Intervija ar Karakudas autori un biedrības „Ziemupīte“ pārstāvi, dzejnieci Daigu Kadeģi

Kāds bijis šis 2 gadu pašizolācijas laiks? Jums pašiem privāti? Ģimenei, draugiem?

Daiga Kadeģe: Varbūt skanēs dīvaini, bet – interesants. Skolēnam bija attālinātas mācības, kas sekmēm nenāca par labu. Lielajiem bērniem bija attālināts darbs, kas viņiem tīri labi patika. Pati ar kolēģi mēģinājām rīkot pasākumus, kuriem bija jāizdomā citas pieejas, risinājumi, definīcijas – ļoti tāds kreatīvs laiks, es teiktu, un nebūt ne sliktā nozīmē. Apkārtējie cilvēki, lielākoties, ir nečīkstētāji – ja jādara savādāk, tad dara. Ja kaut kas neizdodas no iecerētā, domā tālāk un dara ko citu. Nu varbūt, ka kopumā ne gluži viss tik pozitīvi, bija arī daudzas kaitinošas lietas, bet par pesimismu es arī to nesauktu, drīzāk – neskaidrību.

Kā tas ietekmējis radošo darbu?

D.K.: Kā jau minēju – daudz radošu pieeju, kreatīvu risinājumu, īsts izaicinājums „dabūt gatavu” to, ko nedrīkst, izmantojot līdzekļus, kas atļauti. Pasākumu sadaļa bija mazliet „iebrukusi”, cilvēku paradumi un plūsma bija mainījusies samērā kardināli (un ir joprojām tas jūtams). Taču, man šķiet, ka, pieliekot lielākas pūles kā parasti, visu ir izdevies noturēt un nosargāt.

Kādas smagas vai vieglas atziņas tas devis?

D.K.: Smagas laikam tajā ziņā, ka bija ļoti sāpīgi noskatīties, kā cilvēki internetā pārvērtās. Tie kļuva žultaini, izsmejoši, paštaisni, atslēdza domāšanu, pakļāvās troļļu retorikai un musināšanai. Tas liecina par mūsu valsts sabiedrības kolektīvo neveselību – mūsu sabiedrībā ir ļoti vājš tolerances un izzināšanas gēns. Tas ir biedējoši – jo situācijā, kad būs (būtu) jāpieņem kolektīvie lēmumi, ir skaidrs, ka daļa kā prusaki šķīdīs uz visām pusēm, jo tas taču uz viņiem neattiecas.  Daļa locīsies un staipīsies, lai tikai nebūtu jānostājas kāda pusē (esmu neitrāls), daļa kļūs agresīvi (un abās pusēs turklāt), daļa gribēs dzīvot kā pieraduši – ka tik ir pabalsti un zemas cenas. Diezgan baisa sabiedrība. Kā to labot?

Labā atziņa ir tā, ka mēs ar savējiem esam vienisprātis. Domājam līdzīgi, mums ir vienādas vērtības – ģimene, izglītība, valsts, un tad ir daudz vieglāk pārvarēt jebkuru krīzi.

Kā šis laiks ietekmējis darbu ar klientiem?

D.K.: Laikam nekādi. Ikdienā neinteresē vai klients ir antivakseris vai nē. Respektējam dažādi domājošos. Nerunājam par „slidenām tēmām”.

Ko vislabāk izdevās šajā pandēmijas laikā paveikt?

D.K: Liekas, ka vislabāk ir tas, ka spējām palikt mēs paši. Izmatojām šo laiku, lai pilnveidotos, kaltu nākotnes plānus.

Ko pandēmija traucēja izdarīt?

D.K.: No ieplānotā? Sarīkot ierasti kuplus pasākumus. Nojauca dažas iecerētās jaunās aktivitātes – ekskursiju organizēšanu, debašu turnīrus utt.

Kādas atziņas pandēmijas periods vēl nes sev līdzi?

D.K.: Jo mazākā struktūrā cilvēks dzīvo (ģimene, sava māja, lauki, ciems, savs pašnodarbinātā darbs utt.), jo mazāk cilvēku ietekmē šīs lielās, graujošās lietas. Pašpietiekamība, man šķiet, ir tas, uz ko būtu jāvirza valsts nākotne. Naturālās saimniecības. Ciemu kopienas. Spēcīgs NVO sektors. Tas viss var izglābt pasauli. Īpaši, ja cilvēki sadarbojas.

Vai būs viegli atgriezties atpakaļ pirmspandēmijas sliedēs?

D.K.: Man un manai ģimenei te nav nekādu problēmu. Jau esam sliedēs. Tā īsti pat nebijām no tām izslīdējuši ārā. Taču tālākā apkārtnē (internetā lasot), šķiet, ir ļaudis, kuri joprojām nevar pārdzīvot kaut kādus sev vien zināmus pazemojumus. Tie nespēj atslēgties no pandēmijas, jo viņu psiholoģiskais raksturojums pēc būtības ir – cietējs, upuris, un šis laiks bija viņu ziedu brīdis.

Ukrainas karš kā pandēmijas turpinājums nav nekas patīkams. Kā tas ietekmē jūs privāti?

D.K.: Apziņa, ka ukraiņu vietā varējām būt mēs. Šī sajūta nav patīkama. Zināt, ka tepat netālu mirst jauni puiši un civiliedzīvotāji, bet nespēt tajā neko mainīt. Tas ir tā, it kā sirds apmet kūleni. Ierasto dzīvi šis karš ietekmē cenu ziņā, un ir skaidrs, ka būs jāspēj pielāgoties.

Vai šis karš mūs ietekmēs arī vasarā un rudenī?

D.K.: Ietekmēs vēl ilgi. Ir tikai divi varianti – ņaudēt, žēloties, vaimanāt un maksāt, vai vienkārši izvērtēt, kas nepieciešams un bez kā var iztikt, un maksāt.

Kā tas ietekmēs darbu?

D.K.: Darbu tas neietekmēs. Tas iespaidos ienākumus, jo cilvēki, apzināti vai neapzināti, iepērkas mazāk un par mazākām summām.

Kādas atziņas šis grūtais laiks ir devis mums visiem?

D.K.: Atziņas? Piemēram to, ka mēs dzīvojām pārtikuši, viegli, bezrūpīgi (un tas jau nav nekas slikts). Tikai iepriekš to nesapratām. Šis ir laiks novērtēt.

Kas notiks tālāk?

D.K.: To nezina neviens. Lai kas arī notiks, tas būs mūsu apziņas, mūsu darbības vai bezdarbības rezultāts. Pie kam, tikai mēs katrs pats izvēlēsimies, kā dzīvot, – un tā arī dzīvosim, ar savu izvēļu rezultātiem.

Dzejoļi

* * *
Bite jau neko nezina
Par karu
brālis pret brāli
zobs pret zobu
Par pirkstiem, kas norauj spārnus…
Viņa zin tikai medu.
Un nenojauš, ka pļava uzzīmēta.
Granātmetēji met smagas divdabju bumbas –
Esot, neesot, liekoties.
Nesprāgušu lādiņu šķembas
Sāp divtik.
Kā reaktīvā virsskaņas lidmašīna
Aizbrāžas klusējot
Tavas ēnas
Un pārplēš bungādiņas,
Izraisot insultu visās smadzeņu šūnās.
Bite ziedos…
Kurla un nedzirdama.
Medus rūgts.
Deguns asiņo.
Var jau būt, ka piedos…
Var jau būt, ka bite kādreiz
Pasaulei piedos…
Bet es uz to nepaļautos…

Jūras akmeņi

Rīts.
Vasaras tēja smaržoja. Rituma zīmes. Pa maliņu maliņām.
Ļaudis saradās, kā skudriņas satecēja, pa celiņu, celiņiem – sauli lūkot.
Mazs, mazs kadiķītis pirkstgalos pastiepās – ātrāk sauli ieraudzīt.
Dziesma modās. Lec Saulīte rītā agri, lec ar Dieva palīdzību.
Vicītes lidoja, švīkstēdamas. Un tad – ķuikš.
Uguns pušķojās ar kadiķu asumu, ar magoņu briedumu, ar pūpolu sīkstumu.

Olas ripinājās, Dieviņš zīmēja putnu kāsi debesīs. Jau otro gadu. Viņam izdodas, es sapratu – Dieviņam ziedu došu, Dievs dos manim spēku, prātu. Laika ritums bija pareizajā vietā, pareizajā Saules starā, jo viss notiek, atkārtojas pa spirāli, pat Saule jūrā mirdz tajos pašos, bet citos viļņos. Daina sacīja – šis laiks pieder mums. Mēs esam ievīti Laika ritumā. Tikai jāprot paņemt no Dieva, no Laimas, no Māras. Jāprot arī tālāk dot. Lai Top!

Jūra pati ņēma, Maritas dzērvenes kā sarkanas pogas piešuva zilgandzestrajai villainei. Tika mums smukumam, tika jūrai. Pūpoli palika – veselam garam.

Kaut kādi svešie laimes akmeņi – ametisti. Piedod! Un kā ar laukakmeņiem – man kaut kā tuvāki tieši tie, ne zaļie malahīti, ne baltie mēnesakmeņi, ne kalnu kristāli mirdzošie, nekas no tā mani neuzrunā, bet laukakmens visparastākais.. jā. Pieglaužu vaigu saulē sasilušam, pelēkam akmens sānam, un skaidri un noteikti zinu – nevienam es neļaušu savu dziesmu sarežģīt, nevienam es neļaušu savu zemi nicināt. To Liene sacīja, arī viņā tas laukakmens spīts.

Mēs visi šeit Laika ritumā ierakstīti, kā jostā izrakstīti, kā raksti, kā zīmes. Nosargāt.

* * *

Veltīts taurenim manā virtuvē

manā azotē taureņi pārziemo
plīvo krāsainie spārni
neiekūņojas
nebaidās nosalt
kad puteņo
tur ārā
dzīvība vāra un kusla
sidrabiņa lietiņš
pumpuros
Māras nakts
klusa nakts
ar aizdegtām svecēm
lukturos m
meklē ceļu
pie Dieva.

* * *
Neiederīga un lieka
pusmēness tumšā puse
iekrīt tieši tev acīs
saradot sāpes un lauskas
izšķīst kā kristāla vāze
betons ir mēms
tas klusē
neviens jau nezināja
viņa te bija
nepareizajā pusē
sirds

* * *
Iesākumā bija lietus,
pēc tam glāsts
kā tauriņš
uz pleca.
Nav svarīgi,
cik pasaule veca –
lietus nepārstās līt.
Un man tevi
un tev mani
vajadzēs sasildīt.

Svētdiena, 20. aprīlis

Sliedes iet pa aizmuguri.
Nenojaustas.
Bariņā. Dziedādamas.
Dzeju lasīdamas.
Vien pīles lido un suņi rej.
Uzkāpj visaugstākā kalnā,
Saredzēt sauli un ieelpot.
Noripo lejā,
Ģeometriskā pieturā kafiju dzer
Ar bēgošām čūskām,
Pašūpojas priedes zarā
Un tālāk brauc
Uz diviem torņiem
Caur skudru koku,
Gar ēriku augiem,
un atskrien mājās
sāpošām kājām
laimīgas.

Šlāgerputenis

1.
Tu esi trausla kā ābeļzieds,
mana mīļotā meitene
ar zilajām acīm un zelta matiem,
skaista kā mežrozes zieds.
Gremdēšos tavā skūpstā tik saldā,
kas nesīs mūs pār trejdeviņām zemēm,
līdz debesīm,kuras mums abiem par mazu,
un pat nāve mūs neizšķirs.

2.
Ko sēsi,
to pļausi,
ko spļausi,
to saslaucīt
nepaspēsi,
un būsi jau izēdis
pudu sāls,
bet vienalga
prātiņš par īsu,
un sirds par aukstu,
Antiņ,
beidz jāt vienreiz
tajā stikla kalnā,
es tava vienīgā
Saulcerīte –
līdz nāve mūs
neizšķirs.

Par čūskām un urbjiem.

* * *
Čūskurbis
ieurbās ausīs
acis gail
man bail
taurenis sirdī
pienaglots
un asinis
nodotas
pret atlīdzību
ne mīlestību
tava mēle
kā tuksnesī
meklē oāzi
bet
velti
es neesmu
vakarvējā.

* * *
Mēle mana
runā uz tevi,
es tevi satiku,
tu sabradāji
manu pašapziņu,
es tev iekodu rokā,
iespļāvu sejā indi,
lai sāp
un lai manī ir
miers virs zemes
un cilvēkiem
un čūskām
labs prāts.
Nenāc par tuvu.
Es tikai runāju uz tevi.

* * *
Astere aiz auss
un minī svārki,
skrienu, eju
un svilpoju
kaut ko no klasikas.
Bēthovenu.
Neaizveros pēc pavēles,
triecos ar pieri sienā,
baidos, izsāpu, kāpju
un saulrietā
peldos kaila
tavā akvārijā.
Bet kas esi tu?
Diriģents neesošam orķestrim.

* * *
Pēc kārtējās lietusgāzes
viss dārzs piebira
ar slapjiem zvirbuļiem
bet āboli aizlidoja.
Es nezinu, uz kurieni
siltām vai
aukstām zemēm,
lidoja āboli.
Zvirbuļi palika,
lai nosaltu
citu vietā.
Kāds teica –
tu esi slikta, slikta, slikta…
Nav tiesa.
Esmu zvirbulis
tavā drob savā vietā.