Svētdienas pievakarē dodos apskatīt vietas, kuras sen aizmirstas, ir atjaunotas vai gaida vēl savu kārtu. Arī Ventu, kas savos krastos satiek ne vienas vien tautības garāmgājēju.
Nama jumtu joprojām rotā tornītis un arī pats viņš turas vēl braši. Reiz lepnais nams, kurā trīsdesmitajos gados tika būvēta buru lidmašīna. Stipri vīri un sievas to izsapņoja un realizēja. Tagad namā vecumdienas vada sirmgalvji, un vakaros, viņiem iemiegot, pagalmu pāršalc maigas spārnu vēdas. Varbūt ir jāpaiet vēl gadu desmitiem, lai kādam brašam puikam ienāktu prātā doma atkal uzbūvēt lidojošu buru putnu, ticēsim tam.
Zilais ūdens pumpis ir pieredzējis daudz–neskaitāmas krāsu maiņas uz savas muguras un pleciem – spaiņus, pudeles, kannas, trumuļus. Putekļainas ielas un zirga nāsis elpojot blakus viņam un kāri tverot ūdens malku, ko viņš spēj sniegt. Ak, laiki, ak, tikumi bieži nodomāja pumpis vērojot viņam garā ejošos, soļojošos, skrejošos ļaudis. Cik labi, ka man tagad ir mazāk darba, domā pumpis, un acis saulē piežmiedzis vēro uz viņa nolaidušos spāri. Miers pāri visam.
Māja kļuva arvien vecāka un gurdāka. Augšstāva izkritusī loga rūts žēli dziedāja gan vasarā, gan ziemā. Pie mājas sen augusī kļava centās viņu sasildīt ar savām krāsainajām lapām, bet velti. Esmu par vecu, lai manī nestaigātu vēji iekšā, ārā, teica māja, jādodas pie miera. Bet saules stariņš, kurš mita mājas jumta korē, nespēja pat iedomāties, ka māja varētu vairs nebūt. Viņš centās cik spēka, sildīja, sildīja, un panāca to, ka māja kļuva žirgtāka un pamodusies, nolēma cīnīties un sagaidīt savu glābēju. Bet kas šo māju sagaida? Svarīgās aprindās norit runas par ēkas likvidēšanu vai amatu mājas izveidi, kas piešķirtu jaunu elpu Skrundas pilsētai.
Venta vienmēr runā, ziemā – ledum krakšķot un brakšķot, pavasarī savos krastos audzējot gaiļpiešus un vizbulītes. Vasarā Venta kļūst rāmāka, seklāka, pielaidīgāka, rudenī tā savā straumē atļauj nogulties lapām un lietus lāsēm. Venta ir vienmēr klātesoša.
Viena no senākajām Latvijas muižām, kur senos laikos apķērīgas meitenes un puiši steidza iegūt zināšanas, tagad kalpo par daiļu apskates objektu un atpūtas vietu. Muižas vārtus esam vaļā neredzu tik bieži, vai kas slēpjams, vai jābūt īpašai pieejai? To zina tikai retais.
Skaisti, bet vienmuļi. Kāpēc pilsētas mazās ieliņas ir tik aizmirstas?
