Pagadījās arī man uz brīdi piesēst un pavērot. Pāris minūtes tikai pagājušas, bet ui, cik daudz jau redzēju. Viena sieviete, ar bērneli pie vienas rokas un kafijas krūzi otrā, pārgrieztu ģīmi, lieliem soļiem slāj uz tuvumā esošās skolas pusi. Laikam kafija tāds roku sildītājs vien bija, jo līdz saīgušajām lūpām tā arī netika. Dzirdu tik, kā tās stāsta mazajam, ka mamma mājās būšot vēlu, jo darbā sapulce esot un pēcāk jādodoties uz veikalu iepirkt barību suņam, ko Krosiņš mājās apēdis. Nu ar oriģinalitāti ģimene nav skopojusies un gribētos cerēt, ka Krosiņš ir suns. Ja nu pašai dāmai aktīvai atpūtai laika nav, tad vismaz mājās viens Krosiņš sagaida. Turpretī otrā ielas pusē pavērās jau cita aina. Vīrietis, uz gadiem piecdesmit es teiktu, augumā tāds tīri solīds, bet no sejas jau nolasāms, ka žūpa ar augstāko izglītību, pār plecu žaketi pārmetis un azotē portfeli iespiedis, žigli cenšas panākt tuvumā esošo autobusu, kas pieturā izlaidis pāris desmit ļautiņu, nupat, nupat jau taisās braukt tālāk. Re kā, paspēja tomēr! Ziniet, pilna pasaule tās rutīnas.
Un te nu es sēžu un prātoju. Visi kaut kur skrien, visi kaut kur steidzās, lai kaut ko panāktu, iegūtu, sadabūtu, paspētu, un svarīgākais, ka rāda to piemēru tām savām atvasēm ar’, un viņi mācās. Apzināti vai ne tik, bet mācās. Es arī esmu tas rutīncilvēks, tāpēc drīkstu tā teikt un sev dodu atļauju runāt brīvi. Pa retam patrāpījās man maza atpūtiņa, un tagad jau ceļos, lai dotos tālāk līdz nākamajam dienas uzdevumam – lekcijas, vēlāk tikšanās ar priekšnieku, lai jauno darba grafiku saliktu, kas jāpielāgo deju koncertiem un skolas vajadzībām un vakarā jau dejas. Vai, aizmirsu – pusdienas un vakariņas ar. Vismaz vajadzētu, vai ne?
Labi, vairs nav laika, tāpēc es eju. Eju, līdz man garām paskrien kaķis. Var pateikt, ka viņa mājas ir visur, kur tas vēlas. Ierauga rudens krītošo lapu un skrien uz vienu pusi, pēkšņi nobīstas no mašīnas taures signāla un, palēkdamies aizjoņo uz otru pusi, neplānodams nedz, kur tas nonāks šitā skriedams, nedz, ko tas būs sasniedzis un ko saplānojis. Tik ņem un skrien, un man galvā šaustās tā doma – kāpēc mēs tā mērķtiecīgi skrienam no vietas uz vietu? Kāpēc mēs nemeklējam citus maršrutus, citas vietas, citus cilvēkus? Kur paliek dzīves baudīšana ar visām tās piedāvātajām iespējām? Kur paliek spontānais piedzīvojumu prieks? Ziniet, es te neiešu. Iešu gar to otru māju.
