Šodien paredzēta vismaz divu stundu pastaiga pa Liepājas ielām. Pulksten 07.00. skan modinātāja zvans, aiz loga līst lietus. Iemalkoju savu rīta kafiju un dodos uz Kuldīgas autoostu, kur tālāk mans ceļš vedīs uz Liepāju. Joprojām līst. Kāds dodas iegādāties savu biļeti ceļam, cits, klusi sēžot stūrī, gaida, kad pienāks viņa autobuss. Nonākot Liepājā, laikapstākļi ir nedaudz mainījušies. Mākoņi ir apmākušies, taču aiz tiem nedaudz jūtams saules vieglais pieskāriens, kas kā reizi būs radīts, lai izdotos lieliskas bildes.
Nākamā pietura „Kurzeme”, vēsta balss Liepājas tramvajā. Prieks vijas ar uztraukumu, atkal satiktās kursa biedrenes un klātienē ieraudzītā Liepājas Universitātes ēka, kas ir tik ļoti pietrūkusi šajā pandēmijas laikā. Klāt jau pusdienlaiks, tā kā pusdienas jau ir ieturētas, mēs kopīgi dodamies apskatīt Liepājas šarmu. „Jau ceturtais gads Liepājā. Tik daudz apskatīts un redzēts. Ko gan jaunu es šeit vēl varētu ieraudzīt”, – nodomāju pie sevis. Taču visi esam sapulcējušies un iedzīvojums var sākties.
Tirgus. Pirmā pietura, kur apstājamies, lai pavērotu kā ikdiena norit šajā pusē. Šķiet nekas īpašs, taču paskatoties dziļāk, ir redzams kas cits. Cilvēku sirsnība, laipnie smaidi un dzirdami pateiktie paldies, kuri kādam ir daudz svarīgāki par nopelnīto naudiņu. Vienā tirgus nostūrī guļ kaķis, sildoties pēdējā septembra saulītē. Kādā citā vietā staigā kaijas, cerot, ka kādām tirgotājam nokritīs kāds našķis, lai to ātri varētu nočiept. Iesilstam un braši ejam tālāk.
Turpinot pastaigu pa šķietami pazīstamām ielām, kur iets jau simtiem reižu, es pamanu arvien jaunas lietas, kam agrāk netiku pievērsusi uzmanību. Kāpņu telpas. Vai varat iedomāties kādreiz tāpat vien ieiet svešā kāpņu telpā? Es arī nē, bet laikam sākšu to darīt biežāk. Ja kādreiz ir sajūta, ka ārpusē ir ļoti skaisti, pamēģiniet ieiet iekšā. Kāds šarms un mākslinieciskums. Nē, šeit taču nevar dzīvot „parastie Liepājas iedzīvotāji”. Šeit dzīvo pilnīgi cits gadsimts. Tā pie sevis nodomāju, kad apskatīju divas pilnīgi svešas kāpņu telpas, par kuru eksistenci es uzzināju tikai šodien.
Daudzdzīvokļu ēkas, kafejnīcas, veikali, ielas un pagalmi… es zināju, ka Liepājā tas viss ir, jo es taču to biju jau redzējusi. Tomēr šī pastaiga atšķīrās no citām. Šarmantās Liepājas ieliņas es ieraudzīju citām acīm, dažās pat biju pirmo reizi. Pagalmiem īsti nepievērsu uzmanību, šodien gan, ieraudzīju vienu no skaistākajiem pagalmiem Liepājā. Visus šos skaistos mirkļus paturēšu nevis foto kamerā, bet sirdī.
Pietura „Kurzeme”. No šīs vietas mēs tālāk dodamies katra savu ceļu, lai pastaiga vēl mazliet paturpinātos. Lai gan pastaigas laikā es daudz nefotografēju, es to visu ieraudzīju un sajutu. Visu skaisto gribas iemūžināt fotogrāfijās, taču dažreiz to var iemūžināt arī savās atmiņās un sirdī. Man skaistos mirkļos negribas vilkt ārā kameru un fotografēt.
Te nu es esmu. Kavējos atmiņās par priekpilno pastaigu Liepājā.
