzts. Viņš uzmanīgi pastiepa labo roku un aptaustīja galvu – mati bija lipīgi un saķepuši, gar labo ausi nokarājās kaut kāds lēveris. Viņš nolēma tālāku izpēti neveikt un palēnām slējās kājās. Neskatoties uz nelielu reiboni un apjukumu, viņš diezgan stabili nostājās un lūkojās apkārt. Metrus divdesmit iepakaļus grāvja kantē uz jumta gulēja viņa džips – kā tāds neveikls bruņurupucis, viņš nodomāja. Radio vēl arvien skanēja – diktors nosvērtā balsī klāstīja laika ziņas. Gar grāvi ieslīpi stiepās melna vaga – tur džips bija slīdējis, līdz apmetis kūleni. Melnā svēdra zaļajā grāvja zāles svaigumā izskatījās kā stigma zemes miesā. Vīrietis sāka iet uz mašīnas pusi. Uzrāpies pa stāvo grāvja nogāzi viņš otrā ceļa pusē pamanīja brūnu ķermeni – stirna! Negribīgi vīrietis pārgāja pāri ceļam un tuvojās rumpim. Dzīvnieks elpoja, bet asi un gārdzoši, sadragātās priekškājas tam neļāva celties un bēgt, tāpēc tas, nāsis un acis iepletis, neprātīgi lūkojās pienākušajā cilvēkā. Vīrietis vienā no armijas tipa bikšu kabatām sataustīja nazi, izvilka, atvāza… ass grieziens, un viss. Viņš vienlaikus bija dusmīgs un noskumis – dumjais lops bez jēgas bija nesies pāri ceļam un visa šī jezga tikai tādēļ. Bet dzīvība paliek dzīvība, žēl, ja tā izdziest. Viņš bija tikai makšķernieks, ne mednieks – siltasiņu dzīvnieku slaktēšanā vīrietis vaļasprieku nebija atradis. Aizvilcis vēl silto zvēra ķermeni tālāk ceļmalā un noslaucījis asiņainās rokas gar biksēm, viņš atsēdās uz barjeras. Aiz pļavas virs pamales kokiem sarkana kā oga lēca saule. Putni čiepstēja neiedomājamās toņkārtās, un to balsis pāršķēla gaisu kā pātagas plīkšķi. Augstu debesīs lidmašīna bija atstājusi pelēku dūmu sliedi – zemās saules stari vēl nebija paguvuši tos izbalināt.
Brīdi vērojis austošā rīta histēriju, vīrietis palūkojās uz šoseju – neviens nebrauca. Kur gan kādam būtu jādodas puspiecos pirmdienas rītā? Tikai viņš, zvērināts makšķernieks, bija spējīgs uz tādu neprātu –, lašu zvejas vilināts, no Cēsīm nakts vidū traukties pāri visai valstij uz Liepāju. Pēkšņi viņš atcerējās, ka nebija braucis viens. Diendienā izmantodams Feisbuka līdzbraucēju piedāvājumu, ceļojot no Cēsīm uz Rīgu, viņš bija nolēmis piedāvāties par vedēju uz Liepāju. Un ceļabiedrs naksnīgajam startam 3:30 no Rīgas bija atradies. Ceļabiedre, pareizāk sakot. Vīrietis vēl bija nodomājis, ka tikai traka, pašpārliecināta vai veca sieviete būtu gatava doties nakts braucienā ar svešu vīrieti. Viņa neizskatījās ne veca, ne traka, savukārt pašpārliecinātību viņš neuzskatīja par mūsdienu sievietes trūkumu. Sieviete iekāpa Rīgas centrā, un visu ceļu, miegu gaiņādami, viņi bija runājuši par makšķerēšanu. To viņš nebija gaidījis, ka ar kādu sievieti stundām varēs runāt par svarīgāko lietu savā dzīvē. Viņa bija tiešām ieinteresēta, pat biedējoši informēta par visādām zvejas niansēm un knifiem – kādā brīdī vīrietim pat radās aizdomas, vai tikai tas nav kāds triks. Bet kaut kas viņu vilka arvien dziļāk tajā skurbumā, kas virmo, satiekot dvēseles radinieku. Pie Brocēniem vīrietim šķita, ka viņi pazīstami jau mūžību. Saldus benzīntankā paņēmuši kafiju, viņi turpināja ceļu un sarunu. Sieviete nebija skaista. Varbūt kādreiz viņai bija sekojuši salkstošu vīriešu bari, bet viņa tos nebija paturējusi. Tas viņai nebija svarīgi, jo viņa sevi nevērtēja citu acīm. Pašas brīvība bija kļuvusi svarīgāka par pakļaušanos, pielāgošanos un samierināšanos. Pašpārliecināta un skarba kā mužiks…, viņš nodomāja, bet juta nepārvaramu vēlmi aizspraukties aiz tām bruņām, kas katrā ziņā slēpa īstu sievieti.
Pārgājis ceļam, vīrietis nostājās iepretī mašīnai. Priekšējais sānu logs bija sašķīdis – tajā vīrietis ieraudzīja viņu. Sieviete joprojām bija piesprādzējusies un karājās ar galvu uz leju. Viņš noskrēja pa nogāzi, mēģināja atraut durvis, bet tās bija ieliektas un nepadevās. Tad viņš aizklupa otrā pusē un mēģināja attaisīt durvis tur, bet arī tas neizdevās. Beidzot vīrietis, iespraucies mašīnā pa priekšējo logu un no iekšpuses atspēris šofera puses durvis, atsprādzēja sievieti un izvilka viņu ārā. Noguldījis nekustīgo ķermeni blakus mašīnai, viņš pielika ausi pie viņas lūpām. Nekā. Krūšu kurvis necilājās. Viņa izskatījās pilnīgi neskarta, nevienas redzamas skrambas, neviena skrāpējuma vai pušuma. Par spīti austošajai sārtajai saulei viņas seja šķita bāla, gandrīz caurspīdīga. Gaišie mati krita pār pleciem kā plīvurs. Neko citu nespēdams iedomāties, vīrietis sāka elpināšanu un sirds masāžu, kaut mūžā nebija to darījis. Vienīgā saistība ar sirdīm viņam bija, ķidājot zivis, bet tās parasti vairs nepukstēja, un labi, ka tā. Viņam nepatika iekšas un tā asiņainā ņemšanās, tomēr tas vienkārši bija darbiņš, ka jāpaveic – gribi vizināties, proties arī ragaviņas vilkt. Kurpretim cilvēka sirds te bija jāatstāj vietā un jāpiespiež darboties, kas pēc piecām minūtēm aktīvas atdzīvināšanas vairs nešķita ticami. Viņa galva bija tukša, tajā nebija vietas nevienai domai – ja kāda parādītos, galva vienkārši sasprāgtu tūkstoš lauskās. Šādos brīžos labāk būt robotam, viņš nodomāja. Mehāniski jāizpilda vienas un tās pašas darbības bezgalīgu skaitu reižu. Viņa spēki sāka zust. Rokas nežēlīgi sāpēja, jo galu galā viņš bija tikai parasts vidusmēra vīrietis, kas sportu mīl, ja ar to nodarbojas citi. Nokrakšķēja ribas: viņš tomēr nebija ieprogrammēts robots, tāpēc izmisumā bija pārcenties. Viņš bija dzirdējis, ka tā mēdz notikt un neko jau arī tur nevarēja mainīt. Minūtes ritēja. Varbūt tās bija sekundes. Pat putni šķita pieklusuši, un saule – sabremzējusi savu ripojumu debesjumā.
Vīrietis izdzirdēja bremžu kaukšanu un redzēja piestājam mašīnu. Nezin, kas braucējus bija apturējis – no ceļa avarējušo džipu tikpat kā nevarēja redzēt. Varbūt iepriekš viņš bija notriecis vēl kādu lopu? Viņš uzsauca, lai zvana ātrajiem. Kāpēc viņš pats to nebija iedomājies? Nebija laika domāt, bija jārīkojas. Pa nogāzi skrēja lejā divi jauni puiši, pieskrēja guļošajai sievietei, atrāva viņai jaku, pēc tam blūzi, pogām kā dzirkstelēm aizsprakšķot uz visām pusēm. Viens no puišiem, slaids blondīns zilā kreklā, sāka guļošo elpināt, otrs, drukns bārdainis, skaitīja: „Viens, divi, trīs”, ar delnām uzspiežot krūškurvim. Vīrietis stāvēja blakus un noskatījās, cik veikli abi puiši darbojas. Varbūt studē medicīnu – viņš nodomāja un apjautājās, vai ātrie drīz būs klāt. Puiši neko neatbildēja, tikai bārdainis pa vidu skaitīšanai ceļabiedram uzsauca – „izskatās bezjēgā, moš’ metam mieru?” Vīrietis vēlreiz jautāja, vai ātrie jau ceļā un no kurienes brauks, bet atbilde nesekoja. Lai gan gulošās sievietes seja joprojām izskatījās bāla, vīrietim šķita, ka vaigi ieguvuši mazliet sārtuma. Bet varbūt tas bija saules atspīdums. Kad piebrauca ātrā palīdzība, putni vēl arvien čivināja tikpat moži, bet saule jau bija pakāpusies un sarkanos toņus pamalē nomainīja zeltaini dzeltenie.
Mediķi noklumburēja pa grāvja stāvo malu, piesteidzās, uzsauca puišiem: „Malā!”, pārbaudīja pulsu, kaut ko iešļircināja, uzmeta uz nestuvēm kā siena klēpi un pusskriešus metās uz auto. Iecēluši mašīnā nestuves, viņi arī paši ieleca, aizcērtot aiz sevis durvis. Dažas minūtes ātrā palīdzība stāvēja, iekšā notika drudžaina rosība. Tad, riepām kaucot un bākugunīm mirgojot, auto ar vārīgo kravu pazuda ceļa līkumā. Abi jaunie puiši nopētīja avārijas vietu, redzēto klusi savā starpā pārspriežot. Vīrietis piegāja pie viņiem un teica: „Ātrie ieslēdza sirēnu, jūs noteikti viņu izglābāt, paldies čaļi!” Tajā brīdī piebrauca vēl viena ātrā palīdzība. Vīrietis nodomāja – cik stulbi: droši vien sūtīja brigādes no Liepājas un Kuldīgas, bet nepaziņoja, ka pirmā jau cietušo savāca. Toties policija gan īpaši nesteidzas – cik tipiski! Abi puiši paskatījās uz celmu, pie kura vīrietis pirms brīža bija atjēdzies, un novērsās. Galvu pret apsūnojušo celma pieri atspiedis un rokas kā lidojumam izplētis, iešķībi sakņupis, gulēja vīrietis. Viņa acis izbrīnā raudzījās uz sauli, bet pārējā seja nelīdzinājās nekam, ko dievs varētu būt radījis. Sanitāri nesteidzoties kāpa lejā pa nogāzi. Puiši, pārmijuši pāris vārdus ar viņiem, pagriezās un devās prom. Mediķi uzvēla sastingušo ķermeni uz nestuvēm, uzstiepa pa stāvo grāvmalu, iecēla auto, aizvēra durvis un klusējot aizbrauca.
Foto: Zigurds Zaķis
