Pēdējais piliens jeb Gruzijas mācība

Vai pirms „Arabellion” vai „Arābu pavasara” varējām iedomāties, ka vienkārša sakņu tirgotāja pašsadedzināšanās varētu izraisīt milzu izmaiņas visā Ziemeļāfrikā? It kā neliels notikums, bet rezultātā varu zaudēja ne tikai Tunisijas diktators Bens Ali vien. Dziļas pārmaiņas skāra gan Lībiju, gan Ēģipti, gan citas reģiona valstis. Sakņu tirgotāja pašnāvību nevarēja paredzēt neviens – ne slependienesti, ne valdība, ne ārzemju eksperti, kuri bieži ieradās reģiona valstīs, lai ievāktu informāciju par stāvokli Āfrikas ziemeļos. Neviens no šiem augsti apmaksātajiem speciālistiem nepamanīja, cik neapmierinātas ar status quo ir plašas tautas masas. Daudzi tunisieši, līdzīgi šim augļu tirgotājam, bija pakļauti policijas patvaļai, īpaši tad, ja viņi nevarēja atļauties nopirkt licenci un bija spiesti tirgot „pa melno”. Viņa nāve pacēla kājās miljonus, jo tautas mērs bija pilns. Šis gadījums bija pēdējais piliens, kurš parāva slūžas vaļā.

Līdzīgi notikumi pagājušajā nedēļā risinājās Gruzijā, kur plašus protestus izsauca Krievijas delegācijas vizīte Gruzijas parlamentā. Vienā naktī valstī sākās smaga krīze, kura apdraud pēdējo gadu laikā panākto politisko un ekonomisko attīstību. Iemesls – augsta ranga Gruzijas politiķu nespēja adekvāti novērtēt tautas noskaņojumu. Runa ir par miljardiera Bidzinas Ivanišvili valdošās partijas „Gruzijas sapnis” atļauju noturēt kādu samērā nenozīmīgu starp parlamentāro pareizticīgo asambleju Gruzijas parlamenta ēkā. Tajā bez vairāk nekā 20 valstu pārstāvjiem piedalījās arī delegācija no Krievijas Federācijas (KF).

Parasti šāda veida sanāksmēm sabiedrība nekādu lielu uzmanību nepievērš. Tomēr šoreiz Krievijas Federācijas (KF) parlamenta deputāts Sergejs Gavrilovs izraisīja skandālu. Viņš uzrunāja klātesošos krieviski, turklāt no Gruzijas parlamenta spīkera krēsla. Par to bija sašutuši ne tikai klātesošie Gruzijas deputāti. Pārsteigti bija pat neitrāli novērotāji. Protams, ka ne tikai radikāli noskaņotajiem politiskajiem spēkiem, bet arī plašiem sabiedriskajiem slāņiem, īpaši jauniešiem, tas bija pilnīgi nepieņemami.

Sergeja Gavrilova uzruna – muļķība vai provokācija?

Viennozīmīgi to izvērtēt ir grūti. Katrā ziņā S. Gavrilova persona gruzīniem nav sveša un šis nav pirmais skandāls sakarā ar viņa rīcību ārpus KF. Plaši ir zināms fakts, ka S. Gavrilovs aktīvi iestājās par Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarību. Jau 2013. gadā, kad viņš ieradās Gruzijā it kā privātā braucienā, lai noskatītos Maskavas un Tbilisi „Dinamo” spēli, viņa iebraukšana Gruzijas teritorijā izraisīja nemierus un protestus. Situāciju nosodīja arī Gruzijas bijušais prezidents Mihails Saakašvili. Viņš pārmeta valdībai un Gruzijas robežsardzei, ka tie ir pieļāvuši šīs odiozās personas iebraukšanu Gruzijas teritorijā. M. Saakašvili arī pieprasīja nekavējoties atbrīvot trīs jauniešus, kuri bija apcietināti par vēršanos pret S. Gavrilovu un viņa atrašanos Gruzijā.

Pirms gada S. Gavrilovs līdzīgu skandālu izraisīja vizītes laikā Moldovā. Arī tur viņš centās „noregulēt” situāciju ar Krievijas atbalstītu separātistu reģionu – Piedņestru.

Neskatoties uz 2013. gada skandālu, 2015. gadā S. Gavrilovs atkal ieradās Gruzijā. Turklāt viņa brauciens bija veiksmīgs un gaidīts, viņš Gruzijā uzturējās darba braucienā kā kristīgo vērtību aizstāvēšanas starpfrakciju tikšanās dalībnieks. Katrs viņa brauciens pēc atgriešanās KF noslēdzās ar propagandas kampaņu – 2013. gadā viņš krievu parlamentārai avīzei stāstīja, ka viņam nav skaidrs, kāpēc gruzīni tik asi reaģēja uz viņa ierašanos. Viņš taču esot bijis tikai privātā braucienā, lai noskatītos sporta pasākumu. Savukārt Moldovā viņš esot piedalījies zinātniskajā konferencē. Savukārt pēc 2015. gada Gavrilova kungs zināja stāstīt, ka Rietumi un īpaši ASV esot uzkundzējušies Gruzijai. Gruzīni paši to negribot un cilvēki esot neapmierināti gan ar ārzemju instruktoru atrašanos valstī, gan ar kopīgajām mācībām. Atbildīgie politiķi esot neapmierināti ar to, ka Rietumi atveduši militāro tehniku. Gruzīni neciešot ne Rietumus, ne NATO, bet vēloties ciešākas saites ar Krieviju – apgalvoja S. Gavrilovs. Viņš pats būtu gatavs iestāties par Abhāzijas robežas atbloķēšanu un dzelzceļa satiksmes atjaunošanu. Gruzīni to nepieļaujot, jo „uz viņiem spiežot” Rietumi.

Lūk, šis pats Gavrilova kungs ir šīs asamblejas priekšsēdētājs. Parasti asamblejas sēdes vada tieši priekšsēdētājs un, gadījumā, ja norises vietā ir priekšsēdētāja vieta, sēdi vada no šīs vietas. Tomēr Gruzijas puse, kura bija uzņemošā puse, jau iepriekš atrunāja šo punktu, uzstājot, lai sēdi no parlamenta spīkera krēsla vadītu asamblejas ģenerālsekretārs, kurš pārstāv Grieķiju. Ziņa par pasākumu un šo norunu ātri izplatījās sociālajos tīklos un izsauca neapmierinātību un protestus. Daudzi brīdināja, ka to nevar darīt, ka noteikti būs provokācija. Tomēr Gruzijas vadība nolēma pasākumu noturēt kā plānots. Neskatoties uz norunu, S. Gavrilovs ieņēma parlamenta spīkera vietu, tādējādi izraisot plašu neapmierinātību, kura noveda pie krīzes valstī. Starp citu, saskaņā ar KF prasību, uzņemošā puse – tas ir Gruzijas delegācija tika nosēdināta galerijā, kaut gan parasti saimnieki sēž pirmajās rindās.

Pavisam interesanta bija informācija, kuru savā paziņojumā presei izplatīja Krievijas kontrolētā asambleja. Tajā tika norādīts, ka pēc tradīcijas priekšsēdētājs vada sēdi un sēž attiecīgajā vadītāja vietā. Paziņojumā ne ar vienu vārdu nebija pieminēta iepriekšējā vienošanās, ka sēdi vadīs Grieķijas pārstāvis. Uz šo norunu savā paziņojumā norādīja Gruzijas puses pārstāvji.

Nemieri Gruzijā

Attiecības Gruzijas un Krievijas starpā ir sabojātas. Gruzīni nav nedz aizmirsuši, nedz piedevuši Krievijai iebrukumu 2008. gadā. Toreiz Gruzija pazaudēja gan Abhāziju, gan Dienvidosetiju. Dīvaini, ka Gruzijas valdošā partija ne tikai adekvāti nenovērtēja šo faktu, bet arī neieklausījās brīdinājumos, ka iespējama provokācija. Provokācija notika, un dažu stundu laikā sākās masveidīgi protesti. Ceturtdienas vakarā protestētāji mēģināja ieņemt parlamenta ēku. Viņi vāca nost iežogojumus, centās policistiem atņemt vairogus, skandēja pret krieviskus lozungus un pieprasīja parlamenta spīkera Iraklija Kobačidzes atkāpšanos. Ziņu aģentūru un notikumu aculiecinieku uzņemtie attēli rādīja haotiskus notikumus Tbilisi.

Policija pret demonstrantiem vērsa gan ūdens strūklas, gan asaru gāzi. Ievainojumi liecina, ka kārtības sargi ir pielietojuši arī gumijas un plastmasas šāviņus. Simtiem cilvēku ir ievainoti un šobrīd jau protestējošie pieprasa arī Iekšlietu ministra atkāpšanos, uzskatot, ka viņam ir jāuzņemas atbildība par ceturtdienas naktī notikušo. Tajā tika ievainoti vairāk nekā 200 cilvēki, no kuriem 52 vēl sestdien atradās slimnīcā. Sadursmēs ar policiju divi cilvēki zaudēja aci, viena no tiem bija garāmgājēja, kura pavisam nejauši bija nokļuvusi notikumu epicentrā. Pāri par 300 cilvēku tika apcietināti. Arī šī rīcība bija valdošās partijas kļūda. Tās panākumi vēlēšanās balstījās tieši uz to, ka viņa nosodīja Mihaila Saakašvili valdības vardarbību. Gruzīni ar „Gruzijas sapni” saistīja lielas cerības, bet tagad tās politiķi ir zaudējuši tautas uzticību.

Nedēļas nogalē protesti gan nedaudz samazinājās, sestdien pie parlamenta bija sapulcējušies vien pāris simts cilvēku. Tomēr kopumā runāt par situācijas nomierināšanos nevar. Demonstranti tagad uzstājas ar plašām iekšpolitiskām prasībām. Eļļu ugunī pielēja Krievija, kura ar 8. jūliju aizliedz lidojumus starp Krievijas un Gruzijas teritoriju. Turklāt vienlaicīgi KF pārtikas uzraudzības aģentūra Rospotrebnadzor paziņoja, ka esot pārbaudījusi gruzīnu vīna kvalitāti un tā neesot apmierinoša.

Gruzijas prezidentes Salomes Zurabišvili aicinājums pēc nemieriem.

Nedēļas sākumā protesti turpinājās ar iepriekšējo spēku. Pat pēc tam, kad Gruzijas valdība piekrita izmainīt vēlēšanu sistēmu, joprojām protestē tūkstošiem gruzīnu. Viņi prasa Iekšlietu ministra atkāpšanos un apcietināto demonstrantu atbrīvošanu. Grūti pateikt, kā tieši tālāk risināsies notikumi šajā Kaukāza valstī, bet vismaz vienu savu mērķi Gruzijas sabiedrība ir sasniegusi – vēlēšanu sistēma tiks reformēta, un notiks pāreja no jauktās uz proporcionālo sistēmu. Šobrīd tikai puse deputātu tiek ievēlēta pēc proporcionālās sistēmas, bet otra puse – pēc mažoritārās. Protestētāji uzskata, ka pašreizējā sistēma ir izdevīga tieši valdošajai partijai. Gruzīni vēlas, lai valdība atsakās arī no 5 % barjeras iekļūšanai parlamentā. Interesanti, ka Latvijā vēlēšanu sistēma šobrīd ir līdzīga tai, kuru vēlas panākt gruzīni, bet pie mums daudzi uzskata, ka šo sistēmu vajadzētu nomainīt ar tādu, no kuras gruzīni vēlas atteikties.

Sarežģītais Ziemeļkaukāza reģions

Lai kaut nedaudz izprastu pēdējo dienu notikumus un Krievijas reakciju uz tiem, ir nepieciešams ieskicēt situāciju Ziemeļkaukāza reģionā. Notiekošo nevar izprast, mērot pēc mūsu standartiem vien. Šajā teritorijā ir grūti runāt par stabilām un pilnībā izveidojušām nācijām. Politiskais nācijas veidošanās process nav noslēdzies. Gruzijai gan ir savs valstiskums, tomēr arī tajā dominē etniskas vienības, nevis vienota gruzīnu nācija. Viņi sevi definē caur attiecīgo tautību – Gruzija (საქართველო | izrunā sakartvelo) sastāv no adžāriem, megreļiem, svanetiem un citām etniskām grupām. Pat atsevišķās teritorijās valda dažādas parašas un tikumi, kā, piemēram, Pankisi ielejā. Turklāt teiktais ir jāattiecina uz visu Ziemeļkaukāzu – to apdzīvo neskaitāmas etniskās grupas.

“Gruzija 2014” by zigurdszakis is licensed under CC BY-NC 2.0

Kad draugu lokā apspriedu situāciju Gruzijā, dzirdēju viedokli, ka viņu situāciju var kaut kādā mērā salīdzināt ar Latviju 11. un 12. gs., kad pie mums teritorija bija sadalīta dažādu cilšu starpā – bija sēļi, kurši, esti, latgaļi un vairākas citas etniskas grupas. Situāciju izmantoja krustneši, manipulējot ar tām, sējot nesaskaņas to starpā.

Protams, ka šī līdzība ir tikai nosacīta. Tomēr starp šodienas Krievijas rīcību Kaukāza reģionā un krustnešiem toreiz var vilkt zināmas paralēles – abi pielietoja „skaldi un valdi” principu, lai iegūtu pēc iespējas izdevīgāku situāciju sev. Krievija neuzskata par vajadzīgu attiekties pret reģionu kā pret partneri, bet gan cenšas uzspiest viņiem sev izdevīgākus noteikumus. Stratēģiskā ziņā šī KF pieeja ir nepareiza. V. Putins ir taktiķis, kuram trūkst spējas saredzēt attīstību plašākā kontekstā.

Tieši Gruzija būtu labs partneris, ja Krievijai tai piedāvātu vismaz kaut cik izdevīgu sadarbību. Labs priekšnoteikums ir Gruzijas ģeopolitiskais stāvoklis. Abām valstīm ir senas vēsturiskas un kultūras saites. Gruzīni, tāpat kā krievi, ir pareizticīgie. Gruzijai ir gara robeža ar Turciju un Azerbaidžānu – musulmaņu valstīm, ar kurām, īpaši ar Turciju, Gruzijai ir mūžsens konflikts. Vēsturē ir bijuši brīži, kad Gruzija ir meklējusi palīdzību un aizstāvību pie Krievijas. Arī tīri psiholoģiski daudzi gruzīni ir tuvāki krievu, bet nevis Eiropas mentalitātei.

Kopumā jāatzīmē, Gruzijas sabiedrība ir sašķelta ne tikai pēc etniskā principa, bet arī pēc sava pasaules uzskata un mentalitātes. Daļa sabiedrības ir izteikti pro-eiropeiska, lai gan ar Eiropu viņi bieži saprot labklājību, pārticību, labas automašīnas. Savukārt pakļauties likumiem un noteikumiem gruzīniem raksturīgais brīvais džigita gars nevēlas. Draugs, ar kuru apspriedu Gruzijas situāciju un kurš pirms pāris gadiem apceļoja šo valsti, stāstīja par sarunām ar gruzīniem, kurās viņi žēlojās, cik ļoti viņu tautieši mokoties tajās garlaicīgajās Eiropas valstīs, kur jāievēro visādi likumi un ierobežojumi. Tas esot briesmīgi.

Tomēr nemaz nav tik maz cilvēku, kuri ar nostalģiju atceras padomju laikus, kad Gruzija bija bagātākā PSRS republika. Viņi labprāt redzētu aizejošos laikus atgriežamies. Kā jau visur, netrūkst arī tādu, kuri tikai dzer čaču un nekādās politiskajās norisēs neiedziļinās.

Šajā situācijā var tikai brīnīties par V. Putina lēmumu uzbrukt Gruzijai un atņemt 20 % tās teritorijas, sabiedrotā un draudzīgas kaimiņvalsts vietā iegūstot ienaidnieku. Gruzijas sabiedrības un īpaši jauniešu protesti lieku reizi pierāda, ka gruzīni KF uzskata par agresoru un ienaidnieku. Viņi vēl labi atceras, kā Gruzijā ienāca krievu tanki un kā krievi bombardēja Tbilisi. Neapmierinātība rūga ilgi, un notikums ar parlamenta spīkera krēslu bija tas pēdējais piliens, kurš tautas pacietības glāzei lika pārplūst pāri malām. Gruzīniem ir apnikušas pašu valdības pagaldes spēlītes ar Krieviju.

Krievijas reakcija uz nemieriem Gruzijā

Ja protestu izraisīšanās bija negaidīta, tad Krievijas prezidenta V. Putina rīcība nepārsteidz. Viņam nav nekādas intereses, lai krievi apmeklētu Gruziju, lai viņi uzzinātu patieso stāvokli šajā valstī. Arī krievu tūrisma operatoriem ir svarīgi nodrošināt tūrismu uz Sočiem un Krimu, nevis sūtīt savus tūristus uz Gruziju. Notikumi Tbilisi bija labs iemesls, lai izrādītu „rūpes” par krievu tūristiem un nogrieztu viņiem iespēju atpūsties Gruzijā.

Jau minētais prezidenta Vladimira Putina lēmums apturēt lidojumus, un paziņojumi par Gruzijas vīnu slikto kvalitāti skaidri norāda uz Krievijas metodēm un plāniem attiecībā uz Gruziju. Neviens taču nopietni netic, ka V. Putins šobrīd uzskata Gruziju par bīstamu vietu un ka arī gruzīnu vīnu kvalitāte pēkšņi ir pazeminājusies. Tam īsti netic pat paši krievi. Arī fakts, ka Gruzija uzskata Krieviju par ienaidnieku un agresoru, nepārliecina. Jāatceras, ka Ukrainā ar likumu Krievija ir noteikta par agresorvalsti, bet Krievija nekādus ierobežojumus tūrismam ar šo valsti nav uzlikusi.

Tikpat dīvains ir fakts, ka Krievija savu politiku pēkšņi veido pēc Gruzijas opozīcijas nostājas, bet nevis izejot no Gruzijas valdības rīcības. Protestē opozīcija, Gruzijas oficiālā valsts politika līdz šim nav mainījusies. Tas viss norāda uz to, ka lēmumi pieņemti citu un nevis drošības apsvērumu dēļ.

Prezidents Putins šādā veidā grib ietekmēt Gruzijas ekonomiku, kurai nozīmīgu ienākumu daļu dod tūrisms no Krievijas – no kopumā 8 miljoniem tūristu 2018. gadā 1,4 miljoni nāca no Krievijas. Atšķirībā no Krievijas valdības krievu tūristi ir gaidīti viesi Gruzijā. Daudzi gruzīni jau bija sagatavojušies tūristu plūsmas pieaugumam, paņēmuši kredītus uzņēmējdarbības attīstībai. Šīm ģimenēm pašreizējā krīze var radīt nopietnas problēmas līdz pat bankrotam.

Sadzīviskā līmenī gruzīnu un krievu starpā nav liela naida. Gruzīni nodala Krievijas politiku no krievu tautības cilvēkiem, kuri ierodas pavadīt atvaļinājumu Gruzijā. Turklāt gruzīniem viesmīlība ir rakstīta ar lielo burtu. Gruzīnu žurnālisti norāda, ka gruzīns uzņems pat tādas ģimenes pārstāvi, ar kuru viņa ģimene atrodas asinsnaidā, ja to prasīs viesmīlības likumi.

Pašreizējā Krievijas propagandas karā pret Gruziju, kurā Gruzija ir parādīta kā neizdevusies valsts, krievu tūristi bija arī sava veida vēstnieki, kuri, atgriezušies mājās, varēja palīdzēt kliedēt šo maldinošo propagandu. Iedzīvotāju aptaujas Krievijā uz ielas rāda, ka krievi netic pēkšņam gruzīnu naidam pret krievu tūristiem. Daudzi ir bijuši Gruzijā vai pazīst cilvēkus, kuri tur ir ciemojušies un zina, ka Gruzijā viņus uzņem ļoti labi. Katram domājošam cilvēkam ir skaidrs, ka nemieri notiek nelielā teritorijā Tbilisi centrā un šobrīd jau galvenokārt koncentrējas uz iekšpolitiskām prasībām.

Gruzijas ekonomika

Nevienu politisko procesu nav iespējams vērtēt atšķirti no ekonomikas. Gruzija kā Krievijas kaimiņvalsts ir cieši saistīta ar to arī ekonomiski. Tomēr Krievijas kaimiņvalstij nav pilnīgi neizbēgami jābūt atkarīgai no tās. Labs piemērs šajā ziņā ir Baltijas valstis, kuru ekonomika ļoti cieta 1997./1998. gada Krievijas krīzē. Gruzijai jautājums par attiecībām ar Krieviju visos šos gadus ir bijis aktuāls. Gruzīni saprot, ka Krievija nav uzticams un plānojams biznesa partneris.

Mihails Saakašvili, kurš kļuva par Gruzijas prezidentu pēc Eduarda Ševardnadzes, labi saprata šo Gruzijas dilemmu un visiem spēkiem centās pagriezt Gruziju ar skatu pret Rietumiem, mēģināja atvērt Gruzijai citus tirgus. Viņš brīžiem pat ar ļoti vardarbīgām metodēm centās nostiprināt valsts stratēģisko uzstādījumu Eiropas Savienības virzienā, saprotot, ka tam ir nepieciešams salauzt gruzīniem tik raksturīgo brīvā, likumiem nepakļautā džigita garu. Īstenojot novēršanās no Krievijas dominances Gruzijas ekonomikā politiku M. Saakašvili pat pārkāpa nopietnas „sarkanās līnijas” un ielaida Batumi Turcijas investorus. Kā zināms ar turkiem gruzīniem ir mūžsens naids, tomēr vēloties pasargāt Gruziju no Krievijas dominances, M. Saakašvili izšķīrās par turku investoru piesaisti. Šobrīd Batumi ir uzplaukusi un fotogrāfijās gandrīz nav atšķirama no arābu valstu bagātajām pilsētām. Tas viss ir paveikts investoru rokām – gan Turcijas, gan Kazahstānas un Azerbaidžānas.

Tomēr M. Saakašvili savu plānu īstenošanai jutās spiests pielietot ārkārtīgi vardarbīgas metodes, nežēlīgi vēršoties pret visiem, kuri stājās viņa ceļā. Lai arī M. Saakašvili politika rezultātā Gruzijai nesa ekonomisko uzplaukumu, tad tomēr pats prezidents kļuva nepopulārs un sabiedrība vēlēšanās varu atdeva miljardiera Bidzinas Ivanišvili partijai „Gruzijas sapnis”. Ir svarīgi saprast, ka B. Ivanišvili savu bagātību ir ieguvis jau 90. gados ar biznesu Krievijā, tāpēc nav pārsteigums, ka viņa valdības laikā valsts pamazām atkal pārorientējās uz Krieviju un tās tirgu. Turklāt jaunu tirgu piesaistīšana nebūt nav vienkārša. Viena no svarīgām gruzīnu eksportprecēm ir vīns, kura pašizmaksa ir apmēram 6 līdz 7 eiro litrā, jo Gruzija lauksaimniekiem subsīdijas nepiešķir. Savukārt Eiropas Savienībā pircēji var iegādāties līdzīgas kvalitātes itāļu, franču vai spāņu vīnu, maksājot no trīs līdz četriem eiro par 0,7 litru pudeli.

Tā Krievija atkal ieguva aizvien lielāku lomu Gruzijas ekonomikā, un šobrīd gandrīz pusi eksporta nodrošina neaprēķināmais Krievijas tirgus. Krievu bizness ienāca un nostiprinājās Gruzijā, piemēram, slavenā „Boržomi” rūpnīca jau vairākus gadus pieder Krievijas „Alfa group”. Pieauga tūristu plūsma no Krievijas. Arī citu bijušo padomju republiku tūristi labprāt dodas uz turieni. Tūristiem no Baltijas valstīm patīk ierasties Gruzijā un nokļūt „miljonāru” lomā. Daudziem vēl labā atmiņā ir situācija, kad viņi paši 80./90. gadu mijā tāpat apbrīnoja tūristus no Rietumiem, kuri atbrauca bagāti tērpušies un ar pilniem makiem. Tagad starp baltiešu un gruzīnu ienākumiem ir līdzīga starpība, kā toreiz starp padomju cilvēkiem un rietumniekiem. Gruzijā liela daļa iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa. „Gruzijas sapņa” valdīšanas laikā valsts ekonomika jau vairākus gadus nopietni stagnē. Lai gan pašreizējo krīzi izraisīja negaidītie notikumi Gruzijas parlamenta telpās, tad tomēr neapmierinātība ar valsts vadības pagaldes spēlēm ar Krieviju, ar stagnējošo ekonomiku un Krievijas agresīvo politiku sabiedrībā rūgusi jau labu laiku. Pagājušajā ceturtdienā šī neapmierinātība spontāni pārvērtās plašos protestos.

Negatīvās sekas

Gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski Gruzijai šie nemieri maksās dārgi. Šobrīd varā vairs nav neviena politiskā spēka, kurš baudītu cilvēku uzticību. Miljardiera B. Ivanišvilli „Gruzijas sapnis” šķiet ne tikai izsapņots, bet pat pārvērties īstos murgos. Šo notikumu sekas Gruzijai pagaidām nav pārredzamas.

Skaidrs pagaidām ir tikai viens – daudzu gruzīnu jau tā ne visai spožās nākotnes izredzes šobrīd ir vēl vairāk pasliktinājušās. Kad un kādā veidā Gruzijai izdosies pārvarēt šo jaunāko krīzi, tas šobrīd paliek atklāts jautājums. Krievijas tirgus ir toksisks un šī valsts starplaikā ir kļuvusi par īstu fašistiski-šovinistisku veidojumu, kurš izmantos jebkuru iespēju manipulēt ar saviem partneriem. To saprot arī gruzīnu sabiedrība un pēdējās dienās pretošanās Krievijas ietekmei aug augumā. Sociālie tīkli ir pilni ar video ar protestētāju attieksmi pret KF prezidentu. Mediji ziņoja, ka Gruzijas kinoteātri atsakās izrādīt filmas krievu valodā, vairākas kafejnīcas no krievu apmeklētājiem prasa 20 % piemaksu. Savukārt gruzīnu uzņēmējs Mamuka Hazaradze finansēs čārtera lidojumus uz Gruziju no Ukrainas, lai veicinātu ukraiņu tūristu ierašanos valstī.

Katrā ziņā 50 % ārējās tirdzniecības ar šādu kaimiņu kā Krievija ir bīstama lieta. Ja atceramies Latvijas notikumus ap 1998. gadu, kad ļoti smagi norisēja ekonomikas pārorientēšanās no Krievijas uz Rietumiem, tad varam aptuveni nojaust, kas sagaida šo Kaukāza valsti.

Latvijā toreiz bankrotēja neskaitāmi uzņēmumi, daži cilvēki pat izmisumā izšķīrās par pašnāvību. Pārorientēšanās uz Rietumiem bija sāpīga, bet Latvijai to izdevās paveikt un šobrīd mēs droši varam teikt, ka notikumi Krievijā vairs nav izšķiroši mūsu ekonomikai. Gruzijai šāda atbrīvošanās no atkarības attiecībā uz neaprēķināmo un pat bīstamo kaimiņvalsti-agresoru, kurš vairākas reizes tai ir uzbrucis, ir tikai vēl priekšā. Pilnīgi neiespējami tas nav. Gruzijai cauri ved naftas un gāzes vadi, no tās spēcīgi ir atkarīga arī Armēnija. Eiropas Savienības valstis atrodas Melnās jūras pretējā krastā. Savs potenciāls Gruzijai ekonomikas attīstībai ir. Vai gruzīniem izdosies to paveikt līdzīgi kā Baltijas valstīm – to rādīs laiks.

Berdo Maghularia | Rabati pils