Peldošie pieczvaigžņu un sešzvaigžņu kūrorti – jūru piemēslotāji

2017. gadā, kad, melnos dūmu mutuļus gaisā izpūzdams un interneta asprāšus smīdinādams, visai Eiropai garām pabrauca vienīgais Krievijas aviācijas bāzes kuģis „Admirālis Kuzņecovs”, savu piesārņojuma devu saņēma gan jūras ūdeņi, gan gaiss. Tikai nez vai daudzi, kuriem nepatika dūmojošā „kastroļa” brauciens, iedomājas, ka katrs kruīzu laineris, kuru mūsu planētas jūrās un okeānos kļūst aizvien vairāk, izdala tik daudz kaitīgo vielu, cik miljons automašīnu. Papildus tam kuģa brauciena laikā izveidojas neticami liels atkritumu un notekūdeņu daudzums.

Tūrisma aģentūru reklāmās par to neatrast ne vārda. Tieši otrādi – kruīzi tiek reklamēti kā „neatkārtojamu emociju ceļojumi, kuriem ir ne tikai visaizraujošākie maršruti, kas ļauj tik daudz ieraudzīt viena ceļojuma laikā, bet arī ļoti interesantā paša lainera pasaule, kas piedāvā lielu daudzumu visdažādāko pakalpojumu, kādu nav nevienā pasaules viesnīcā.”

Laineri ir aprīkoti ar trenažieru zālēm, tenisa kortiem, golfa laukumiem, beisbola un basketbola laukumiem, neskaitāmiem baseiniem, saunām, džakuzi, skaistumkopšanas saloniem un daudzām citām ērtībām.

Tomēr šie brīnišķīgo atpūtu piedāvājošie peldošie kūrorti ir īsta nelaime apkārtējai videi – no Rostokas līdz Hamburgai, Venēcijai un Ņujorkai bezvēja dienās virs iekšpilsētām karājas brūni mākoņi, bet ziemā sniegs snieg ar melnām pārslām un iedzīvotāji baidās no saslimšanas ar astmu un plaušu vēzi. Arī piesārņojums ar smalkajiem putekļiem kruīzu termināļu tuvumā ir līdz pat sešdesmit reižu lielāks nekā vidēji attiecīgajā pilsētā. Starp citu, ne tikai ostas pilsētu iedzīvotāju veselība cieš no šiem peldošajiem atkritumu izdalītājiem. Daudzi plaušu ārsti brīdina, ka no brauciena ar šādu kuģi mājās var atgriezties ar vēzi, īpaši tad, ja brauciena laikā uzturēties teritorijā aiz kuģu dūmeņiem – no turienes lielos daudzumos tiek izmestas dažādas elpošanas ceļiem kaitīgas vielas.

Lielākā daļa no kruīzu laineriem visu laiku, kamēr atrodas ostā, darbina dīzeļmotorus, jo okeāna milža vajadzība pēc elektroenerģijas ir liela – tās patēriņa apjomu var salīdzināt ar mazpilsētu! Teorētiski pastāv iespēja pieslēgties pie ostas energoapgādes, bet rēderejas nevēlas kuģus tam pielāgot, jo pašu saražotā ar lēto dīzeli ir lētāka nekā to, ko kuģis saņemtu ostā.

Laineru izraisītais piesārņojums nodara postu ne vien ostu pilsētās, bet arī atklātā jūrā – tur kuģi tiek darbināti ar smago dīzeli. Tas ir netīrākais no visām degvielām, būtībā naftas pārstrādes atkritumprodukts. Naftas pārstrādes uzņēmumiem būtu tas par dārgu naudu jānodod īpaši kaitīgu atkritumu pārstrādāšanai. Daudz izdevīgāk, protams, ir atdot smago dīzeli rēderejām kuģu degvielai. Arī rēderejām tas ir izdevīgi, jo smagais dīzelis ir uz pusi lētāks par parasto jūrniecībā izmantojamo dīzeli. Visiem labi, bet tas atkal notiek uz vides piesārņojuma rēķina. Vācijas Vides ministrija šajā sakarā runā par „atkritumu sadedzināšanu jūrā”.

Pamazām šī atziņa ir nonākusi līdz valstu vadībām un tās cenšas piesārņojumu ierobežot. Jau no 2015. gada Baltijas un Ziemeļjūrā ir aizliegts braukt kuģiem ar šo degvielu. Norvēģijā, piemēram, tiek domāts par elektriskām baterijām, kuras varētu uzlādēt no sauszemes tīkliem. Lai gan nav skaidrs, vai ostai būs iespējams nodrošināt tik daudz enerģijas, lai lainerim pietiktu. Ja šo enerģiju piegādās no ar akmeņoglēm darbinātām spēkstacijas, tad ostās ietaupītais piesārņojums palielināsies akmeņogļu ieguves rajonos. Dabai no tā labuma būs maz.

Apspriež arī pāreju uz kurināšanu ar sašķidrinātu gāzi, bet arī šeit ir vajadzīgs milzīgs daudzums papildus enerģijas. Sašķidrinātai gāzei vajadzīgas saldēšanas iekārtas, to ir jāuztur pie -160°C. No kurienes nāks tam vajadzīgā enerģija?

Alternatīvi izgudrotāji strādā arī pie sintētiskām degvielām, kuras ilgtermiņā varētu samazināt atkarību no fosilajiem enerģijas nesējiem kā benzīna vai dīzeļa. Tā saucamās E-degvielas netiek izgatavotas no naftas, bet gan no oglekļa dioksīda ar elektrības (no atjaunojamām enerģijām) palīdzību. Pagaidām šie enerģijas pārvēršanas procesi ir dārgi. Piemēram, elektrības pārvēršana šķidrumā (Power-to-Liquid) procesā 1 litru dīzeļa ekvivalenta iegūšana izmaksā 4,50 eiro. Tomēr aprēķini norāda, ka ar laiku būtu iespējams nonākt pie pārdošanas cenas viens eiro par litru, ja enerģiju importētu no reģioniem, kuri var piedāvāt vēja vai saules enerģiju lielos daudzumos.

Izgudrotāji strādā arī pie gāzes konversijas šķidrumā, kā arī pie tehnoloģijas, kā iegūt degvielu no elektrības, biomasas un vēl kādas vielas. Ievēroju, ka Latvijā cilvēkiem šie degvielas iegūšanas veidi šķiet diezgan aizdomīgi – neveiksmīgā OIK rezultātā cilvēki zaudējuši uzticību pašai idejai par atbalstu videi draudzīgas enerģijas ieguvei.

Šā vai tā, bet šobrīd peldošie kūrorti ir smags pārbaudījums apkārtējai videi, jūrām un okeāniem, kuri jau tā ir augstā mērā piesārņoti. Turklāt kruīzu laineri ir tikai pus procents no visas pasaules kuģu flotes, kurā ietilpst tankkuģi, kravas kuģi un tamlīdzīgas peldošas iekārtas, kuru vairākums ne mazāk piesārņo apkārtējo vidi. Arī kravu pārvadātājiem būtu nepieciešams uzlikt stingrākus noteikumus. Ir izrēķināts, ka viena no Ķīnas atvesta klēpja datora cena, ja kuģis lietotu dabai draudzīgāku degvielu, palielinātos par apmēram 50 centiem. Vai tas ir tik daudz, salīdzinot ar ieguvumu?

Ja preču apgrozījumam transports ir nepieciešams, tad par kruīzu laineriem to īsti nevarētu apgalvot. Vai tiešām cilvēki nevar pavadīt savu atvaļinājumu kaut cik dabai draudzīgākā veidā? Vai noteikti ir jābrauc ar šīm dūmojošajām un atkritumus izdalošām peldošajām „daudzstāvenēm”?

Gudri cilvēki norāda, ka mēs esam pirmā paaudze, kura aptver vides piesārņošanas draudus cilvēces izdzīvošanai un pēdējā, kura vēl var kaut ko šajā lejupejošajā spirālē izmainīt. Vai mēs gribam vai nē, bet 2019. gadā un arī turpmāk mums katru dienu būs jādomā par to, ko katrs pats var darīt, lai pēc iespējas mazāk piesārņotu mūsu planētu. Varbūt ir iespējams uz veikalu aiziet kājām nevis braukt ar mašīnu? Varbūt var iegādāties velosipēdu un lielākus attālumus veikt ar to? Varbūt nav vajadzīgi visi tie sīkumi, lētākās un dārgākās neskaitāmās mantas, kuru izgatavošana un transportēšana rada lielu piesārņojumu? Manai paaudzei bērnībā bija tikai dažas rotaļlietas, bet vai tāpēc mums nebija skaista bērnība?

Varbūt arī priekšvēlēšanu aģitācijas pasākumiem, dzimšanas dienas vai kāzu svinēšanai nav nepieciešams visiem izdalīt gaisa balonus? Liela daļa šo balonu nonāk kaut kur tālu mežā vai jūrā, kur dažāda dzīva radība ar to var aizrīties un nobeigties. Vispār ar dzīvniekiem ir jāapietas uzmanīgi – putniem nav nekāda labuma no cilvēku pamestās baltmaizes. Viņu kuņģīši tiek piepildīti ar enerģiju nedodošu masu, un tādējādi tie tiek novājināti. Veikalos pārdodas tauku bumbiņas plastmasas sietos, kuros var savainoties putneļu knābīši. Ežiem kaitē mūsu labsirdībā piedāvātais piens. Labu gribot, mēs nodarām dzīvai radībai pāri. Ja vēlamies palīdzēt, tad ir jāpainteresējas, kā to labāk izdarīt.

Vai vajag veikalā katru burkānu un gurķi ievietot atsevišķā plastmasas maisiņā? Šādus piemērus var minēt vēl un vēl. Ir tik daudz sīku, mazu izšķiršanos katru dienu. Ja mēs rūpīgāk piedomātu pie tādas vai citas rīcības ietekmi uz apkārtējo vidi – arī tas samazinātu piesārņojumu. Ir iespējams dzīvot dabai draudzīgāk, nekā mēs to esam darījuši līdz šim. To mainīt būtu viena no vērtīgākajām apņemšanām jaunajam 2019. gadam!